— Batlers saķēra Gezu aiz pleca un sāka purināt, teikdams: «Atjēdzieties! Vēl nav par vēlu. Sauciet viņu atpakaļ!» Gezs arī sāka it kā nākt pie prāta. Viņš nekā vēl nerunāja, bet jau klausījās. Varbūt viņš tā arī izdarītu, ja vēl ciešāk uzstātos. Bet tad ieradās tā dāma, — jūs jau zināt…
Sinkraits apstājās, nezinādams, vai viņam atjauts pieskarties šim jautājumam. Es pamāju ar galvu. Man bija jāizvēlas, vai nu jautāt: «No kurienes viņa uzradās? — un ar to, protams, izrādīties viņa acīs par meli — vai piebalsot Sinkraita vientiesīgajam, parocīgajam minējumam. Lai paliktu pie pēdējā, es noteicu:
— Jā. Un jūs nevarējāt saprast?!
•— Protams, — Sinkraits attrauca, — viņa bija bijusi pie jums, bet kā un kur? Tas mūs visus pārsteidza. Uz klāja viņa sabija pavisam īsu brīdi. Mums jau metās nelabi aiz bailēm, — ko gan varēja par to domāt? Gezs no jauna zaudēja prātu. Viņš gribēja dāmu aizturēt, bet, kā tas gadījās, kā ne, viņa bija pagājusi tam garām un jau stāvēja pie kāpnēm. Mēs visi sastingām. Gezs pavēlēja nolaist kāpnes. Jūs abi aizbraucāt. Tad mēs aizskrējām uz jūsu kajīti, un Gezs dievojās, ka viņa esot atnākusi pie jums naktī Lisā. Citāda izskaidrojuma nebija. Bet pēc šā notikuma viņš iesāka tā dzert, kā es vēl nebiju redzējis, un visu laiku atkārtoja, ka jūs to esot iekārtojis ar nolūku, kuru viņš gan kādreiz uzzināšot. Nākamajā dienā uz visas pasaules buriniekiem nebija nožēlojamāka gļēvuļa par Gezu. Viņš tikai to vien runāja kā par cietumu un spaidu darbiem, divdesmit reižu dienā ņēmās mūs mācīt, kā mums jārunā, kad jūs iesniegsiet ziņojumu par viņu. Matrožiem viņš dāļāja naudu, dzirdīja, solīja divkāršu algu, lai viņi tikai liecinātu, ka jūs laivu no viņa nopircis.
— Sinkrait, — es teicu pēc klusēšanas, kuras laikā man bija radies gluži nepeļams plāns, noderīgs Bičei, — jūs taču stingri ieķērāties durvīs, kad es tās atvēru…
— Es zvēru!… — Sinkraits iesāka, bet apklusa, tiklīdz sakustējos.
Es turpināju:
— Tā bija, un tāpēc velti jūs pūlaties izlocīties. Sekām komentāru nevajag. Bet pie tiesas es jūsu vārdu neminēšu, ja pildīsiet vienu noteikumu.
— Sakiet to, dieva dēļ, — es darīšu visu!
— Tas nemaz nebūs grūti. Jūs nedrīkstat teikt Gezam ne vārda par to, ka esat mani še redzējis.
— Esmu gatavs klusēt vai simt gadus, piedodiet mani
— Tā. Kur Gezs tagad ir — uz kuģa vai krastā?
— Viņš apmetās mazā viesnīcā krastmalā. Tā saucas «Buras un tvaiks». Ja vēlaties, es jūs pavadīšu uz turieni.
— Domāju, ka pats atradīšu. Nu, Sinkrait, ar to mūsu saruna pagaidām būtu galā.
— Varbūt jums vēl kas vajadzīgs no manis?
— Mazāk dzeriet, — es teicu, viņa izbaiļu un verdziskās iztapības mazliet aizskarts. — Un ejiet prom no Geza.
— Zvēru… — viņš iesāka, bet es jau biju piecēlies.
