— Kā var Šaut uz sievieti! — to sacīja viena no viņām, otra atbildēja:
— Jādomā, tas cilvēks nav bijis pie pilna prātal
— Tikai muļķis! — iebilda pirmā. — Bet ejam.
Viņa sāka čukstēt, taču es sadzirdēju:
— Ziniet, ir pazīme. Vajag palūgt viņai.., — pārējais izskanēja kā «… a?! o?! Vai tiešām?»
Maskas iesmējās aprautiem, dziļiem, noslēpuma un mīlas pilniem smiekliem, pēc tam aizsteidzās savās darīšanās.
Es gribēju atgriezties pie galda, bet šajā mirklī, atskatīdamās uz pūli, pie manis ātri pienāca sieviete raibā tērpā ar pozamentiem un pusmasku uz acīm.
— Vai jūs še bijāt viens pats? — viņa ātri jautāja, ar vienu roku nostiprinādama pie auss pusmasku, otru pastiepusi man, lai es neaizeju. — Pagaidiet, man ir uzdevums. Kāda persona vēlas paziņot jums… («Nāku!» viņa atkliedza kādam saucienam no ļaužu bara.) Paziņot, ka viņa dodas uz teātri. Jūs viņu tur pazīsiet pēc dzeltena tērpa ar brūnām bārkstīm. Tie ir viņas pašas vārdi. Ceru, ka nesajauksiet? — Un sieviete jau grasījās steigties, bet es viņu aizturēju. Karnevāls allaž ir mistifikāciju pilns. Es pats kādreiz tiku tā uzjautrinājies, sūtīdams lētticīgos meklēt neeksistējošus cilvēkus, bet šis gadījums man šķita nopietni domāts. Es satvēru muslīna šalles galu, aizturot sievieti, kas ar visu stāvu traucās projām kā auklā noķerta zivs.
— Kas jūs sūtīja?
— Neplēsiet! — sieviete sacīja, pagriezdamās tā, ka šalle noslīdēja viņai no pleciem un palika manā rokā, taču viņa atskrēja tai pakaļ. — Atdodiet manu šalli! Tā pati sieviete jau mani sūtīja — pateica un aizgāja, ai, es noklīdīšu no savējiem! Nāku jau! — viņa atsaucās sievietes balsij, kas attālinādamās sauca viņu. — Es nemānu jūs. Tā ir arvien, nepateicas, bet aizkavē. Nu?! — viņa izrāva šalli, pamāja un aizskrēja.
Vai tas varēja būt, ka slepenībā tomēr kāds domāja par mani? Par cilvēku, kas naktī klīst trokšņainā pūlī trakulības un deju virpuļa pārņemtā svešā pilsētā, Manā sa
viļņojumā bija neskaidra nojauta par darbību, kas norisa aiz manas muguras. Kas sačukstējās, kas norādīja uz mani? Vai gatavo sastapšanos? Vai smaida krēslainā ēnā? Nepazīts, sevī noslēdzies tas aiziet gaismas plūdos. «Jā, tā ir Biče Seniela,» es teicu, «neviens cits.» Sajā naktī es domāju par viņu, meklēju viņu, ielūkodamies pretimnācējos. «Ir sakarība, kuru nenojaušu, bet es esmu še, dzirdēju, un man jāiet!» Es biju tajā neprātā, kad neziņas tumsā tver pirmo pagadījušos mānu, kad cilvēks domā par sevi it kā ārpus sevis paša, it kā ar garīgas taustes uztveri. Viss kļuvis noslēgts, nepieejams; norādīts viens pats darbības virziens. Apskatījies un pajautājis garāmgājējiem, kur atrodas teātris, es to ieraudzīju turpat tuvumā, laukuma un šauras šķērsielas stūrī. No ēkas plūda troksnis. Visi logi bija atvērti un apgaismoti. Tur ārdījās orķestris, uzskrūvēdams nervus ar motīvu, kas plīvoja gaisā kā dāmas šlepe. Vestibilā bija tīrā elle; pūdera un tabakas smaržām piesātinātā smacīgā gaisā es lauzos cauri plecu, muguru un elkoņu blīvei uz kāpnēm, pa kurām augšup un lejup skraidīja izgreznojušās maskas. Vēdekļi, puķes, kurpes un zīds tā vien zibēja. Es kāpu augšup, iežņaugts drūzmā, un daudzmaz brīvu kustēšanās iespēju atguvu tikai augšā, kur pa kreisi ieraudzīju ziediem apvītu liela foajē arku. Tur dejoja. Apskatījos visapkārt un ievēroju dzeltena zīda tērpu ar brūnām bārkstīm.
Man parādoties, maska dzeltenajā tērpā piecēlās no dīvāna zāles stūrī pa kreisi no ieejas; iedama gar ovālo galdu, viņa aizķērās, atskatījās uz traucēkli un, pieskrējusi man klāt, apstājās, liegi šūpodama galvu, ar visu stāvu izstarodama neizprotamu pievilcību. Aiz melnās pusmaskas dziļajos izgriezumos mēmi un izteiksmīgi mirdzošās acis, mulsuma smaidā puspievērtās lūpas — viss pauda šķelmīgi jauku noslēpumu. Viņas tērps bija kaut kas vidējs starp matinē un maskarādes fantāziju. Tā kontūras, platās piedurknes un īso svārku apakšmala bija apšūtas ar brūnām bārkstīm. Maska pielika pirkstu pie lūpām; otru roku, pirkstus papletuši, viņa pagrozīja gaisā, rādīdama, ka uztin ūsas, pieskārās pie manas piedurknes, pēc tam paskaidroja, ka pazīst mani, uzrakstīdama gaisā vārdu «Harvejs». Kamēr tas norisinājās, es pūlējos izprast, kādā kārtā viņa vispār zina, ka es, Tomass Harvejs, esmu es pats, kas atnācis pēc viņas norādījuma. Pa to starpu maska no jauna papurināja galvu, šoreiz jau pārmetoši, un, rādīdama sev uz krūtīm, sāka sist ar pirkstiņu pa lūpām, vēlēdamās man ieskaidrot, ka viņa grib dzirdēt no manis — kas ir viņa?
— Es jūs pazīstu, bet neesmu dzirdējis jūsu balsi, — sacīju. — Es esmu jūs redzējis, bet nekad neesmu ar jums runājis.
Uz mirkli viņa kļuva nekustīga; tikai skatienā maskas melnajos izgriezumos bija redzama dziļa sarūgtinājuma pilna izbrīna. Pēkšņi viņa ierunājās ārkārtīgi smieklīgā, smalkā, sagrozītā balstiņā:
— Sakiet, kā mani sauc?
— Jūs sūtījāt pēc manis?
Galviņa apstiprinoši daudzreiz pamāja.
Es nejautāju, kavējos. Man likās, ka, izsacīdams viņas vārdu, es it kā pieskaršos kristāldzidram ūdenim, saduļķojot attēlu un aizbiedējot pašu tēlu. Man bija labi tā — zināt un nenosaukt. Bet mazā roka jau satvēra manu piedurkni, purinādama un uzstādama, lai nosaucu vārdu.
— Biče Seniela! — es klusu teicu, pirmo reizi dzirdami izrunājot šos vārdus. — Lisā, «Duvras» viesnīcā. Tur jūs apmetāties pirms astoņām dienām. Esmu savādā stāvoklī attiecībā pret jums, bet ticu, ka manus paskaidrojumus uzņemsiet vienkārši, jo manī it viss ir vienkāršs. Nezinu,— es piebildu, redzēdams, ka viņa kāpjas atpakaļ, nolaiž rokas un klusē, klusē ar visu būtni, — varbūt man nevajadzēja viesnīcā taujāt pēc jūsu vārda?