Klausījos ar lielāko interesi.
— Vai jūs ko zināt par Viljemu Hobsu un viņa savādo likteni? — viņš iesāka. — Pirms simt gadiem še bija tukšs krasts, kā uz mēness, un Viljems Hobss, — pēc nostāsta, kuram tie, kas grib, var ticēt, — braucis kuģī «Pa viļņiem traucošā» no Eiropas uz Bombeju. Kādas darīšanas viņam bijušas Bombejā, par to ir norādījumi pilsētas arhīvā …
— Iesāksim no aizdomām, — Bavss viņu pārtrauca. — Pilsētā ir tāda partija, var arī sacīt — uzņēmīga banda, kas uzskata par savu goda lietu…
— Viņiem goda nav — iesaucās galīgi apdzēries vīrs zaļā domino, es pazīstu šo čūsku Paranu, grābt tikai ciet un aizžņaugt viņam dziesmu…
— Un tā nu mēs domājām, — Bavss pasteidzās izmantot īso pārtraukumu sarunā, — ka jūs esat viņu cilvēks, jo bija pagājusi vesela stunda…
—.., ir norādījumi pilsētas arhīvā, — stāstītājs steidzīgi iespraucās vidū ar savu turpinājumu. — Tātad es stāstu leģendu par mūsu pilsētas nodibināšanu. Pirmo namu šeit uzcēlis Viljems Hobss, kad bija izmests sēklī starp klintīm. Viņa kuģis cīnījās ar vētru, baidīdamies no nepazīstamā krasta un nespēdams pārvarēt vēja pretestību. Tad kapteinis ieraudzīja skaistu jaunu meiteni, kas uzskrēja uz klāja kopā ar plūstoša viļņa galotni. «Dienvidi, dienvidaustrumi un trīsceturtdaļrumba!» — viņa uzsauca kapteinim, un, kā tas jutās, to var gan saprast.
— Tā jau tas nebija, — Bavss pārtrauca viņu, — pareizāk ir, ka saruna bijusi tāda: «Ar jums runā Frēzija Grantē, nebaidieties un dariet, kā es teikšu…»
— Dienvidi, dienvidaustrumi un trīsceturtdaļrumba,— cilvēks maskā ātri nobēra. — Bet to jau es pateicu. Tātad visi izglābās, paklausot viņas norādījumam doties sēklī, bet viņa, protams, nozuda, tiklīdz kapteinis bija noticējis, ka jāpaklausa. Hobsam līdzi bija viņa sieva, šā gadījuma iebiedēta, tā noteikti atteicās jebkad vēl doties jūrā. Mēnesi vēlāk ar signālu no krasta apturēja brigu «Po- lina», un visi, kas bija izglābušies, aizbrauca ar to, bet Hobss negribēja braukt, jo nevarēja pierunāt sievu, ko vētra tik ļoti bija iebiedējusi. Viņiem atstāja produktus un vēl vienu cilvēku, kas nevēlējās pamest Hobsu, kuram viņš nez par ko jutās parādnieks. Šā cilvēka vārds bija Neds Horts; un tā uzsāka dzīvi pirmie kolonisti, kas še atrada auglīgu zemi un teicamu klimatu. Viņi nomira pirms gadiem astoņdesmit. Laiks rit lēni…
— Nē, ļoti ātri, — Bavss iebilda.
— Protams, es pastāstīju jums tikai pašu būtiskāko,— turpināja stāstītājs, — un novilku tikai taisno pamatlīniju, šīs leģendas tuvākos apstākļus un sīkāku aprakstu jūs atradīsiet mūsu arhīvā. Bet klausieties tālāk.
— Vai jums ir zināms, — es vaicāju, — ka arī šobrīd ir kuģis ar nosaukumu «Pa viļņiem traucošā»?
— Nu, protams! — atsaucās Bavss. — Tas bija vecā Seniela untums. Es viņu pazinu. Viņš ir no Helgju, bet pirms gadiem desmit izputēja un aizbrauca uz Sanrioli. Viņa radinieki vēl tagad dzīvo šeit.
— Es redzēju šo kuģi Lisas ostā, tāpēc arī apjautājos.
