— Pagaidietl — teica kāds aizelsies cilvēks.
Es atskatījos.
Tas bija Batlers ar savu nopietno smaidu.
— Kāpsim nu augšā, — viņš teica. — Ari es eju pie Geza. Redzēju jūs piebraucam un atviegloti uzelpoju. Ja gribat, varat man neticēt. Es skrēju, lai jūs panāktu. Drausmīga, neģēlīga rīcība, tur nav ko runāt! Bet viņu apvaldīt nebija iespējams. Ja mani var vainot, tad tikai par to, kāpēc netiku viņu apvaldījis. Vai saprotat? Nu, viss vienalga. Es biju jūsu pusē, tiešām gan. Bet tā ir jūsu darīšana, vai gribat mani pazīt vai uzskatīt par savu ienaidnieku.
Nezinu, vai šī sastapšanās darīja man prieku vai ne. Manī cīnījās sašutuma pilnas aizdomas ar neapzinātu uzticēšanos viņa vārdiem. Es noteicu:
— Vēl par agru spriest.
Batlera vārdiem bija patiesa skaņa, tajos bija rūgti pašpārmetumi un sirsnīgs prieks, redzot mani pie dzīvības. Turklāt Batlers nebija nemaz dzēris. Kamēr es klusēju, aiz mājas lielā pagalma kļuva dzirdami kliedzieni, troksnis un neatlaidīgi izsaukti rīkojumi. Tur kaut kas notika. Nepievērsdams tam uzmanību, devos augšup pa kāpnēm, noteicis Batleram:
— Gribu jums ticēt, bet tagad nerunāsim par to. Man vajadzīgs Gezs. Esiet tik laipns, parādiet man viņa istabu un ejiet, man ar viņu būs ļoti nopietna saruna.
— Labi, — viņš sacīja. — Lūk, tur iet apkopēja. Pajautāsim, vai kapteinis jau piecēlies. Man viņam jāpasaka tikai pāris vārdu, pēc tam es iešu.
Bijām uzkāpuši otrajā stāvā un gājām pa šauru gaiteni ar izeju uz balkonu pa kreisi. Pa labi ieraudzīju vairākas durvis — četras vai piecas — citu aiz citas ar nevienādām atstarpēm. Es apturēju sievieti. Tas bija resns, spiedzīgs radījums ar lakatu ap galvu un suku rokās; padzirdējusi, ka mēs prasām, vai Gezs mājās, viņa sašutusi norādīja uz durvīm pretējā pusē, gaiteņa pašā galā.
— Vai viņš mājās — negribu ne zināt, ne dzirdēt! — viņa paziņoja, ātri sabāzdama zem lakata atrisušās netīro matu šķipsnas un sākdama uztraukties. — Ejiet un lūkojiet paši, es pie šā nelieša vairs kāju nesperšu. Kā viņš man vakar uzbļāva! Tas jūsu Gezs ir cūka un nelietis! Es jau domāju, ka viņš man zvels. «Vāķies laukā!» Tā uzbrēkt — man! Mājās gan, — viņa nobeidza, nikni nopūzdamās, — jau atkal izšāva. Es neklausu un neeju, kad viņš zvana^ kaut jods viņu parautu, tagad pasācis šaut griestos. Tā viņš dod ziņu, lai es nāku. Nesen atkal izšāva. Ejiet, un, ja prasīs, vai neredzējāt mani, tad varat pateikt, ka es neesmu viņa kalpone. Tur iekšā ir kāda sieviete, — resnā vēl piebilda. — Izvirtulis!
Viņa nozuda, suku vicinādama. Es paskatījos uz Batleru. Viņš stāvēja, domīgi raudzīdamies durvīs. Aiz tām viss bija klusu.
Sāku klauvēt, vispirms klusu, pēc tam spēcīgi. Durvis sakustējās, tātad aizslēgtas nebija, bet neviens neatbildēja.
— Klauvējiet stiprāk, — Batlers ieteica, — viņš droši vien atkal aizmidzis.
