— Haizivis, kuras jūs redzējāt automobilī, — viņš turpināja, uzmanīdams, vai es vērīgi klausos viņa stāstījumu,— ievārīja šo jezgu. To dēļ jau mēs še sēžam. Viens, tas kalsnējais, ir Kabons: tam pieder astoņas tvaika dzirnavas; resnais viņam blakus bija Tukars, mākslīgā ledus fabrikants. Tie gribēja karnevālu izjaukt, bet neizdevās. Tā…
Viņu pārtrauca pārējo galda biedru atgriešanās, tie visi strīdēdamies un smiedamies atkal nosēdās savās vietās. Turpmākā saruna bija ļoti nervoza un nesakarīga, — daži vērsās pie manis, paskaidrodami notikušo, citi izsacīja dažādas piezīmes, strīdējās un pārtrauca cits citu, tā ka nespēju atstāstīt sarunas gaitu. Es sadzēru ar viņiem, uzklausīdams drīz vienu, drīz otru, kamēr man kļuva skaidri pārredzami visi apstākļi.
Pats par sevi saprotams, ka, tā sēžot pie galda zem klajām debesīm, ļaužu drūzmā, kas meklēt meklē izklaidēšanos, bija jāpiedzīvo dažādi starpgadījumi. Manu saimnieku paziņas, pienākuši sasveicināties, iečukstēja viņiem kaut ko ausī vai noveda tos sānis intīmai sarunai, — viss radīja trauksmainu fonu, pār kuru sijājās daiļu rociņu bārstīts konfeti lietus. Nepazīstamas maskas mums aiz muguras ar dejām mēģināja pārbaudīt mūsu pacietību, turklāt vēl nebeidzās arī dažādas jautras likstas: acu aizsegšana ar roku no mugurpuses vai krēsla atraušana, kad sēdētājs mazliet pacēlies no tā, tad vēl pīkstoņa, tarkšķi, šaudīšana gaisā, kāju dipoņa un juceklīgi kliedzieni, orķestra melodiju pavaditi, un spožās gaismas zvīļojums, virs kura smaidīdama traucās marmorā cirstā «Pa viļņiem traucošā», — tas viss ievijās mūsu sarunā un ietekmēja to.
Cik skaists bija naida un sašutuma lietišķais iegansts, ko bija izraisījusi daiļā, vientuļā statuja, tikpat vulgāra bija šā naida dziļākā būtība starp cilvēkiem. Tā pamatos bija veci strīdi un materiālas intereses. Jau pirms gadiem pieciem daži pilsētas veikalnieki bija pieprasījuši apmainīt statuju pret kādu citu tēlu vai pieminekli pavisam aizvākt no laukuma, jo ar to saistījās jautājums par ostas noliktavu paplašināšanu. Noliktavām domātā zemes gabala lielākā daļa piederēja Grasam Paranam. Paranu dzimta bija viena no vecākajām visā pilsētā. Parani nodarbojās ar tirdzniecību un ieņēma administratīvus amatus. Tie bija veiksmīgi un spēcīgi cilvēki, ar to viņiem piemītošo dzīves pazīšanu, kas jau pati par sevi, virzīta tikai uz bagātības iegūšanu, allaž droši noved pie mērķa. Viņu bagātība vairojās pēc koka augšanas likumības, taču citu bagātnieku starpā sevišķi neizcēlās līdz 1863. gadam, kad Elevzijs Parans, tagadējā Graša Parana vectēvs, ieraudzīja savā zemes gabalā, kas ar vienu malu piekļāvās kalniem, starp klinšu bluķiem dzīvsudraba lāmu un pasmēla saujā šo smago vielu.
— Jums vajag tikai paskatīties uz termometru, — Bavss stāstīja, — vai spoguļstikla plankumu, lai atcerētos šo vārdu: Grass Parans. Viņam pieder trešā daļa no ostas zemes gabaliem un četrdesmit nami. Līdz ar kapitālu, kas ieguldīts dzelzceļos, sešās fabrikās, zemē un plantācijās, Parana brīvais kapitāls ir ap simt divdesmit miljonu!
