— Jā, — Biče pamāja. — Es atsakos atbildēt. Bet gribu sniegt paskaidrojumu. Tas, manuprāt, ir nepieciešami. Pēc tam jūs varēsiet vai nu izbeigt nopratināšanu, vai ari tā turpināsies pie izmeklēšanas tiesneša.
— Es klausos.
— Protams, man nav sakara ar šo nelaimes gadījumu vai noziegumu. Ne še, ne arī visā pilsētā nav neviena cilvēka, kas mani pazītu.
— Vai tas ir vTss? — komisārs sacīja, pierakstīdams viņas vārdus. — Varbūt padomājusi jūs gribēsiet vēl ko piebilst. Kā redzat, ir notikusi slepkavība vai pašnāvība — pagaidām mēs vēl skaidri nezinām. Jūs ir redzējuši izlecam pa logu uz ārējo kāpņu platformas. Iedomājieties sevi manā vietā, — kā lai uztveru jūsu rīcību?
— Tā šķiet aizdomīga, — meitene atbildēja ar tādu sejas izteiksmi, kāda ir cilvēkam, kas apdomā ik vārdu. — Tur nu nekā nevar darīt. Bet man ir savi apsvērumi, iemesli, kas pilnīgi pietiekami, lai slēptu savu vārdu un klusētu par notikušo. Ja slepkava netiks atklāts, es, protams, būšu spiesta sniegt savu — tik gaužām vienkāršo liecību, bet pasacīt savu vārdu jau tagad un pastāstīt par apstākļiem, kas mani spieda še ierasties, — to es nevaru. Man ir tēvs, astoņdesmit gadu vecs. Viņam jau reiz bija triekas lēkme. Ja viņš avīzēs izlasīs manu vārdu, tas var laupīt vfņam dzīvību.
— Jūs baidāties no izpaudumiem atklātībā.
— Vienīgi no tā. Turklāt vēl šī liecība pēc būtības ir saistīta ar manu vārdu, un, ja es stāstīšu, kāpēc biju šeit, tas būs tikpat daudz kā tieši nosaukt sevi,
— Tā, — sacīja komisārs, ietekmēdamies no viņas loģiskā toņa, kas kļuva par visa noskaņojuma centru. — Vai jums neliekas, ka, atsakoties sniegt paskaidrojumus, jūs ar to iznīcināt būtisku izziņas daļu, kas, protams, varētu nākt par labu jūsu interesēm.
— Nezinu. Var jau būt, bet varbūt arī ne. Tā jau ir tā nelaime. Man jānogaida. Ja citādi nevaru sev palīdzēt, man jāpietiek ar apziņu, ka neesmu vainīga.
— Bet jūs taču negaidāt, — iebilda komisārs, — ka vainīgais pats ieradīsies un uzdos sevi.
— Tieši tas ir vienīgais, uz ko es pagaidām ceru. Vai nu viņš atzīsies pats, vai viņu atklās.
— Vai jums ieroči ir?
— Es ieročus nenēsāju.
— Sāksim pēc kārtas, — noteica komisārs, pierakstīdams dzirdēto.
Kamēr norisa šī saruna, es klausīdamies pārdomāju, kā izkliedēt spilgtās un stiprās, pretrunu cauraustās aizdomas par noziegumu, kas tik ļoti nesaskanēja ar Bičes ārieni un izturēšanos. Es sēdēju starp logu un galdu, domīgi grozīdams pirkstos vītņotu bultu ar uzgriezni. To biju tāpat vien kavēdamies paņēmis no mazā galdiņa pie sienas un, uzgriezni piespiezdams, pamanīju, ka tas visai vaļīgi piegriezts. Batlers sēdēja man blakus. Izklaidīga interese par tādu bultas ciešgala ierīci pamudināja mani uzgriezni noņemt. Tad es ieraudzīju, ka bulta vidū izdobta un līdz malām pilna ar biezu, tumšu masu, kas atgādināja sažuvušu krāsu. Nepaguvu paurbināt savādo pildījumu, kad Batlers, aši pievirzījies tuvāk, pastiepa kreiso roku man aiz muguras, lai paņemtu priekšmetu, kuru es vēl turpināju pētīt; viņš izrāva to man no rokām, ar skatienu likdams saprast, ka tas jānoslēpj, un pēc tam veikli iegrūda savā kabatā. To darīdams, viņš pamāja ar galvu. Neviens nepamanīja viņa kustību. Taču es paguvu saost vieglu opija smaržu, kas tūliņ pat izgaisa. Ar to pietika, lai manī uzdzirkstītu doma, kas pēkšņi it kā apgaismoja šārīta notikumus, un tūliņ pēc tam daudz saprotamāks secinājums, — atskārtums, ka Batlera vēlēšanās noslēpt aizliegto indes pārvadāšanu gluži nekā nepaskaidro attiecībā uz slepkavību un ne mazākā mērā neat- slogo Biči. Turklāt vēl, spriežot pēc Batlera klusēšanas, neizpaužot viņas vārdu, lai gan, kā jau teicu, pēc ģīmetnes Geza kajītē viņam par to nekādu šaubu nevarēja būt, — es domāju, ka tomēr būs labāk, ja ļaušu bultai nozust, lai gan es nekā nesapratu.
