Viņas mute notrīsēja un pavērās, lai ko sacītu. Kādu laiciņu viņa cieši un klusi raudzījās manī, kodīdama lūpu, pēc tam strauji norāva pusmasku, un es ieraudzīju Dēziju. Sarūgtinājumam cauri smaidā tomēr pazibēja prieks par to, ka mani pārsteigusi.
— Negribu vairs ilgāk slēpties, — viņa sacīja, sniegdama man roku. — Vai jūs dusmojaties? Bet nu sveiki, es steidzos.
Viņa sāka atvilkt roku, kuru es neapzinīgi aizturēju, un aizgrieza seju sānis. Kad roka bija atbrīvojusies, viņa atvirzījās un, puspagriezusies pret mani, ņēmās piestiprināt masku.
Neizprazdams viņas parādīšanos, es tomēr redzēju, ka meitene bija cerējusi mani pārsteigt ar savu tērpu un negaidīto ierašanos. Es izjutu nejauku nospiestību.
— Biju pārliecināts, ka jūs jau guļat, — es sacīju, viņai
sekodams. — Kāpēc nepienācāt man klāt, kad stāvēju pie pieminekļa?
Dēzija pagriezās. Viņas seja atkal bija apslēpta. Sis tērps viņai ļoti piestāvēja: vīrieši, garām iedami, atskatījās uz viņu, pēc tam uzmeta skatienu man, bet es jutu viņas rūgto samulsumu. Vārdus saraustīti raisīdama, Dēzija teica:
— Varēju jau, bet es tā sadomāju. Nu, kāpēc jūs sa- mulsāt? Es negribu jūs traucēt un arī netraucēšu. Atnācu gluži vienkārši tāpēc, ka lēti pagadījās šis tērps un gribēju jūs uzjautrināt. Tā iznāca, ka Tobogans aizķērās vienā vietā, un es mazliet paklaiņāju pa šo burzmu. Jūs es ieraudzīju nejauši. Kad stāvējāt pie statujas viens pats. Vai tiešām tur attēlota Frēzija Grantē? Cik savādi. Mani galīgi sabukņāja, iekams te atnācu. Ai, bet Tobogans nu man sados! Skriešu nomierināt viņu. Ejiet, ejiet, ja jums tas vajadzīgs, — viņa piebilda, iedama uz kāpnēm un redzēdama, ka es viņai sekoju. — Es zinu tagad ceļu un pati atradīšu savējos. Visu labu!
Nebija nekādas vajadzības iet viņai līdzi, un es, pats apjucis, apstājos pie kāpnēm, noraudzīdamies, kā viņa lēni kāpj lejup, galvu noliekusi, ar pirkstiem plūkādama bārkstis uz krūtīm. Viņas mugura un pleci, kas pēkšņi bija zaudējuši vijīgumu, pauda aizkustinošu mulsumu. Viņa neatskatījās. Es stāvēju, kamēr Dēzija nozuda ļaužu barā; pēc tam atgriezos foajē, nopūzdamies un bezgala nožēlodams, ka uz meitenes jauko nerātnību biju atbildējis ar negribētu sāpinājumu. Viss norisa tik aši, ka nepaguvu ne pajokot, kā piederas, nedz izsacīt savu prieku. Es nolamāju sevi par rupju dzīvnieku, lai gan tas bija netaisni, un spraucos cauri drūzmai, veltīgi nožēlodams un pārmezdams sev.
