Jutos ļoti pateicīgs Bičei par uzmanību un mieru, ar kādu viņa noklausījās stāstu par ainu krastmalā, tas ir, par sevi pašu. Viņa tikai pasmaidīja, kad es piebildu, ka, zvanīdams uz «Duvru» prasīju pēc Annas Makfersones.
— Es klausos, klausos, — viņa sacīja. Pēc tam ļoti nopietni: — Saprotu, ko jūs teicāt par mani, es to varu iedomāties.
Biče drīz atkal aizklāja seju ar pusmasku, tas darīja mani mierīgāku un drošāku. Tagad tikai pēc Bičes lūpu kustībām varēju nojaust viņas attieksmi pret mani.
Tiklīdz biju izstāstījis par krastmalu, kļuva iespējams runāt arī par šovakaru.
— Tagad jums vajadzēs man ticēt, jo arī es pats daudz ko nesaprotu, daudz te ir nepelnītas veiksmes.
Man negribējās pieminēt Dēziju, bet noklusēt arī nevarēja. Izstāstīju par viņas joku un par otru sastapšanos ar gluži tādu pašu dzeltenu brūni bārkstainu tērpu, tas ir, ar Biči pašu. Es vēl sacīju, ka, tikai pateicoties tik noteiktam viena un tā paša tērpa atkārtojumam, piegāju viņai klāt nemaldīgā pārliecībā.
— Tātad jūs noteikti cerējāt sastapt mani? — viņa vaicāja. — O, tas tiešām ir sarežģīti! Jā, un tad vēl — Gezs. Protams, viņš jums stāstīja par mani?
— Nē.
— Par tērpu, — to mes vēl varētu saprast. Tādi bija divi. Sotfien es to nopirku kādā darbnīcā. — Viņa pieskārās bārkstīm uz krūtīm un turpināja. — Tur iegājusi, ieraudzīju šo tērpu starp dažiem citiem, vispār nekas daudz vairs nebija pāri palicis. Es izvēlējos šo. Darbnīcas īpašniece paskaidroja, ka nepazīstama dāma pasūtījusi divus šādus tērpus, bet, tā kā viņa neesot ieradusies tos saņemt, tad varot pārdot. Un es paņēmu vienu. Otru tātad gluži nejauši ir iegādājusies jūsu paziņa. Kas gan cits te vēl varētu būt?
— Jādomā, ka tā ir, — es atbildēju, izvairīdamies sarežģīt izskaidrojumu ar jaunu variantu, kas, pieļaujot trešo pārsteidzošo sagadīšanos, teorētiski tomēr varēja tikt izvirzīts. — Tagad gribu runāt par Gezu un kuģi.
— Tur nekāda noslēpuma nav. — Biče, brīdi padomājusi, iebilda. — Mēs maldāmies, bet gan jau tiksim skaidrībā. Sis kuģis ir mūsu, tas piederēja manam tēvam. Gezs to piesavinājās ar blēdīgu paņēmienu. Jā, mūsu sastapšanās ir mazliet kā sapnī, lai gan nevaru to saprast. Jums jāzina, ka es atbraucu šurp tikai tāpēc, lai piespiestu Gezu atdot «Traucošo». Tāpēc es tūliņ atzinos, kas esmu, kad jūs pieminējāt Gezu. Es gaidu viņu un domāju, ka saņemšu kādu ziņu.
Mūzika un deja sākās no jauna, grīda drebēja. Bičes vārdi par Geza «blēdīgo paņēmienu» atklāja viņas attieksmi pret šo cilvēku tik nepārprotamā gaismā, ka meitenes ģīmetnes atrašanās kapteiņa kajītē manī vairs nemodināja nekādas tumšas aizdomas. Viņas runas veidā un skatienā bija gudra vienkāršība un iejūtīga uzmanība, kas piespieda mani savu stāstu apraut; man šķita neiespējams pat ieminēties par sevišķo iemeslu ietekmi uz manu rīcību. Tāpēc noklusēju atgadījumu Stersa mājās.
