— Tas jau bija sagaidāms, — viņš sacīja tik svarīgi, ka, jādomā, pats noticēja saviem vārdiem. — Elias Bat- ler, jūs atzināties, lieciniekiem dzirdot, apsēdieties un izstāstiet, kā noziegums tika izdarits.
— Esmu nolēmis, — Batlers iesāka, kad bija jau daudzmaz iejuties jaunajā situācijā, kas visu smaguma centru līdz ar nenovēršamajām izredzēm nokļūt cietumā pārsvieda uz viņa pleciem, — esmu nolēmis izstāstīt visu, jo citādi nebūs izprotama Geza nonāvēšana. Tas ir negadījums, es negribēju viņu nogalināt. Klusēju tāpēc, ka cerēju uz labvēlīgu iznākumu sakarā ar jaunkundzes aizturēšanu. Bet iznāca citādi. Es redzēju, ka aizdomas savijas ap nevainīgu cilvēku. Viņa nesniedza paskaidrojumus, tātad vajadzēja viņu apcietināt. Tā, tas ir pareizi. Bet es nespēju kļūt par nelieti. Man jāatzīstas. Dzirdēju, ka viņa izteica cerību, ka ierunāsies paša noziedznieka sirdsapziņa. Kamēr jūs nopratinājāt pārējos, es pārdomāju šos vārdus un neatradu nekādu citu izeju kā vien šo — piecelties un pateikt: es nošāvu Gezu.
— Pateicos jums, — Biče līdzjūtīgi sacīja, — jūs esat goda vīrs, un, ja būs vajadzīgs, es palīdzēšu jums.
— Jādomā, ka būs vajadzīgs, — nospiesti smaidīdams, Batlers atbildēja. — Nu, tātad jāstāsta viss no gala. Mēs no Dagonas šurp atvedām kontrabandu. Četri simti kastes ar vītņotām bultām. Vai vēlaties tās redzēt?
Viņš izņēma priekšmetu, kuru bija slepeni no manis pievācis, un sniedza to komisāram, iepriekš noskrūvējis uzgriezni.
— Speciālas veidnes, — komisārs teica, apskatījis bultas pildījumu. — Kurš tad izgudroja šo paņēmienu?
— Man jāsaka, ka visu vadīja Gezs, — Batlers paskaidroja. — Tie bija viņa sakari, un es operācijā piedalījos tikai ar naudu. Savas desmit gadu laikā sakrātās trīssimt piecdesmit mārciņas es ieguldīju kā paju. Man bija jātic Gezam uz vārda. Gezs nosolījās iepirkt lēti un pārdot dārgi. Pēc mūsu aprēķiniem, manai daļai aptuveni vajadzēja iznākt tūkstoš divi simti mārciņas. Bija vērts riskēt. Par to zinājām es, Gezs un Sinkraits. Sievietēm, kas brauca kopā ar mums uz šejieni, ar šo kravu nebija nekāda sakara, un viņas nekā nezināja. Gezs bija noskaņots pret Harveju tāpēc, ka, būdams ārkārtīgi neuzticīgs, baidījās gandrīz vai no savas ēnas. Atklāti sakot, arī es nebiju visai apmierināts, jo kā nekā mierīgāk tomēr var justies bez svešiem cilvēkiem. Pēc tam kad bija noticis tas tracis, ko jūs jau zināt, un kad, par spīti manai atrunāšanai, cilvēku izmeta jūrā laivā ap piecdesmit jūdzes no Dagonas, bet stingri uzstāties pret to man nozīmēja pazaudēt visu, jo Gezs saniknots ir spējīgs uz atklātu laupīšanu, — es atlikušās brauciena dienas sāku turēt kapteini aizdomās, ka viņš nedomā godīgi norēķināties ar mani. Gezs sūdzējās, ka opijs iepērkot izmaksājis divtik dārgi, nekā viņš cerējis, un ka jau Dagonā dzirdējis par cenu krišanos, tātad paredzētā peļņa varot iznākt krietni mazāka. Tā kapteinis jau laikus sagatavoja mani tam, kam bija jānotiek, un es ļoti uztraucos. Sin- kraitam bija apsolītas tāpat vien piecdesmit mārciņas, un tas bija mierīgs, jādomā, zinādams, ka visu uzošņās un beigās saņems savu daļu lielāku, nekā to domā Gezs, Es nesacīju nekā, nogaidīdams, kas notiks, kad būsim nokļuvuši Helgju. Prātus darīja nemierīgus arī notikums ar Harveju, un mēs domājām še palikt ne ilgāk par divi dienām un pēc tam doties uz Sanhubertu vai vēl tālāk, lai tur nogaidītu, kamēr kņada ap to noklust. Taču svarīgākais bija vispirms pārdot opiju.
