— Pasauciet Pegiju, — sacīja komisārs.
Viņa nebija tālu jāmeklē, jo visu laiku bija grozījusies turpat tuvumā, kad Hardens atvēra durvis, Pegija pasteidzās noslaucīt priekšautā degunu un noteiktiem soļiem pienāca pie galda.
— Pastāstiet, kas jums zināms, — komisārs uzaicināja pēc parastajiem jautājumiem, — kā sauc un cik veca.
— Viņš ir miris, un es negribu runāt sliktu, — Pegija svinīgi noteica, uzlikdama roku uz krūtīm. — Bet vakar gan viņš mani tā apvainoja, kā vēl nekad. Ar to tad arī viss sākās.
— Kas sākās?
— To es tāpat vien pateicu. Viņš pārnāca vakar vēlu, jā, šis Gezs. Aiziedams viņš istabu bija noslēdzis un atslēgu paņēmis līdzi, tāpēc nevarēju uzkopt. Es vēl negulēju: dzirdēju, ka viņš tur augšā rībinās, tātad pārnācis mājās. Tad es uzgāju augšā sakārtot viņa gultu un sāku šo un to piekopt, — nu, kā jau piederas. Viņš stāvēja, pagriezis man muguru, galīgi pilnā un turēja roku svārku iekškabatā. Visu laiku viņš blenza, kad es iešu projām, un tad uzreiz iebļāvās: «Vācies prom no šejienes!» Es, protams, atcirtu pretī (Pegija pašcieņā savilka lūpas, tā ka es varēju iedomāties viņas seju uzkliedziena brīdī), iebilstot par saviem pienākumiem. «Bet vai to tu redzi?» viņš ierēcās. Tas ir, vai es redzot krēslu, jo viņš sāka krēslu vicināt man pār galvu. Ko es varēju darīt? Viņš ir vīrietis un, protams, stiprāks par mani. Es nospļāvos un aizgāju. Un tad viņš zvanīja no rīta…
— Kad tas bija?
— Tā ap astoņiem. Es jau ielāgotu arī minūtes, ja kāds būtu zinājis, ka tā iznāks. Es biju noņēmusies neiet. Lai labāk tad mani padzen. Es savu darīšanu zinu. Mani vainot nav un nav par ko.
— Jūs esat nevainīga, Pegij?! — komisārs teica. — Un kas tad notika pēc zvana?
— Vēlreiz zvans. Bet, tā kā visi augšējie bija agri izgājuši, es zināju, kas tur mani aicina.
Biče pasmaidīja, uzmanīgi noklausīdamās šīs kvēlās, piecus pudus smagās sievietes sirds stāstā. Es priecājos, vērodams šo viņas nervu izturības pierādījumu.
Pegija turpināja:
— …tad sāka zvanīt dažādiem paņēmieniem, visu laiku pielāgodamies citiem, svešiem zvaniem, pats viņš allaž zvanīja īsi: viens, divi. Gan trillin^ja, gan palaida tādu labsirdīgu strinkšķi, — un tad atkal savu īso. Es nogāju bufetē, kur drīz vien ienāca arī viņš, taču nepamanīja mani. Pamatīgi izlamājās. Un, kad viņš no turienes bija prom, saimnieks sāka mani pierunāt: «Aizejiet pie viņa, Pegij, viņš draud griestus pataisīt par sietu,» — tas ir,' sāks šaudīt. Mani, vai zināt, ar to vis nenobiedēs. Kas viss pie mums ir noticis! Komisāra kungs gan atceras, kā pagājušā gadā meksikāņi aizbarikādēja durvis un šāvās — trīs pret sešiem …
— Jūs, Pegij, esat drosmīga sieviete, — komisārs pārtrauca, — bet fas jau ir sens notikums. Stāstiet par šo.
