— Sie cilvēki man ir sveši.
Es sapratu. Domājams, to saprata arī Batlers, kas taču bija redzējis pie Geza viņas ģīmetni, viņš uzmeta man izbiedētu skatienu. Un tā mēs pārsteigti turpinājām viņu nepazīt. Viņa tā gribēja, tātad tur bija kāds iemesls. Trokšņa un izsaucienu jūklī, kas šos saskrējušos, pārbijušos ļaudis vēl vairāk sašausmināja, es Bičei jautāju ar skatienu. «Nē,» atbildēja viņas dzidrās, bargi mierīgās acis, un es sapratu, ka mans jautājums ir aplams.
Kamēr sadrūzmējies sieviešu un vīriešu bars, daži pat ārpusē pie durvīm, klaigāja ap mirušo, — Biče, pagrū- dusi avīzes tālāk, apsēdās uz dīvāna un dziļi ievilka elpu. Viņa izturējās mierīgi un atturīgi. Paklauvēja ar pirkstiem pa dīvāna atzveltni, pēc tam ar tādu izteiksmi, it kā piesardzīgi pārejot netīru ielu, viņa paskatījās uz Gezu un saviebtisies novērsa skatienu.
— Mēs aizturējām, kad tā devās lejā pa kāpnēm, — ziņoja gara auguma vīrs vestē, bez cepures, ar kalsnu, badīgu seju. Viņš piegrūda savai bailēs sarkani pietvīkušajai sievai. — To pašu var sacīt, eče, arī sieva. Dzi, saimniek! Harden! Mēs abi aizturējām viņu uz kāpnēm!
— Bet kas jūs tāds esat? — Hardens apvaicājās, noskatīdams mani. Viņš bija tuklais vīrs, kas ieskrēja pirmais.
Sieviete, kuru mēs sastapām gaitenī, vēl arvien turēja rokās suku. Viņa panācās uz priekšu un norādīja uz Batleru, pēc tam uz mani.
— Batlers un tas džentlmenis nupat kā atnāca, viņi vēl prasīja, vai Gezs esot mājās. Tā ir — nupat tikko kā ienāca.
— Es esmu nogalinātā palīgs, — Batlers teica. — Mēs abi atnācām reizē: pieklauvējām, iegājām un ieraudzījām.
Tagad visu uzmanība pievērsās Bičei. Ienākušie pastāstīja Hardenam, ka, skriedams pār pagalmu, kāds puika redzējis greznu jaunu dāmu izlecam pa logu uz kāpnēm. Pa šīm iešķērsu pret ārsienu izbūvētajām kāpnēm, kuras ieraudzīju, paskatījies pa logu, varēja nokļūt zem nama jumta, un tām bija arī neliela platforma netālu zem loga. Biče bija grasījusies doties lejā, bet tad sākusi kāpt uz augšu un apstājusies pie fasādes izciļņa. Puika par redzēto pastāstījis pagalmā iznākušajai sievietei, tā pasau- kusi savu vīru, kas strādājis šķūnī, un, kad viņi abi gājuši uz kāpnēm, norībējis šāviens. Šāviena troksnis atskanējis no nama, bet no kurienes īsti — to liecinieki nevarēja pateikt. Biče jau gājusi apakšā pagalmā gar sienu uz vārtiem. Viņu aizturējuši. Troksni izdzirduši, saskrējuši vēl daži cilvēki. Biče mēģinājusi aiziet. Bet, kad viens no vīriešiem gribējis satvert tās roku, vairs neprece tojusies un pateikusi, ka nākot no kapteiņa Geza pa šo ceļu tāpēc, ka bijusi ieslēgta viņa istabā. Pēc tam visi uznākuši augšā gaiteni un tagad nešaubīdamies ticēja, ka notvēruši slepkavu.
So paskaidrojumu laikā es vairījos uzlūkot Biči, taču biju tā apstulbis un pilns tik pretrunīgu domu, ka tomēr vēlreiz pajautāju viņai ar skatienu, citiem to nemanot, un viņas acis atkal noteikti sacīja: «Nē.» Atbilde jau bija arī viņas dabiskā attieksme pret notiekošo. Es vēlreiz pabrīnījos par viņas cēlo pašsavaldību tādā vietā un tik nomācošos apstākļos. Viņa uzmanīgi noklausījās visu, kas tika runāts, acīmredzot neatlaidīgi cenzdamās saprast, kā šī negaidītā traģēdija varēja notikt. Es pamanīju dažus skatienus, kas it kā kautrējās kavēties pie viņas sejas, — tik neiespējami šķita redzēt viņu šajā vietā.
Vispārējam uztraukumam turpinoties, aiz sienas nodipēja soļu troksnis: durvīs stāvētāji atrāvās, ielaizdami varas pārstāvjus. Ienāca komisārs, gara auguma vīrs brillēm uz deguna ar garenu lietišķu seju, aiz viņa ārsts un divi policisti.
— Kurš pirmais uzgāja līķi? — komisārs jautāja, noskatīdams ļaužu baru.
Es un pēc manis Batlers pastāstījām viņam par savu drūmo vizīti.
— Jūs paliksiet še. Kurš ir saimnieks?
— Es. — Hardens atnesa krēslu pie galda, un komisārs apsēdās. Sažņaugtās rokas nolaidis starp ceļgaliem, viņš kādu brīdi skatījās uz Gezu, kamēr ārsts šai laikā, pacēlis smago roku un paberzējis ādu uz nogalinātā pieres, konstatēja nāvi, kas, pēc viņa domām, iestājusies augstākais pirms pusstundas.
Izdēdējušais vīrs atkal panācās uz priekšu un, norādīdams uz Biči Senielu, paskaidroja, kā un kāpēc viņa aizturēta pagalmā.
Policijai ierodoties, Biče nebija mainījusi savu stāvokli, tikai ar skatienu atgādināja man, ka es nepazīstu viņu. Tagad viņa piecēlās, gaidot jautājumus: piecēlās arī komisārs, un no viņa sejas izteiksmes bija redzams, ka viņš atzīst šo gadījumu parļoti retu.
— Lūdzu apsēdieties — komisārs teica. — Man jāuzraksta iepriekšējais protokols. Nosauciet savu vārdu.
— Tas paliks nezināms, — Biče atbildēja, nosēzdamās agrākajā vietā. Viņa pacēla galvu un, sākdama pietvīkt, iekoda lūpā.
Komisārs teica:
— Saimniek, izraidiet visus, paliksiet tikai jūs, dāma un šie divi džentlmeņi. Nepazīstamā, paskaidrojiet savu izturēšanos un ierašanos šajā namā.
— Es jums nekā nepaskaidrošu, — Biče atbildēja tik noteikti, lai gan lēnīgi, ka komisārs palūkojās viņā ar sevišķu uzmanību.
Visi pārējie, atskaitot Biči, Hardenu, mani un Batleru, bija izgājuši no istabas. Durvis aizvērās. Aiz tām dzirdēja sačukstēsanos un ziņkārīgo soļus.
— Vai jūs atsakāties atbildēt uz jautājumu? — komisārs vaicāja, atļaudamies tik daudz oficiālas līdzjūtības pret jauno un skaisto notikuma galveno personu, cik pieļāva tā dienesta raksturs.