Un patiešām tas tā bija: viņa parādījās kā roka, kas sasilda un ielīksmo sirdi. Un, lai cik atšķirti no visa uz augstā pjedestāla ar marmorā iecirstiem jūras meitu attēliem stāvēja «Pa viļņiem traucošā», — viņa tomēr nebija viena pati. Aiz viņas iztēlē viļņos augstu pacēlās milzu kuģa priekšgala cilnis, kas šo tēlu nesa pār ūdeņiem — tieši uz priekšu, cauri pilsētai un naktij.
Tiktāl es tomēr valdīju pār savām maņām, lai atšķirtu neatkarīgi radušos iespaidu no tāda, kas savu spilgto asumu ieguvis, tikai pateicoties apstākļiem. Šī statuja bija centrs — visu citu iespaidu noteicējs vārds. Tagad man liekas, ka toreiz es dzirdēju, kā brāzmo pūļa troksnis, bet neņemos to noteikti apgalvot. Es it kā pamodos no pieskāriena — manam plecam stingri un izteiksmīgi uzgulās vīrieša roka. Atvirzījies ieraudzīju cilvēku trīs- stūrainā cepurē, ar sudraba jostu ap vecmodīgā svārkā iežņaugto vidukli, — cilvēks vērīgi raudzījās manī. Viņa sarkanā, vecīgā seja ar izbrīnā sarauktām uzacīm tūliņ mainīja izteiksmi, kad es apjautājos, ko viņš grib.
— Ā! — cilvēks noteica, un, tā kā mūs stumdīja visu laikmetu un skatuvju varoņi un varones, viņš pagājās tuvāk piemineklim, pamādams man sekot. Ar viņu kopā turējās vēl vairāki cilvēki dažādos tērpos un kādi trīs — maskās; tiem visiem bija tāds izskats, it kā arī viņi prasītu vai gaidītu paskaidrojumu.
Cilvēks, kas bija sacījis «A», turpināja:
— Šķiet, ka nekas nav noticis. Es pieskāros jums tāpēc, ka jūs stāvat jau kādu stundu uz vienas vietas bez kustēšanās, tas man likās aizdomīgi. Redzu, ka esmu maldījies, un lūdzu atvainot.
— Labprāt piedodu, — skanēja mana atbilde, — ja jau esat tik aizdomu pilni, ka šim ievērojamam piemineklim svešinieka iebraucēja veltītā uzmanība iedveš jums bažas, it kā es varētu to nozagt.
— Es jau teicu, ka jūs maldāties, — iejaucās jauns cilvēks ar laisku seju. — Bet, — viņš piebilda, vērsdamies pie manis, — mēs tiešām sākām lauzīt galvu par to, kā gan šajā pūļa karuseļa jūklī cilvēks var palikt tik nekustīgs un sevī iegrimis.
Bija redzams, ka visi šie ļaudis, lai gan nelikās būt piedzēruši, dienu tomēr bija pavadījuši dažādās izpriecās.
— Viņš ir iebraucējs, — sacīja trešais, tīdamies uguns dzeltenā apmetnī, rūsganā spalva pie viņa cepures sakustējās kā noreibuši. Arī seja viņam bija rūsgana: klāta vasaras raibumiem, balta un izplūdusi, ar paskumju izteiksmi rūsganajās uzacīs, lai gan ūdens krāsā spīdošās acis smējās. — Tikai pie mums Helgju pilsētā ir šāds piemineklis.
Baidīdamies palaist garām izdevību iegūt izskaidrojumu tam, kas notiek, es palocījos un nosaucu savu vārdu. Tūliņ man pretim pasniedzās vairākas rokas, tika nosaukti vārdi un izteikts lūgums neņemt ļaunā pārpratumu, kas noticis bez nodoma. Es iesāku ar jautājumu: kādas gan aizdomas varēja viņiem rasties pret mani?
— Ziniet ko, — sacīja Bavss, cilvēks ar trisstūrenf, varbūt jums nebūtu iebildumu pasēdēt ar mums kopā?!
Mūsu nometne ir netālu: skat, tur.
Es atskatījos un ieraudzīju lielu galdu, kas, domājams, bija atnests pāri ielai no restorāna mums iepretim. Uz galdauta, kas nokarājās līdz pat bruģa akmeņiem, stāvēja puķes, šķīvji, pudeles un kausi, arī sieviešu pusmaskas — tās, kā likās, bija trofejas, iegūtas mierīgu sarunu ceļā. Ģitāras, lentes, serpentīns un maskarādes zobeni mētājās juku jukām uz galda tādā skaitā, ka sēdētājiem ap to — desmit līdz divpadsmit cilvēkiem — neatlika lāgā vietas, kur atspiest elkoņus. Es piegāju pie galda kopā ar saviem jaunajiem paziņām, bet, tā kā pietrūka krēslu, tad Bavss apturēja garām skrejošu puiku, iegrūda viņam sānos dunku un rokā sudraba naudas gabalu. Sādi apbalvotais atstiepa no restorāna trīs krēslus, pēc tam nopūties izšņauca degunu un nozuda.
— Mēs atvedām kādu jaunatgriezto, — paziņoja Traits, ugunskrāsas apmetņa valkātājs. — Te viņš ir. Saucas Harvejs, stāvēja pie pieminekļa, it kā uz satikšanos atnācis: nepakustēdamies, iegrimis vērošanā.
— Es nupat kā atbraucu, — sacīju nosēzdamies, — un tiešām esmu sajūsmināts par visu, ko redzu, ko nesaprotu un kas iedarbojas uz mani neparastākajā kārtā. Turklāt esmu pamodinājis nez kādas aizdomas.
Atskanēja izsaucieni, kuri gan šķita draudzīgi, taču man nesaprotami. Bet tūliņ ierunājās cilvēks maskā — no tiem runīgajiem, kuri ar savu vienmērīgo balsi allaž apklusina pārējās dedzīgākās balsis un kuru sejās, pateicoties viņu runātkārei, ir redzams zināms tips, saskatāms pat zem maskas.