Tā kā es vairākas dienas biju neatlaidīgi domājis par opija pārdošanu, tad man tūliņ iešāvās prātā, ka šie Geza vārdi attiecas uz kādu padzīvojušu dāmu, ar kuru viņš kārtoja šos veikalus. Nevarēja būt labāka gadījuma, lai uzzinātu patiesību. Apsvēris sava stāvokļa izdevību, es ātri ielīdu skapī, kas stāv pie durvīm, un pievēru to no iekšpuses, sagatavojies uz visu. Papildināju savu plānu, jau stāvēdams skapī. Plāns bija gaužām vienkāršs: noklausīties, ko Gezs runā ar aģenti un, uzzinājis patieso cenu, ja tāda tiktu minēta, piemērotā brīdī iznākt no skapja. Gezs ienāca un aizcirta durvis. Viņš šaudījās pa istabu, murminādams: «Es jums parādīšu! Jūs manis vēl nepazīstat, nelieši tādi.»
Brīdi bija klusums. Pa spraudziņu redzēju, ka Gezs domīgi stāvēja, kaut ko dungodams, pēc tam viņš nopūtās un izdvesa: «Nolādētā dzīve!»
Tad kāds pieklauvēja pie durvīm, ātri pieskrējis tās atvērt, viņš iesaucās: «Ko! Vai tas var būt?! Nāciet drīzāk iekšā, lai es redzu, ka tas nav sapnis!»
Es runāju par jaunkundzi, kas še sēž. Viņa atsacījās ienākt un pateica, ka atnākusi, lai vienotos par vietu sarunām: kādām — to man nav tiesības izpaust.
Batlers apklusa, ļaudams komisāram izvēli: vai, paejot garām pieminētajam apstāklim, jautāt, kas notika pēc tam, vai arī griezties pēc paskaidrojuma pie Bičes, kura pati pasteidzās piebilst:
•— