Jo ilgāk vēroju apkārtējo, divi reizes šķērsodams laukumu, pirms galīgi izvēlējos virzienu, jo skaidrāk redzēju, ka šis karnevāls nav mākslīgi radīta izprieca, pienākuma vai ar pavēli ierosinātu svētku jautrība, — bet pilsoņus no tiesas aizrāvusi neviltota sajūsma par plašo vērienu, kādu bija guvis jautrais pasākums, un tagad šis vēriens neapturami nesa tos tālāk, apmierinādams varbūt jau sen izjustās slāpes pēc kopējas skaļas apreibināšanās.
Es pēdīgi iegriezos garā ielā laukuma labajā stūrī un biju tik laimīgi trāpījis, ka lāgu lāgiem bija jāapstājas, lai palaistu garām jātnieku procesijas — tādus kā viduslaiku bandītus bruņās vai sarkanā triko tērpušos velnus, kas jāja uz zvārguļiem un lentēm izgreznotiem mūļiem. Izvēlējos šo ielu tāpēc, ka pa to visērtāk varēja nokļūt pilsētas centrā, kas, terasveidīgi izbūvēts, cēlās kalnup, tā ka ik kvartāla robežas noslēdzās ar dažiem plienak- mens pakāpieniem, un tāpēc še nevarēja braukt automobiļi un lielās karnevāla ekipāžas; taču es nebiju vienīgais, kas pratis uzmeklēt šīs priekšrocības. Pūlis bija tik blīvs, ka ļaudis gāja tieši pa ielas bruģi. Tā bija bezmērķīga klaiņošana pašas klaiņošanas un skatīšanās dēļ. Man garām aizsteidzās domino, nerri, velni, indiāņi, tādi kā nēģeri un īstie nēģeri, kurus bija grūti nesamainīt ar tādiem kā; sievietes, ietinušās caurspīdīgos plīvuros, ar lentēm un spalvām; plandījās īsi un gari svārki visdažādākās krāsās, nobārstīti spīguļiem vai apšūti ar baltām ādiņām. Acu mirdzums, pusmasku šķelmīgā noslēpumainība, matrožu bari, kas atbrīvoja sev ceļu, vēcinādami pudeles, pūlī kaut ko gūstīdami, skaļi smiedami un klaigādami; uz ietves stabiņiem pakāpušies, kaut ko melsa piedzēruši oratori, kuros neviens neklausījās vai nejauši ar elkoņiem nogrūda zemē; zvaniņu šķindoņa, princešu un grizetu kavalkādes uz atlasa segām klātiem tīrasiņu auļotājiem; drūzmēšanās pie durvīm, kur dūmakainā gaisā zibēja niknumā kaistošas sejas un sažņaugtas dūres; reibuma nogāztie visā garumā uz bruģa; kaķi, kas bailīgi laipoja uz mājām; maigas balsis un aizsmakuši rēcieni; dziesmas un stīgas; klusi skūpsti un kliedzieni tālumā — tāda bija šā vakara noskaņa Helgju pilsētā. Fantastisks karogs plīvoja pār netīra audekla nojumi, zem kuras pārdeva limonādi, ūdeni ar ledu, sodu un viskiju, palmu vīnu un riekstus, konfektes un konleti, serpentīnu un plaukšķus, petardes un maskas, bumbiņas no lipīgas miklas un durstīgus, sausus riekstus, līdzīgus dadžu bumbuļiem, kuru dzeloņus dabūt laukā no matiem vai drēbēm nebija viegli. Laiku pa laikam pūlī parādījās kāds velosipēdists, apģērbies par lāci, mūku, pērtiķi vai Pjero, kura mežģīņu apkaklei tūliņ pielipa šie trāpīgi mestie asie bumbuļi. Parādījās milži, pīkstinādami gumijas lelles vai dārdinādami milzu bungas. Verandās dejoja; es ieklīdu ballē ielas vidū un tik tikko aizspraucos tai garām. Serpentīns bija tik bagātīgi izmētāts pa balkoniem un zem kājām, ka gaiss it kā čaukstēja. Pa to laiku, kamēr es tā soļoju, man bija jānoklausās visdažādākie piedāvājumi: iedzert, saskūpstīties, saspēlēt kārtis, pavadīt, padejot, nopirkt, — un sieviešu rokas bez mitas šaudījās manā priekšā, ar vijīgām kustībām aicinādamas ļauties vispārējai sajūsmai. Redzēdams: jo tālāk, jo iešana grūtāka, es pasteidzos nogriezties šķērsielā, kur kustība bija mazāka. Vēlreiz nogriezies, iekļuvu gandrīz tukšā ielā. Labajā pusē, aizgriezdamās pa kreisi, augšup pacēlās slīpa siena no netēstiem akmens bluķiem, kas balstīja krauju virs tās. Augšā aiz sienas pa ceļiem, kas no apakšas nebija saredzami, nemitīgi dārdēja riteņi, zibēja laternu un cigāru ugunis. Man nebija ne jausmas, cik tālu un kādā virzienā meklējams pilsētas centrs, padomājis, pastāvējis un izlasījis no sava uzvalka drānas asos bumbuļus un lipīgās piciņas, kuras gan būtu vajadzējis noliegt mētāt, es diezgan dziļā tumsā sāku soļot augšup. Nogāju garām verandai, kur līdz vidum apgaismota sieviete, pieskrējusi pie margām un pārliekusies pie manis, klusu iesaucās:
— Vai jūs tas esat, Sult? — Viņas trīsošajā balsī izskanēja mīla un bažas.
Es iznācu gaismā, un viņa, mulsi iesmiedamās, pasteidzās nozust.
Pakāpies līdz bruģim, kas šķērsoja manu līdzšinējo ceļu, no jauna iekļuvu dienas troksnī un nakts gaismā un aizgāju pa kreisi, it kā apzinādamies, ka šādā kārtā man izdosies nokļūt abu agrāk izstaigāto virzienu saskares punktā. Tagad atrados platā, asfaltētā ielā. Necik tālu tā izbeidzās laukumā: uz turieni nepārtrauktā straumē plūda ļaudis no visām šķērsielām. Pār cilvēku galvām, kas manā priekšā pārvietojās tik strauji kā kautiņā, es ieraudzīju paceļamies kādu statuju. Tas bija sievietes tēls ar augšup pavērstu seju un izstieptām rokām. Kamēr spraucos cauri pūlim, lai nokļūtu pie statujas, tās poza un izskats man vēl nebija gluži skaidri izprotami. Pēdīgi piegāju tik tuvu, ka ieraudzīju tēla pakājē iecirsto uzrakstu un izlasīju to. Tur bija trīs vārdi:
«Pa viļņiem traucošā».
Kad biju izlasījis šo uzrakstu, pasaule man satumsa, un vārds, tikai viens vārds varētu visu izskaidrot. Bet tā trūka. Nekas tagad nespētu aizdabūt mani projām no šā uzraksta. Tas bija manī, un tomēr vajadzēja iedarboties laika noslēpumainajai varai, lai pēkšņais pakļautos saprātīgai domai. Es pacēlu galvu un apskatīju statuju. Skulptors bija to veidojis ar mīlestību. To pauda mākslinieciskās veiksmes nekļūdīgā valoda. Meitenes auguma līnijas, — viena kāja pacelta skrējienam, bet otra saspriegta atgrūdienā, — bija noteiktas un pārliecinošas. Lai gan viņas seja nebija gluži tāda, kādu biju redzējis, bet jau tas vien, ka es to pazinu, pierādīja, ka mākslinieks savu tēmu ir tā izjutis, ka starp daudzām savas iztēles sejām viņš par šo vienīgo bija varējis sacīt: «Sī, lūk, ir tā seja, kas man jāveido.» Apģērbam skulptors bija devis formā netveramu iztēles spārnojumu, — kad audumu vairs nejūt: krokas padarījis dzidri caurspīdīgas un it kā saviļņojis. Traucoties pret vēju, tās bija cieši pie- kļāvušās stāvam. Nebija nekādu neiespējamu marmora viļņu, taču slaidās kājas atgrūdienā nejuta arī smaguma piepūles. Viņas marmora acis — šīs šķietami redzīgās, bet aklas tad, ja būtu pietrūcis prasmes to veidošanā, šķita raugāmies caur marmora ēnu. Viņas seja smaidīja. Skaistas bija gleznās rokas, izstieptas iekšējas trauksmes dziņā, paužot paša skrējiena būtību. Viena roka mazliet ieliekusi pirkstus uz augšu, pavērtajā delnā, otra tos izstiepusi brīnum jaukā, nepacietīgas rotaļības apgarotā žestā.