Grass Parans šķīrās no sievas, ar kuru viņam nebija bērnu, un adoptēja savas jaunākās māsas dēlu Georgu Gerdu. Pēc dažiem gadiem Parans apprecējās otrreiz ar jaunu meiteni. Gadu starpība bija tāda: Paranam piecdesmit, viņa sievai — astoņpadsmit, Gerdām — divdesmit četri. Pret Parana gribu Gerds kļuva par skulptoru. Viņš piecus gadus nodzīvoja Itālijā, mācījās Farnezi, Avisa, Garduči darbnīcās un, mājās atgriezies, ieraudzīja jauno pamāti, ar kuru sadraudzējās, bet vēlāk šī draudzība izvērtās mīlestībā. Viņi abi bija uzņēmīgas dabas cilvēki. Pirmā uz Eiropu aizbrauca viņa, pēc tam viņš — un vairs neatgriezās.
Kad Helgju pilsētā ierosināja celt pieminekli par godu pilsētas dibināšanai, Gerds piedalījās konkursā, un viņa atsūtītais modelis ārkārtīgi iepatikās. Tas bija skaists un saistīja ar uzrakstu «Pa viļņiem traucošā», atgādinot leģendu, jūru un kuģus; un jau pašā dīvainajā uzrakstā bija kustība. Gerda modelis (tad vēl nezināja, ka tas ir Gerds) izraisīja atmiņā tukšos krastus un pirmo kolonistu vīrišķīgos tēlus. Pasūtījumu nodeva, Gerda vārds kļuva zināms, un statuju pārveda no Florences uz Helgju, lai gan Parans tam ārkārtīgi sīvi pretojās, uzzinājis, ka viņa kauna piemiņu iemūžinājis viņa paša audžudēls. Parans laida darbā visus līdzekļus, — naudu, presi, šantāžu, taču viņam neizdevās panākt šā pieminekļa apmaiņu pret citu. Viņam bija radušies vareni ienaidnieki, kas atbalstīja pilsētas lēmumu. Cīņā iejaucās kaislības un patmīlība. Piemineklis tika uzstādīts. «Traucošās» seja ne ar ko neatgādināja Parana sievu, bet dīvains jūtu mulsums, izraisījies nerimtīgās domās par viņas neuzticību, bija novedis pie tādas kā maniaka pašiedvesmas: Parans bija pārliecināts, ka Gerds šajā statujā atveidojis Himenu Paranu.
Kādu laiku jau likās, ka ar to viss būtu galā un punkts. Taču Grass Parans, nogaidījis, pēc viņa domām, īsto brīdi, atkal atsāka niknu cīņu, uzstādot par savas dzīves uzdevumu — aizvākt pieminekli; un viņš panāca to, ka milzīgajā radu saimē, no viņa atkarīgo un uzpirkto cilvēku vidū tika ierosināts jautājums par pieminekļa izraisīto netikumību, ar ko viņš dabūja savā pusē ļaudis, kuru neapzinība sūrst no veciem dūrieniem, no sīkiem un lieliem aizvainojumiem, no niknuma, kas meklē tikai ieganstu, — ļaudis ar tumšām, piesmakušām dvēseles dziņām, ar slepenu iekšēju dzīvi, kas dažreiz paveras neizprotamā rīcībā, kuras pamatā tomēr ir pasaules uzskats, kas atriebjas citarn pasaules uzskatam — bez jebkādas rīcības motivācijas. Cīņas paņēmieni un apstākļi noveda līdz mēģinājumiem statuju naktī sadauzīt, bet šim uzdevumam uzpirktos cilvēkus bija aizturējuši nejauši garāmgājēji, kuriem tie bija izlikušies aizdomīgi. Beidzot pilsētas lēmums nosvinēt simto gadadienu ar karnevālu, kam Parans un viņa partija bija tāpat pretojušies, padarīja šo cilvēku gluži traku. Bija dzirdēti draudi, tos pilsētā atstāstīja no mutes mutē. Karnevāla priekšvakarā, tas ir, aizvakar, uz statuju bija izšauta sprāgstoša lode, bet tā bija norāvusi tikai pieminekļa pakājes augšējo stūri. Šāvējs bija aizbēdzis, un kopš tās stundas vairāki uzņēmīgi cilvēki bija noorganizējuši sardzi, apsēzdamies pie tā galda, kur es tagad sēdēju kopā ar viņiem. Pretējā puse, vairs neslēpdama savus nolūkus, bija atklāti nozvērējusies statuju sadauzīt un vispārējo jautrību pārvērst par tumšā nodoma uzvaru.