— Bet ne jau naudu viņš gribēja, — Biče sacīja, domīgi skatīdamās manī. — Tur esmu iejaukta es. Tas vilkās ilgi un galīgi apnika. — Viņa iecietīgi pasmaidīja, ļaudama man uztvert domu, kas bija noticis. — Tā tas nu bija. Viņš nevajāja mani tādā veidā, ka man būtu jāmeklē aizsardzība, tikai rakstīja garas vēstules, un viņa pēdējās vēstulēs (es tās visas esmu izlasījusi) bija tieši pateikts, ka viņš aiztur kuģi kādas uzmācīgas domas un priekšnojautas dēļ. Sī priekšnojauta esot tāda: ja viņš neatdošot «Traucošo», tad man lemts… kļūt — jā, jā! — par viņa sievu. Jā, tāds viņš ir. Dīvains cilvēks, un tie dažādie, pretrunīgie spriedumi par viņu, kurus mēs pārrunājām, ir pilnīgi iespējami. Kāda izlasīta grāmata spēj padarīt viņu uz pāris dienām gluži citu. Viņš pakļaujas iedvesmai un pats to arī rada, iejūsmojies, piemēram, par cēlas dabas varoni vai melodramatisku ļaundari ar «dzirksti dvēselē». Vai ne? — viņa iesmējās. — Tā ir, jūs pats tagad to redzat. Bet, kas viņš būtībā ir par cilvēku, to zina tikai dievs un velns, — Biče noteica dziļā pārliecībā. — Sākumā viņš, vismaz pie mums, izlikās citāds. Tikai retumis mēs dzirdējām par viņa varoņdarbiem, taču nepievērsām tiem uzmanību.
Es klusēju, bet viņa pasmaidīja kaut ko iedomājusies.
— «Pa viļņiem traucošā»…— Biče atkārtoja, pieliekdamās un aizskardama pusmasku savā klēpī. — Tēvs ir ļoti vecs. Nezinu, kas ir vecāks — viņš pats vai viņa spieķis, bez kura viņš vairs neiet. Bet naudu mēs dabūjām. Tagad, atskatoties uz garo, nodzīvoto mūžu, kas bijis ilgs, vētrains, laimīgs un satura bagāts, — manas mātes tēls tēvam kļūst arvien tuvāks un skaidrāks un līdz ar to sevišķi dārgs it viss, kas atmiņās saistās ar viņu. Es redzu, kā tēvu sāpina tas, ka «Traucošā» braukā apkārt, pārvadādama maisus, un ka to apgāna zagļa rokas, kas kuģi izmanto. Es paņēmu čeku par septiņiem tūkstošiem … Un es jau lasu jūsu acīs: «Drosmīgā, bezbailīgā …» Bet redziet, Gezs izjūt — vismaz man tā liekas — pret mani zināmu cieņu. Tas gan viņu netraucēs paņemt naudu. Tāda jūtu saderība saucas par «psiholoģiju». Es ievācu ziņas un nolēmu sagatavot savam vecajam tēvam pārsteigumu. Lisā, uz kurieni man norādīja saņemtās ziņas, mēs ar Gezu izmainījāmies — es ierados dienu pirms viņa, nezinādama, vai viņš tur iegriezīsies vai dosies tieši uz Helgju un atbraucu šurp pa dzelzceļu, jo še viņam bija jāierodas noteikti, par to man ir drošas ziņas. Viņam rakstīt nav nozīmes un arī riskanti, mana vēstule nedrīkst nokļūt tādās rokās. Tagad man jābrīnās vēl un vēlreiz par visu, kas savedis mūs kopā. Brīnos arī p.ar savu atklātību, lai gan zinu, ka runāju ar džentlmeni* bet… tas parasti nav manā dabā. Es, šķiet, esmu uztraukusies. Vai jūs zināt leģendu par Frēziju Granti?
— Zinu.
— Viņa taču ir — «Traucošā». Helgju ir īpatnēja pilsēta. Es to ļoti mīlu. Patiesībā mēs, Senieli, esam šo svētku varoņi: mums ir kuģis ar nosaukumu «Pa viļņiem traucošā». Helgju ir arī manas mātes dzimtene, viņas sencis Viljems Hobss ir viens no pilsētas dibinātājiem.
