Kad viņa pagriezās, aizejot ar Botvelu, viņas seja, ko redzēju profilā, šķita norūpējusies un neizpratnes pilna. Viņi aizgāja, klusi sarunādamies, un durvīs abi reizē atskatījās uz mani; šo kustību paredzējis, es jau biju pagriezies, lai aizietu. Tajā mirklī sapratu, cik dārga man kļuvusi šī nupat iepazītā meitene. Viņa aizgāja, bet vēl arvien it kā bija šeit.
Saņēmis neskaitāmus grūdienus, jo gāju, pilnīgi nogrimis savās domās, es pēdīgi atjēdzos, izgāju no zāles un devos pa kāpnēm uz blakus izeju. Lejup kāpdams, atcerējos, ka pa šīm pašām kāpnēm pirms kādas stundas gāja Dēzija, domīgi knibinādama sava tērpa bārkstis, un no sirds novēlēju viņai labu un mierīgu nakti.
Sagribējis ēst, noskatīju tuvumā mazu restorānu, un, lai gan pie ieejas mudžēt mudžēja no ieskurbušiem gribētājiem vēl vairāk stiprināties, es ar lielām pūlēm tomēr iespraucos iekšā. Visi galdi bija aizņemti, starpejas un stāvvietas pie bufetes tāpat; spilgtā gaisma, tabakas dūmi, troksnis, dziesmas un kliedzieni mani galīgi apstulboja. Atrast vietu, kur apsēsties, še bija tikpat neiespējami kā ievērt virvi adatas acī. Drīz par sēdēšanu vairs nesapņoju, bet man uzausa cerība, ka atbrīvosies maza sprau- dziņa pie bufetes, kur es, tiklīdz tas bija noticis, arī iespie- dos un sāku ēst, stāvēdams kājās, pats sev ieliedams no steigā atkorķētas pudeles. Apkārtne nevilināja uz lieku pakavēšanos. Sai brīdi man aiz muguras sacēlās trokšņains ķīviņš. Kāds vīrs, lauzdamies uz bufeti, grūstījās un nekaunīgi smējās par apmeklētājos izraisīto sašutumu.
Tikko biju viņā ciešāk ieskatījies, tūliņ pametu ēšanu un izlauzos no pūļa, aizsvilis pēkšņā niknumā* šis cilvēks bija Sinkraits.
Mēģinādams atgrūst ari mani, Sinkraits pavirši atskatījās; tad es, aizturēdams viņa skatienu ar savējo, teicu;
— Labvakarl Mēs tomēr vēlreiz sastopamies!
Mani ieraudzījis, Sinkraits bija tik izbijies, ka sāka atmuguriski virzīties laukā no pūļa. Vienu mirkli viņa izskats pauda tikai asu, neatlaidīgu vēlēšanos bēgt, noslēpties, — lai gan šajā mudžeklī tas būtu pa spēkam varbūt tikai kaķim.
— Pfū, pfūl — viņš pēdīgi noteica, noslaucīdams pieri ar delnas virspusi. — Es viss drebu! Kā es priecājos, cik laimīgs jūtos, ka esat dzīvs! Es neesmu vainīgs, zvēru! To visu Gezs. Dieva dēļ, uzklausiet, izstāstīšu jums visu! Kas tā bija par traku nakti! Lai Gezs ir nolādēts; es pirmais būšu jūsu liecinieks, es tur roku nepieliku.
Es viņam vēl nekā nebiju teicis. Es tikai skatījos, bet Sinkraits, saķēris manu roku, runāja arvien satrauktākā izbīlī, arvien skaļāk. Atvilku roku un sacījus
— Iziesim laukā no šejienes…
— Protams… Es vienmēr …
Viņš metās man pakaļ kā suns. Varēja ticēt, ka viņš jūtas satriekts jau tāpēc vien, ka uz «Traucošās», kā uzzināju no viņa, gaidījuši un baiļodamies ticējuši, ka es atgriezīšos Dagonā. Toreiz mēs atradušies no Dagonas nedaudz tālāk par piecdesmit jūdzēm. Vienīgi Batlers domājis, ka var notikt ļaunākais.
Ēs aizvedu viņu aiz stūra kādā šķērsielā, kur, apsēdies uz aizslēgtu parādes durvju kāpnītēm, izpurināju 110 Sin- kraita visus viņa prāta un mēles putekļus — attiecībā uz manu gadījumu. Kā jau biju sagaidījis, Sinkraits, redzēdams, ka viņu nepļaukās, drīz vien atguvās, bet runāja tik godbijīgi un manu vismazāko piezīmi noklausījās tik pazemīgi un vērīgi, ka varēja redzēt — šis pēkšņais mundrums viņam kož kaulā.
Notikušais noskaidrojās šādi:
Jau kopš paša sākuma, kad apmetos uz kuģa, Gezs bija sācis prātot, kādā ceļā atbrīvoties no manis, neatmaksājot saņemto naudu. Viņš kalis dažādus plānus. Tā, piemēram, viens no tiem bijis paziņot, ka «Pa viļņiem traucošā» no Dagonas dosies uz Sumatu. Gezs domājis, ka tik tāls ceļojums man nebūs pa prātam un es izkāpšu pirmajā ostā. Taču šis plāns varēja padarīt smieklīgu tā autoru. Geza garastāvoklis pēc izbraukšanas no Lisas kļuvis ļoti īgns, viegli uzbudināms. Viņš pastāvīgi atkārtojis: «Šis nolādētais Harvejs mums atnesīs nelaimi.»
— Man, protams, viņa maigā mīlestība nebija nekāds noslēpums, — es sacīju, — bet vai jūs varat izskaidrot, kāpēc viņš mani tā ienīst?
— Zvēru jums, ka to nezinu! — Sinkraits iesaucās.
— Varbūt… grūti pateikt. Jums jāzina, ka viņš ir māņticīgs.
Lai gan man neizdevās nekā noskaidrot, jutu, ka viņš kaut ko noklusē. Pēc tam Sinkraits sāka runāt par tā vakara traci. Gezs nozvērējies sievietēm, ka es nākšot pie kopējā galda, jo dāmas par varērn gribējušas redzēt, kā viņas izteikušās, «noslēpumaino» pasažieri un kaitinājušas Gezu par to, ka es nonicinot viņa sabiedrību. Tā sieviete, kurai Gezs iesitis, saderējusi, ka es nenākšot pēc Sinkraita aicinājuma. Kad tas piepildījies, Gezs ārkārtīgi noskaities par visu un uz visiem. Sievietes braukušas uz Helgju, tagad viņas jau esot no kuģa aizgājušas. «Traucošā» pienākusi vakar vakarā. Sinkraits apgalvoja, ka viņš tās redzējis pirmoreiz un nezinot, kas viņas ir. Pēc kautiņa Gezs sākumā gribējis pārsviest mani pār bortu un nebijis viegli viņu atturēt. Bet, tiklīdz iekritusi prātā laiva, tad kapteinis vairs nebijis novaldāms. Viņš bijis gluži traks aiz dusmām. Lai piepildītu šo iedomu, viņš pat savu dzīvību nežēlotu.
— Tobrīd, kad jūs kāpāt laivā, — Sinkraits stāstīja,