— Ar to bija savāds gadījums, — Bavss teica. — Ar kuģi, nevis ar Senielu. Bet var jau būt, ka viņš ir to pārdevis.
— Jā, bet notika šāds atgadījums, — nepacietīgi ierunājās cilvēks maskā. — Kādreiz…
Pēkšņi pie galda viens no sēdētājiem uzlēca kājās un izstiepa sažņaugtu dūri pret automobili, kas, apbraucis apkārt «Traucošās» piemineklim, apstājās dažus soļus no mums. Tūliņ bija kājās arī visi pārējie.
Greznais, melnais automobilis bija tik griezīgā pretstatā ar raibo un skaļo kustibu, kas virmoja laukumā, ka šķita liesmu apņemts vēl neizdedzis ogles gabals. Mašīnā sēdēja pieci vīrieši, visi bez maskām, melnos vakara uzvalkos, cilindriem galvā, un divas dāmas — viena neglīta, ar novītušu, skarbu seju, otra — jauna, bāla un augstprātīga. Divi no vīriešiem bija sirmgalvji. Pirmais atgādināja nobarotu buldogu ar atņirgtiem zobiem, viņš sēdēja, plati izgāzies, un smēķēja milzīgu cigāru, viļādams to lūpās; otrs smējās, un šis otrais man likās sevišķi pretīgs. Viņš bija platiem pleciem, kalsnējs, ar nīgri iekritušiem vaigiem, augstu pieri un griezīgā smaidā sarauktu sīku, muskuļainu seju, kas pauda saspriegtību un sarkasmu.
— Tie ir viņi! — Bavss iekliedzās. — Karnevāla krusta kalpi! Dobsi, Kout, skrieniet uz pieminekli! Sie cilvēki ir spējīgi iekost pat akmenim!
Ap automobili un galdu drūzmējās ļaudis. Visi uzlēca kājās; krēsli gāzās; no automobiļa atsaucās ar draudu un izsmiekla kliedzieniem.
— Ko! Vai sargājat? — resnais vecis vaicāja. — Tad nu pielūkojiet, ka nenosnaužat!
— Ar šito nenosnaudīs! — iekliedzās zaļais domino, vicinādams revolveri. — Jūs varat vizināties, aizbraukt un atbraukt vai iedauzīt sev pieri — kā jums tīk!
No automobiļa izliecies, sāka bļaut otrs vecis:
— Mēs jūsu lellei apdauzīsim rokas un kājas! Tas notiks drīz! Pieminiet manus vārdus, kad uzlasīsiet šķembas pulksteņa karekļiem.
Dusmās nevaldīdamies, Bavss sāka grābstīties pa kabatām un skriešus metās pie automobiļa. Mašīna sakustējās, pagriezās un aizbrauca, svilpienu un aplausu pavadīta, tā drīz nozuda. Tūliņ ieradās divi policisti, serpen- tīna lentu galiem apkārstīti, ar ne visai stingriem žestiem;
viņi sāka nomierināt Bavsu, kas, izšāvis dažas reizes gaisā, apturēja kādu velosipēdistu, lai varētu dzīties pakaļ ienaidniekam. Pārsteigtais velosipēda īpašnieks jau sāka skatīties, kur piesliet riteni, lai atbrīvotām rokām varētu ļaut vaļu savam sašutumam, bet policists nepieļāva plūkšanos.
Troksnim cauri dzirdēju viņu kliedzam:
— Es visu saprotu, bet izmeklējiet citu vietu savu rēķinu nokārtošanai.
Kamēr norisa šī sadursme, kas nez kā nokārtojās, es joprojām sēdēju pie pamestā galda. Bija aizgājuši gandrīz visi — vai nu ņemt aktīvu dalību notikumos, vai pakavēties tur kā skatītāji; palicēji bijām es, iereibušais zaļais domino, kam neparko neklausīja viņa iespītējies elkonis, — tikko uzstatīts uz galda malas, tas tūliņ atkal šļuka nost, trešais pie mums sēdēja nenogurdināmais stāstītājs. Gadījums ar automobili deva viņa domām jaunu virzienu.