— Vai jūs zināt, — es sacīju, — ka kuģis nodots Brau- nam tikpat fiktīvi, kā jūsu tēvs to pārdeva Gezam?
— Jā! Bet Braunam šajā sakarā nekas nav sakāms. Viss jāizdara Gezam. Tur jau nāk arī Botvels.
Tuvodamies Botvels jautājoši raudzījās uz mums, cik to atļāva apkārtējā drūzma, un, redzēdams, ka mēs apklusuši un gaidot raugāmies uz viņu, piesteidzās klāt.
— Iedomājieties, kas noticis, — Biče viņu uzrunāja. — Mūsu jaunais paziņa Tomass Harvejs ir braucis kopā ar Gezu uz «Traucošās». Gezs ir jau vai drīzumā būs še.
Viņa nekā vairāk nepiebilda par šo gadījumu, ļaudama man pašam, ja es vēlētos, pastāstīt par ķildu ar Gezu un tā noziegumu. Mani aizkustināja viņas smalkjūtība; īsumā apstiprinājis Bičes vārdus, es Botvelam noklusēju sava ceļojuma piedzīvojumus.
Biče sacīja:
— Esmu pazīta nejauši, bet ļoti, ļoti sarežģītā ceļā. Es jums to izstāstīšu. Mēs te mazliet izkratījām sirdis.
Viņa paskaidroja, ka es zinu viņas mērķa patiesos apstākļus.
— Jā, — Botvels teica, — nīgrais jūras laupītājs ar kinžalu zobos vajā mūsu Biči. To visi jau zina tik labi, ka dažreiz pat tenko par to, ja nav cita temata.
— Smejieties vien! — Biče iesaucās. — Bet man vis nenāk smiekli, jo paredzama smaga saruna.
— Mēs kopā ar Harveju aiziesim pie Geza, — Botvels piedāvājās, — un būsim klāt, kad runāsiet.
— Tad nekas neiznāks, — Biče nopūtās. — Gezs atriebsies mums visiem ar ledainu pieklājību, un es palikšu tukšā.
— Vai jūs neraizējaties… — Es nepaguvu pabeigt jautājumu, bet meitene lieliski saprata, ko es gribēju sacīt.
— O-o! — viņa iesaucās, uzmetusi man cietu, skaidru skatienu. — Brīnumu nakts tomēr jau pārāk ieilgusi. Bot- vel, mums jāiet. — Pēkšņi atžirgusi un tā iesmiedamās, ka šķita kļuvusi gluži cita, viņa uzrakstīja mazā piezīmju grāmatiņā dažus vārdus un sniedza man.
— Varbūt atnāksiet pie mums? — Biče sacīja. — Es uzrakstīju jums savu adresi. Veca, skaista iela, vecs nams, divi vcci cilvēki un es. Kā tad norunāsim? Ielūdzu jūs rīt uz pusdienām.
Es pateicos, Biče un Botvels piecēlās. Aizgāju kopā ar viņiem līdz zāles Izejai, spraukdamies cauri maskuballes drūzmai. Biče paspieda manu roku.
—• Tātad jūs visu atceraties? — viņa sacīja, maigi pavērusi lūpas, ar šķelmību acīs. — Pat to, kas notiek krastmalā? (Botvels, nekā nesaprazdams, smaidīja.) Taisnība gan, atmiņa ir kas drausmīgs. Vai nav tiesa?
— Bet tikai ne šajā gadījumā.
— Kādā tad? Nu, Botvel, to visu ir vērts izstāstīt Gerdai Tornstonei. Viņai pietiks ilgam laikam. Nedusmojieties, — meitene vērsās pie manis, — man jāpajoko, lai neļautos skumjām. Viss ir tik sarežģīts! Tik visai sarežģīts. Visa dzīve! Mani stipri nodarbina tas, ko nesaprotu, bet ļoti gribu saprast. Vai jūs man rīt palīdzēsiet? Piemēram, — šie divi tērpi. Tur ir neskaidrība! Uz redzēšanos.