Atcerējies apkopējas vārdus par sievieti, es paraustīju plecus un atkal pieklauvēju. Durvis pavērās plašāk; tagad starp tām un stenderi varēja iebāzt roku. Es pēkšņi jutu, ka tur neviena nav, un pateicu to Batleram.
— Tur neviena nav, — viņš apstiprināja. — Savādi, bet tā ir. Nu, lai, iesim iekšā.
Tad saņēmies es pagrūdu durvis, kas, vaļā vērdamās, atsitās pret lielu skapi, un gāju iekšā, ārkārtīgi pārsteigts ieraudzīdams, ka Gezs guļ uz grīdas.
— Jā, — teica Batlers, pārtraucot nāves izraisīto klusumu, — varējām klauvēt skaļi vai klusu, vienalga. Lode pierē — gluži tā, kā jūs gribējāt.
Es piegāju pie mirušā, apejot viņam apkārt notālēm, lai neiekāptu asinīs, kas no Geza cauršautās galvas bija satecējušas pie sliekšņa.
Gezs gulēja uz muguras pie galda istabas vidū, iešķērsu pret izeju. Viņš bija ģērbies baltā uzvalkā. Ceļgalā saliektā labā kāja pastiepusies uz durvju pusi; izplestās un elkoņos saliektās rokas izskatījās kā apklusušas piepūlē pacelties. Viena acs bija pusatvērta, otra šķita raugāmies zem nekustīgajām skropstām. Pār seju un uz grīdas noplūdušās asinis sarecēja, atspoguļojot tuvējo krēslu kā peļķē; brūce virs deguna šķita mazliet pietūkuši. Nāve bija pārsteigusi Gezu kādu pusstundu, varbūt arī stundu pirms mūsu ierašanās. Lielā istaba izskatījās neuzposta. Uz grīdas spīdēja revolvera patronu čaulas. Uz dīvāna bija izmētātas avīzes, kaktos tukšas pudeles, glāzes un viena pusizdzerta pudele uz galda starp cigāriem, kaklasaitēm un cimdiem; pie durvīm tumšs, veclaicīgs skapis, kuram blakus bija iespiesta dzelzs gulta ar ātrumā pārmestu segu, — tas bija viss, ko es paguvu ievērot, vairākkārt palūkojies visapkārt. Blakus Geza galvai revolveris. Di- bensienā aiz galda atvērts logs.
Vaļā atgrūstās durvis, atsitušās pret skapi, sāka pašas no sevis vērties ciet. To pamanījis, Batlers atvēra tās un nostiprināja.
— Mēs nedrīkstam durvis turēt aizvērtas, — viņš lietišķi piebilda. — Nu, nekā darīt, jāiet pasaukt ļaudis, jāpaziņo, ka kapteinis Gezs nogalināts, — nogalināts vai pats nošāvies. Miris ir.
Ne viņš, nedz es nepaguvām iziet. Gaiteņa abos galos sacēlās troksnis: no labās puses kāds skrēja, no kreisās steidzīgi tuvojās vairāki cilvēki. Skrējējs, tukls vīrietis ar dubultu zodu un drūmu seju, ieskatījās pa durvīm: viņa seja mežonīgi sašķiebās, un viņš aizdrāzās garām, ar roku mādams uz savu pusi. Gandrīz tūliņ viņš atgriezās un ienāca iekšā pirmais. Apdomīga piesardzība prasīja mierīgu izturēšanos, bez liekas rosības, tāpēc es paliku stāvam pie galda. Batlers, pasoļojis pa istabu, apsēdās — viņš bija bāls un nervozi berzēja rokas. Drīz viņš no jauna piecēlās.
Pirmais, kā jau pieminēju, istabā ieskrēja tuklais vīrs. Viņš apjuka. Pēc viņa iebruka vesels bars — cilvēku piecpadsmit — un to vidū jauna sieviete vai meitene gaišā, svītrainā tērpā ar puķotu cepuri galvā. Viņa bija cieši ielenkta un šķita vērīgi, piesardzīgi mierīga. Negribējām ticēt savām acīm. Tā bija Biče Seniela, kas, tikko ienākusi un ieraudzījusi mani, tūliņ pateica: