Pierakstījis vēl dažus Pegijas izteicienus, kas pēc būtības nedeva nekā jauna, tikai papildināja sīkumus pie jau izteiktā, komisārs atlaida Pegiju, kas izgāja, atmuguriski atpakaļ kāpdamās un palocīdamās. Tagad bija mana kārta, un es cieši noņēmos pēc iespējas saistīt aizdomas pie sevis, lai cik grūti tas būtu pašreizējos apstākļos, kas bija radušies sakarā ar Bičes Senielas aizturēšanu. Atzīstos, — es, protams, ne ar ko neriskēju, jo biju atnācis kopā ar Batleru, apkalpotājai redzot, kad Gezs jau bija beigts. Bet es vēlējos dot komisāra aizdomām jaunu virzienu, ievelkot to manu piedzīvojumu lokā, un vaļsirdīgi izstāstīju, kā Gezs tika rīkojies ar mani uz jūras. Par ap.slēpto, man vienam svarīgo notikuma pusi komisārs uzzināja tikpat maz, cik Brauns un Gezs, tātad gluži neko. Saistīts ar solījumu, ko biju devis Sinkraitam, es nepieminēju viņa aktīvo līdzdalību. Batlers manu liecību apstiprināja. Nolūkā koncentrēt visus notikumus ap sevi, es noklusēju arī daudz ko citu, piemēram, par Bičes fotogrāfiju Geza kajītē un kuģa sarežģītajām īpašuma tiesībām kapteiņa rokās. Es runāju, vārdus rūpīgi apsvērdams, tā ka Bičes manāmais saspriegums, ko izraisīja labi izprotamas bažas, izrādījās veltīgs. Kad beidzu, tieši pateikdams, ka gāju pie Geza prasīt no viņa gandarījumu, Biče acīmredzot saprata, cik ļoti es baiļojos par viņu, un viņas skropstās pazibēja pateicības mirdzums.
Lai gan komisārs bija flegmātisks vīrs, sen apradis ar nopratināšanu un līķiem, taču mans ziņojums par sevi sakarā ar Gezu viņu stipri pārsteidza. Viņš vairākkārt pārjautāja man par svarīgākiem apstākļiem, salīdzinot pārbaudīdams vienu otru izteicienu ar Batlera sniegtajiem paskaidrojumiem. Dzirdēdams, ka es stāstot noklusēju par nepazīstamās sievietes parādīšanos, arī Batlers nepieskārās šim jautājumam, acīmredzot sapratis, ka man ir dibināts iemesls klusēt. Viņš bija kļuvis ļoti nervozs, un komisāram dažbrīd vajadzēja viņam piepalīdzēt izvilkt atbildes kā ar knaiblēm, divreiz atkārtojot jautājumus. Lai gan es nesapratu viņa satraukumu, jo biju jau atzīmējis vecākā palīga pasīvo, daļēji pat samierinātāja lomu, — viņš varbūt uztraucās, apzinoties sevi vainīgu par neziņošanu. Lai nu bija kā būdams, taču Batlers sāka runāt maz un nelabprāt. Viņš it kā ierāvās sevī un sa- guma. Tikai vienu pašu reizi viņa sejā atausa žirgta piepūle, kāda rodas pēkšņas atmiņas uzliesmojumā. Bet tā atkal apdzisa, nekā jaušama aiz sevis nepametot.
Pēc komisāra ārkārtīgi nopietnās sejas un viņa pierakstīto lapu skaita es sāku domāt, ka mums visiem trim gaidāma apcietināšana. Policijas vietā es pats rīkotos tāpat. Šīs bažas nekavējoties piepildījās.
— Paziņoju, — komisārs teica pieceldamies, — ka līdz turpmākai lietas noskaidrošanai tiek apcietināti: nepazīstamā jaunā sieviete, kas atsakās nosaukt savu vārdu, Tomass Harvejs un Eliass Batlers.
Šajā mirklī atskanēja savāda balss. Sākumā es to nepazinu, — tik svešādā, pārgrozītā balsī ierunājās Batlers. Viņš piecēlās, smagi nopūtās un, pēkšņi nobālis, ar neveiklu smaidu noteica:
— Tikai Batlers. Eliass Batlers.
— Ko tas nozīmē? — komisārs jautāja.
— Es nogalināju Gezu.
Ap to laiku mani jutekļi jau tā bija pārslogoti, ka pat paziņojums par apcietināšanu šķita kā vienas un tās pašas kļūmes tālāk pavirzījies posms, bet Batlera negaidītā atzīšanās iebelza pa sastingušajiem nerviem kā jauns noziegums, kas izdarīts visu acu priekšā. Biče Seniela uzlūkoja slepkavu platām acīm un, uzacis saraukusi, ar dziļa atvieglojuma neatlaidību sekoja katrai viņa kustībai. Komisārs ar īstu ierēdņa aplombu, kad ikvienu, pat nejaušu panākumu uzskata par savu nopelnu, strauji pārsviedās uz jaunajām sliedēm — no neskaidras taustīša- nās uz noteiktu konstatējumu, ka redz savā priekšā īsto noziedznieku, kuru bija uzskatījis tikai par pastulbu liecinieku.