— Par krietnu summu, — es stāstīju, — Gezs nodeva manā rīcībā kajīti uz «Traucošās», un mēs devāmies ceļā, bet pēc nejēdzīga trača ar piedzērušām sievietēm, kad biju spiests iejaukties, Gezs izsēdināja mani atklātā jūrā. Viņš bija tik saniknots, ka ziedoja laivu, lai drīzāk atbrīvotos no manis. Laimīgā kārtā mani nākamā rītā uzņēma neliels šoneris, kas gāja uz Helgju. Es ierados nupat šovakar.
Sā stāsta iedarbība bija tāda, ka Biče nekavējoties noraisīja pusmasku un to vairs neuzlika, it kā tā būtu jau diezgan ilgi mūs šķīrusi. Bet viņa neiekliedzās un neizpauda skaļi savu sašutumu, kā to viņas vietā darītu cita; uzacis sarāvusi, viņa tikai apspiesti nopūtās:
— Neko sacīti — Biče noteica ar tādu izteiksmi, kas bija daudzu izsaucēju vērta. — Tātad Gezs… Es zināju, ka viņš ir nelietis. Bet es nezināju, ka viņš var būt tik bīstami drausmīgs.
Aizrāvies jau gribēju sākt runāt par Frēziju Granti, iedomādamies, ka man pievērsto acu nervozais mirdzums un rokas neapzinātā kustība, kas noguldīja pirkstu galus uz galda malas, ir kluss, labvēlīgs norādījums un stāsts par nakti laivā tagad būtu vietā. Tad atcerējos, ka par to nedrīkst runāt, skumji nodomādams: «Kāpēc gan?» Tai pašā laikā es sapratu — kāpēc, bet noraidīju šo izpratni. Tai pagaidām vēl nebija vārda.
Nepieminēdams, protams, par ģīmetni, papildinājis savu stāstu ar detaļu notēlošanu, gadījumu ar Gezu izstāstīju diezgan sīki, pēc tam Biče, acīmredzot uzticēdamās man, iepazīstināja mani ar kuģa vēsturi un savu atbraukšanu.
«Pa viļņiem traucošo» bija licis uzbūvēt viņas tēvs Bičes mātei, jūtīgai, kaprīzai sievietei, kas mirusi pirms astoņiem gadiem. Par kapteini pieņemts Gezs; Batleru un Sinkraitu Biče nepazina — tie bija iestājušies dienestā jau pēc tam, kad kuģi pārņēmis Gezs. Tajā laikā, kad Seniels izputējis, viņam vēl atlicis nokārtot vienu, pēdējo, maksājumu, kam tomēr vairs nepieticis naudas, un tad Gezs piedāvājis Senielam paglabāt kuģi kā rūpīgi glabātu piemiņu. Bičes māte «Traucošo» ļoti mīlējusi un ne vienu reizi vien ceļojusi ar to; Geza priekšlikums bijis — nodot kuģi fiktīvi viņa īpašumā. Gezs nokārtojis visas formalitātes, turklāt vēl nomaksājis arī pusi no Seniela parāda atlikuma.
Pēc tam Gezs atklāti pieteicis savas īpašuma tiesības un, lai gan viņam bijis noliegts izmantot kuģi saviem nolūkiem, pārvedis «Traucošo» uz citu ostu. Darījuma apstākļi neļāvuši griezties pie tiesas. Tajā laikā Seniels cerējis saņemt lielāku naudas summu no kāda sveša uzņēmuma, ar kuru viņam bijuši veikalu sakari un kurš ticis likvidēts, bet naudas saņemšana ieilgusi, un viņš nevarējis atpirkt no Geza savu kuģi, kā bija to gribējis. Viņš domāja, ka Gezs vēlas naudu.