— Jā, es neesmu no bailīgajām, to zina katrs. Ja manu dzīvi aprakstītu, — iznāktu vesels romāns. Nu un tā sāka tur pie Geza blīkšķēt. Kā tad, lodi pēc lodes laiž griestos. Paskatieties vien…
Un tiešām, griestu resnā šķērssija bija tā izurbināta, it kā tajā būtu trāpījusi vesela zalve. Komisārs saskaitīja caurumiņus augšā un salīdzināja ar istabā uz grīdas atrastajām patronām: skaitļi saskanēja. Pegija turpinājās — Tad es tomēr nolēmu ieiet pie viņa — ne jau aiz bailēm, vienīgi aiz žēluma, ja jau cilvēks, tā sakot, vairs neapjēdz neko. Tai laikā es biju pagalmā un tāpēc nācu pa kāpnēm no vārtu puses. Tikko esmu uzkāpusi, dzirdu — mani uzrunā. Lūk, šī pati jaunkundze, — atvainojiet, nezinu, kā jūsu goda vārds. Un viņa uzreiz man iepatikās. Pēc visām nepatikšanām redzu cilvēcīgu seju. «Vai pie jums apmeties kapteinis Viljams Gezs?» — tā viņa man jautāja. «Kurā istabā viņš dzīvo?» Tātad atkal viņš, netieku un netieku no viņa vaļā, un, kas meklē viņu, — šitāda persona! Pat savādi likās to dzirdēt. Bet ko tur! Katrs iet, kur viņš grib. Uz vienas virves dažāda veļa karājas. Es aizvedu viņu, pieklauvēju un pagāju malā. Gezs iznāca. Pēkšņi viņš nobāla, sāka pat drebēt, pēc tam nosarka un iesaucās: «Jūs! Jūs! Šeit!» Es stāvēju. Viņš pagriezās pret mani, un es aizgāju. Kājas sakustējās pašas no sevis un tad nesa mani projām arvien ātrāk. Domāju — kaut tikai nebūtu jādzird viņa lāsti, kad klausās sveši cilvēki! Uz kāpnēm tomēr apstājos, — varbūt pasauks kaut ko pasniegt vai atnest, bet tas nenotika. Es dzirdēju, ka viņi, Gezs un jaunkundze, izgāja uz balkona un sāka runāties, bet par ko — nezinu. Bija dzirdama neskaidra murmināšana. Nu, rīta stundās jau nevar sēdēt saliktām rokām. Ikviens izstaigā, kur grib. Kādu laiciņu pabiju apakšā, bet tā pēc kādas pusstundas atnesa vēstules māklerim pirmajā numurā, un es uzkāpu atkal augšā pabāzt tās viņam zem durvīm, pastāvēju, paklausījos: viss klusu. Gezs nezvana. Bet uzreiz — bāc! Šāviens viņa istabā. Tāds, rau, bija šāviens. Bet man tobrīd tikai smiekli sanāca. Vajag zvanīt kā cilvēkam. Viņš taču redzēja, ka es pieklauvēju, tātad esmu gatava nācēja. Jo vairāk tāpēc-, ka klāt sveši cilvēki. Uznāca apkopēja no apakšas un teica, ka vajagot izslaucīt bufeti — viņai neesot vaļas. Nu, ko tur teikt, Lisija jau allaž pa apakšu, pie saimnieka: viņu pasūta gan šur, gan tur, tātad man jāiet vien bija. Un tā, kad es uzgāju augšā pēc sukas, man pretī nāca Batlers ar džentlmeni un atkal prasa par Gezu: «Vai viņš mājās?» Aiz pilnas sirds sarunāju dažus liekus vārdus, lūdzu atvainot, ja izrunājos, kā nevajag, tikai parādīju Geza durvis, bet pati ātrāk aizgāju, — ja viņš man pazvanītu, lai nedomā, ka esmu slaistījusies pie viņa durvīm kā suns, bet bijusi aizņemta citās darīšanās. Bet nekāda strādāšana bufetē man neiznāca, jo pretim jau skrēja vesels bars cilvēku. Veda šo pašu jaunkundzi. Sākumā domāju, ka viņa pati tos visus ved. Atskrēja arī Hardens kā galvu pazaudējis. Un, kad ienācām, es arī ieraudzīju… Gezs beigts gan.