Atstājis Biči mierā, komisārs sāka pētīt revolveri, kas, mums ienākot, bija gulējis uz grīdas. Tas bija septiņreiz šaujams ierocis, kam visas lodes vēl iekšā.
— Vai varat pateikt, kam pieder šis revolveris? —■ komisārs jautāja Batleram.
— Tas ir kapteiņa revolveris, — jūrnieks atbildēja. — Gezs nekad nešķīrās no revolvera.
— Vai jūs droši zināt, ka tas ir viņa?
— Jā, tas ir viņa revolveris, — Batlers atkārtoja. — Es to pazīstu tikpat labi kā pavārs kafijas kannu.
Tikām ārsts bija apskatījis brūci. Izgājusi cauri galvai, lode bija iestrēgusi sienā. — Izņemt no apmetuma bija viegli, komisārs to paveica ar naglu. Lode bija iespiesta, mazāka kalibra un garāka nekā lodes Geza revolverī, turklāt vēl tā bija niķelēta.
— Raversa buldogs, — komisārs noteica, pamētādams lodi uz delnas. Viņš to iesvieda portfeļa nodalījumā. — Nogalinātais pie sava kolta nav ķēries.
Mantu apskate nekādus norādījumus nedeva. Policisti izņēma no Geza kabatām mutautu, etviju, pulksteni, dažas vēstules un biezu žūksni naudas zīmju, ietītu avīzes lapā. Naudu saskaitījis, komisārs nosauca prāvu summu: pieci tūkstoši mārciņu.
— Viņš nav aplaupīts, — es iesaucos, šā apstākļa satraukts, jo notikums sarežģījās, izvērsdamies arvien vairāk par ļaunu Bičei.
Komisārs paskatījās manī kā logā. Viņš nekā neteica, bet likās stipri apmulsis. Pēc tam sākās saimnieka Har- dena nopratināšana.
Hardens pastāstīja, ka Gezs apmeties pie viņa jau ceturto reizi, bijis labs maksātājs, devīgs pret apkalpotājiem, dažreiz naktis pavadījis ārpus mājas un vispār bijis nemierīgs viesis; pēc šā vispārējā raksturojuma Har- denu uzaicināja stāstīt par tiešo notikumu.
— Pulksten deviņos mana apkalpotāja Pegija ienāca bufetē un pateica, ka viņa neiešot pie Geza, kad tas zvanīšot, jo vakar Gezs rupji izturējies pret viņu. Drīz pēc tam nonāca lejā pats kapteinis: izlamāja mūs ar Pegiju un iedzēra viskiju. Negribēdams ar viņu ķildoties, apsolīju, ka Pegija apkalpos viņu. Viņš nomierinājās un uzgāja augšā. Es biju aizņemts, jo norēķinājos ar piegādātāju. Ap desmitiem dzirdēju šāvienus, neatceros — cik. Aiziedams Gezs tika draudējis, ka viņš vairs nezvanīšot, bet šaušot. Nezinu, kas viņam tur bija ar Pegiju, — vai viņa gāja pie tā vai ne. Bet Pegija atkal ieradās un sāka raudāt. Vaicāju, kas noticis. Izrādījās, ka pie Geza atnākusi kāda dāma un esot bail ieiet, ja Gezs zvanīšot, un bail arī neiet. Es tomēr sapratu, ka viņa vis nedomā iet, un, saprotat paši, piedraudēju viņai. Tobrīd mani bija nokaitinājuši mehāniķi no «Springa»: viņi sāka prašņāt, cik līķu uzkrājoties manā viesnīcā līdz vakaram. Tad es aizgāju pats un redzēju kapteini Gezu stāvam uz balkona ar šo jaunkundzi. Es sagaidīju no viņa kliegšanu, bet viņš pagriezās un ilgi noskatījās manī smaidīdams. Sapratu, ka viņš mani gluži vienkārši nemaz neredz. Sāku runāt par šaudīšanu un pārmest viņam. Tad viņš uzkliedza: «Kāda velna pēc jūs še stāvat?» Es noprasīju, ko viņš vēlas. Gezs atbildēja: «Pagaidām nekā.» Un viņi abi ienāca šeit. Piegādātājs gaidīja mani, es atgriezos pie tā. Varēja būt pagājusi kāda pusstunda, kad atkal norībēja šāviens. Tas padarīja mani nemierīgu, tāpēc ka tagad Gezs nebija viens. Es uzskrēju augšā un, iedomājieties, ieraudzīju, ka blakus nama iedzīvotāji (mums ir kopīgs pagalms) steidzas man pretim un viņu vidū ir šī nepazīstamā jaunkundze. Geza istabas durvis bija līdz galam vajā. Tur stāvēja divi: Batlers — es pazīstu Batleru — un vēl šis džentlmenis. Ieskatījies iekšā, ieraudzīju, ka Gezs guļ uz grīdas, un ienācu kopā ar citiem.