Sajā brīdi deja bija beigusies, noklusa arī mūzika. Pa pretējām durvīm bija iznācis un soļoja uz manu pusi slaids jūras virsnieks, laipnu, paplatu seju, viņam pie rokas turējās nupat kā aizgājusi Dēzija. Vismaz tas bija viņas stāvs un dzeltenais bārkstainais tērps. Mani sagrāba it kā vējš un pēkšņi apsvieda ačgārni visus priekšstatus. Nodrebējis es gāju viņiem pretī. Nebija nekādu šaubu: Dēzijas maskarādes līdziniece bija Biče Seniela, un es tagad to zināju tikpat droši, it kā redzētu viņu tieši sejā. Vēl tuvāk piegājis, pēc kādas pamatīpašības šajā jaunajā un pazīstamajā stāvā es jau izjutu atšķirību starp viņas un Dēzijas apslēpto jūtu pasauli. Bet reizē ar to man bija jāatzīst apbrīnojamā līdzība augumā, matu krāsā un visās kustībās, un, šim iespaidam vēl kūsājot manā apziņā, es palocījos un teicu:
-— Biče Seniela — tā esat jūs. Es jūs pazinu.
Viņa sarāvās. Virsnieks paskatījās manī ar izbrīnās pilnu smaidu. Tagad es jau stingri valdīju pār sevi un drošā pārliecībā gaidīju atbildi. Meitenes seja viegli piesarka, viņa pastiepa apakšlūpu, it kā pusmaska traucētu viņai skatīties, un iesmējās, bet piespiesti.
— Biče Seniela? — viņa noteica māksloti vienaldzīgā balsī, dzidrā un melodiskā. — Ak, atvainojiet, es viņu nepazīstu. Es tā neesmu.
Vēlēdamies ātrāk izkļūt no karnevāla vieglā toņa, es turpināju:
— Lūdzu mani atvainot. Es ne tikai pazīstu jūs, bet mums ir arī kopēji pazīstami. Kapteinis Gezs, kura kuģī es braucu šurp, droši vien būs jau ieradies šajās dienās, varbūt pat vakar.
— O! Ā! — viņa iesaucās nopietnā nesapratnē. — Es neesmu tik pašpaļāvīga, lai vēl ilgāk liegtos. Jā, maska neglābj. Jūtos pārsteigta tāpēc, ka redzu jūs pirmoreiz mūžā. Un man jākronē jūsu triumfs.
Ar šiem vārdiem noslēpusi satraukumu, viņa noņēma pusmasku, un es ieraudzīju Biči Senielu. Mirkli viņa vēroja mani. Es palocījos un nosaucu savu vārdu.
— Man liekas, ka arī jūs pašu pārsteidz jūsu asās redzes rezultāti, — viņa ieteicās. — Atzīstos, ka es nekā nesaprotu.
Es stāvēju, ar savu klusēšanu un skatienu likdams noprast, ka izskaidrošanās vēlama bez trešās personas. Viņa tūliņ to saprata un, paraudzījusies virsniekā, sacīja:.
— Mans brālēns Botvels-. Jā, es tomēr redzu, ka mums jāizrunājas.
Botvels, kas stāvēja rokas sakrustojis, noskatīdams drīz Biči, drīz mani, piebilda:
— Mīļo māsīc, jūs ir ķēris prātam neaptverams sods. Jūs taču apgalvojāt, ka pat es jūs nepazītu. Atļaujiet aiziet pie Nu veļa sarunāt to braucienu uz Latornu.
Norunājis, kur mūs vēlāk uzmeklēt, viņš pamāja un, strauji aizgriezies, noskatīja zāli; pēc tam uzsita knipi un smagā, elastīgā gaitā devās pie sieviešu grupas, kas stāvēja, rokās saķērušās. Pieiedams viņš pacēla roku, pavicināja to un nozuda raibajā barā.
Biče raudzījās manī gluži satraukta un aizdomu pilna,
Es apzinājos gaidāmās sarunas grūtības un tāpēc nesteidzos to uzsākt, bet viņa iejautājās pirmā, kad bijām nosēdušies puķu lapenē:
— Jūs braucāt ar «Traucošo»? — pajautājusi viņa iebāza mazo pirkstiņu pusmaskas izgriezumā un sāka to šūpot. Katra viņas kustība traucēja man domāt, un es sāku runāt visai saraustīti. Valoda nevedās tekoši tāpēc, ka sākumā negribēju runāt par viņu, bet, kad sapratu, ka citādi nav iespējams, mana izteiksme atguva sakarību un vienkāršību.