Gezs bija apsolījis, ka sarunas ar aģentu par dzelzs bultu kravas pārdošanu notiks manā klātbūtnē, bet, kad mēs bijām atbraukuši, viņš, protams, nokārtoja visu viens pats. Gezs nozuda drīz pēc mūsu piestāšanās krastā un atgriezās jautrs, tikai pūlēdamies izrādīties norūpējies. Viņš parādīja naudu.
«Tas, redz, ir viss, ko man izdevās dabūt,» tā viņš pateica man. «Pavisam trīs tūkstoši pieci simti. Preces cena ir kritusies, mūsu starpnieki piedāvāja vai nu gaidīt noieta apstākļu uzlabošanos, vai saņemt trīs tūkstoši pieci simti mārciņas par tūkstoti un simt kilogramiem.»
Man pienākoties pēc aprēķina samērā ar manu un viņu naudas ieguldījumu, — pie tam viņš apgalvoja, ka bultas izmaksājušas trīs gineja-s par simt gabaliem, — kaut kādi nepārbaudīti atlikumi. Tā es biju apiets; sadalot peļņu, man palika pieci simti mārciņas par ieguldītajām trīssimt piecdesmit, un mūsu starpā notika sīva vārdu maiņa. Taču pierādīt es nevarēju nekā, tāpēc vakar nogāju pie kāda laba šādu darījumu pārzinātāja — tā vārdu es nenosaukšu — un dabūju zināt, ka tādu daudzumu preces, kāds bija mums, lētāk kā par pieciem tūkstošiem nevarēja pārdot, jo cenas turas stingras.
Pārdomājuši, kā pieķert Gezu, mēs devāmies uz kādu noliktavu, kur mans paziņa nosēdināja mani aiz starpsienas kantora dibenā, lai es varētu noklausīties sarunu. Cilvēks, kuru es neredzēju, jo viņu no manis šķīra starpsiena, tūliņ atsaucās uz mana paziņas fiktīvo opija piedāvājumu un uz vietas solīja četri ar pusi mārciņas par kilogramu, bet, kad paziņa sāka kaulēties, — paaugstināja piedāvāto cenu līdz pieci mārciņām un pat pieci ar ceturtdaļu. Nu man bija pilnīga skaidrība. Pacienājis paziņu par izdarīto pakalpojumu, es devos uz kuģi un, tā kā Gezs jau bija atvācies šurp ar nodomu plaši uzdzīvot, — arī es, viņu meklēdams, atnācu uz viesnīcu, bet Gezu še neatradu. Atnācu vēlreiz vakarā — vienu, divi, trīs reizes, tomēr nesekmīgi. Pēdīgi šodien no rīta, ap desmito stundu, es uznācu pa kāpnēm no pagalma un, nevienu ncsastapis, pieklauvēju pie Geza durvīm. Atbildi nesaņēmu, bet, pieskāries durvju rokturim, redzēju, ka tās nav aizslēgtas, un devos iekšā. Iespējams, ka Gezs šajā brīdī bija nogājis apakšā sūdzēties par Pegiju.
Nekas nebija līdzams, es istabā atrados viens pats un jutos nepatīkami, nezinādams, vai palikt un gaidīt vai iet uzmeklēt kapteini. Pēkšņi izdzirdu Geza soļus un balsi sakām: «Viņai jāierodas kuru katru mirkli.»