Nezinu, vai viņš palika sēžot uz durvju kāpnēm vai aizgāja dzertuvē. Es pametu viņu šķērsielā un izgāju laukumā, kur pie galda pieminekļa tuvumā nesastapu vairs neviena no agrākās sabiedrības. Apvaicājos pēc Kuka un saņēmu atbildi, ka viņš lūdzis mani aiziet pie viņa uz viesnīcu.
Kustība bija apsīkusi. Pūlis pamazām izklīda; durvis tika noslēgtas. No krēslainā augstuma uz iemiegošo pilsētu noraudzījās «Pa viļņiem traucošā», un es atvadījos no viņas kā no dzīvas.
Uzmeklējis viesnīcu, uz kuru mani bija aicinājis Kuks, un novests pie viņa, atradu to jau gultā. Man ienākot, Kuks gan atvēra acis, bet tās tūliņ atkal aizkrita ciet. Viņš atvēra tās no jauna. Bet tik un tā gulēja. Šo truli pavērto, tomēr aizmigušo acu lielā piepūle man rādīja, ka viņš cenšas pasacīt kādu laipnību. Bet nogurums bija pārāk liels. Netikdams ar to galā, Kuks nopūtās, un, mani pazinis, nošļupstēja: «Iekārtojieties,» — tad ar troksni apvēlās uz otriem sāniem.
Es apgūlos otrā gultā, ko mums bija ienesuši, un tūliņ aizvēru acis. Tumsa noslīga pār mani; istaba it kā apsviedās otrādi, un es jau tūliņ iemigu.
Apguldamies zināju, ka iemigšu cieši jo cieši, jo piecelties gribēju agri, un šī vēlēšanās — agri piecelties — mani neapzinīgi uzmodināja. Kad atvēru acis, atmiņa bija tukša kā pēc nesamaņas. Es nevarēju notvert nevienu domu līdz tam mirklim, kamēr ieraudzīju aizmigušā Kuka pastiepto apakšlūpu. Tad migla izklīda, un, atjaunojis atmiņā notikumu secību, es paņēmu no krēsla pulksteni. Par laimi, bija vēl tikai pusdesmit no rita.
Klusi apģērbos un, cenzdamies neuzmodināt savu saimnieku, nogāju kopējā zālē, kur palūdzu stipru tēju un rakstāmlietas. Še es uzrakstīju divas zīmītes: vienu — Bičei Senielai, paziņodams viņai, ka Gezs jau atrodas pilsētā, reizē uzrādot tā adresi; otru — Proktoram ar lūgumu izsniegt manas mantas zīmītes nonesējam. Nezinādams, vai būtu ērti atgādināt Dēzijai mūsu sastapšanos vakar, aprobežojos ar sveicienu viņai šajā vēstulē. Nosūtījis zīmītes ar diviem komisionāriem, aizgāju no viesnīcas uz frizētavu, kur sabiju ap pusstundu.
Laiks skrēja ārkārtīgi ātri. Kad devos uzmeklēt Gezu, jau bija ceturksnis uz vienpadsmitiem. Bija svelmīgi karsta diena. Nepārzinādams pilsētas ielas, zaudēju vēl minūtes divdesmit, jo maldīdamies uznācu krastmalas tālākajā galā un man vajadzēja griezties atpakaļ. Baidīdamies, ka Gezs varbūt izgājis nokārtot savus darījumus vai noslēpies, ja Sinkraits nebūtu turējis zvērestu, un vēlēdamies katrā ziņā aizsteigties priekšā Bičei, lai paspētu iebiedēt Gezu, tā padarot viņu piekāpīgāku Senielu kuģa lietā, — es pasaucu važoni. Drīz vien tas mani noveda pie «Burām un tvaika», balti krāsota netīra nama ar stikla balkonu otrā stāvā, ar tirgotavām un traktieri apakšā. Ieeja bija no vārtiem pa kreisi, augšup pa tumšām un stāvām kāpnēm. Apstājos uz mirkli, lai sakopotu domas, un izdzirdu steidzīgus soļus aiz sevis.