Tāds bija mūsu sarunas saturs, kuru izlobīt iespēju ar lielu piespiešanos, tāpēc ka bieži mūs traucēja jau aprādītā lietišķā un nelietišķā rīcība.
Karnevāli Helgju pilsētā, kā es to šai pašā reizē dabūju dzirdēt, bija notikuši arī agrāk, par ko varēja pateikties francūžiem un itāliešiem, kas še dzīvoja jo kuplā skaitā. Bet šis karnevāls pārspēja visus agrākos. Šoreiz tas bija sevišķi populārs. Un iegansts tā sarīkošanai bija skaists. Divu laikrakstu indīgās attieksmes un cīņas norise ap pieminekli, kas jau bija kļuvusi par uzskatu sadursmi, piešķīra pasākumam sportisku nokrāsu; gluži negaidot viss ieguva jo plašu vērienu. Pilsēta bija iztērējusi izgreznošanai un svinībām daļu no saimniecības naudas — tas vēl pielēja eļļu ugunij; tā kā Parana piekritēji nekavējoties apmeloja ienaidniekus, tad tie savukārt abpusējā uzbrukumā ar zibeņiem un pērkoniem izvilka dienas gaismā vecus, Parana labā nepareizi izlemtus darījumus. Kravu nosūtītāji, kuriem bija vajadzīgi zemes gabali ostā noliktavu būvei, nīda pieminekļa aizstāvjus, jo Parans bija paziņojis savu lēmumu: nedot nevienu zemes gabalu, kamēr laukumā, rokas izstiepusi, stāv «Pa viļņiem traucošā».
Kā to redzēju no sadursmes ar automobili, šai statujai, kurai manās acīs tagad bija sevišķa nozīme, tiešām draudēja briesmas. Atbildot uz Bavsa jautājumu, vai gribu piebiedroties viņa draugiem, tas ir, piedalīties sardzē, es bez kavēšanās atbildēju ar «jā». Mani interesēja arī Bavsa un visu pārējo izturēšanās. Kā noskaidrojās, viņi bija namsaimnieki, muitas ierēdņi, tirgotāji, viens virsnieks. Es negaidīju no viņiem ne himnas mākslai, nedz salkanas vai jūsmīgas piezīmes par rūpīgi glabātu iespaidu dziļumu. Bet mani izbrīnīja Bavsa vārdi, sacīti šajā sakarībā: «Mums visiem ir gadījies tik daudz domāt par šo marmora Frēziju Granti, ka viņa kļuvusi it kā mūsu paziņa. Bet jāatzīst arī tas, ka šī skulptūra ir pati pilnība. Pilsētai trūka punkta, bet tagad tas ir pielikts. Tā domā daudzi, varat man ticēt.»
Tā kā apstiprinājās, ka viesnīcas ir pārpildītas, es labprāt pieņēmu ieaicinājumu, kas nāca no kāda ārkārtīgi trokšņaina, drukna un nervoza cilvēka bez maskas, žokeja ģērbā, ar pietūkušu, sarkanu seju. Viņa acis allaž grozījās kā spoles uz visām pusēm apbrīnojamā ātrumā, redzot un ievērojot visu, kas notiek. Viņš dungoja, ņurdēja, bungoja ar pirkstiem, trokšņaini dīdījās uz sava krēsla, dažreiz iejaukdamies sarunā un nelaizdams nevienu pie vārda, bet tikpat pēkšņi atkal noklusa, sākdams va|ēju muti blenzt runātāju pierēs un acīs. Pasacījis savu vārdu — Arinogels Kuks — un paziņojis, ka dzīvo ārpus pilsētas, bet pašreiz ir paguvis savlaicīgi nodrošināties ar istabu viesnīcā, Kuks uzaicināja mani dalīt ar viņu šo telpu.
— Piedāvāju no visas sirds, — viņš teica. — Es redzu džentlmeni un priecājos, ka varu izlīdzēt. Jūs mani netraucēsiet. Es traucēšu jūs. Brīdinu jau iepriekš. Nekautrēdamies paziņoju jums, ka esmu tenku vācele: tenkas ir mana slimība, es mīlu tenkot un, kā stāsta, esmu sasniedzis šajā mākā zināmu pilnību. Kā pats redzat, mums visapkārt ir jo bagāts materiāls. Esmu arī ziņkārīgs un varu jūs nomocīt ar jautājumiem. It sevišķi es uzbrūku tādiem klusētājiem kā jūs. Bet es neapvainošos, ja jūs saudzīgi liksiet man atcerēties šo atzīšanos, kad būšu jums apnicis.
Pierakstīju viesnīcas adresi un ar pūlēm tiku vajā no Kuka, kas tūliņ gribēja parādīt, kā mēs tur iekārtosimies. Vēl kādu brīdi nevarēju aiziet no galda, jo bija jānoklausās kāda cita domas šai pašā jautājumā, bet pēdīgi tomēr piecēlos un apgāju apkārt piemineklim.
Es gribēju redzēt to vietu, kur bija trāpījusi sprāgstošā lode.
Pa labi no galda un pieminekļa kustība bija mazāk strauja, šajā pusē divas ielas bija aizsprostotas ar barjerām, lai regulētu braukšanu vienā noteiktā virzienā, tā ka ekipāžas varēja braukt tikai pa vienu laukuma malu, nogriežoties no tā pa taisnu leņķi, bet nekrustojoties un neradot sadursmes. No šās puses apgāju apkārt statujai.
Viens marmora pakājes stūris tiešām bija norauts, bet, par laimi, bojājums bija maz pamanāms tādam, kas par šāvienu nekā nezināja. Šajā pašā malā, pieminekļa apakšā, bija otrs uzraksts: «Georgs Gerds, 1909. gada 5. decembrī». Nakts tumsā pa mazo kāju sliedētiem viļņiem draudīgos līkločos šaudījās melnu spuru asmeņi. «Vai nav baisi tumšajā ceļā?» — es atcerējos laipnos vārdus. Divas dāmas melnās mežģīnēs, aizsegtām sejām, roku rokā paskrēja man garām un, redzēdamas, ka es apskatu šāviena sekas, iesaucās: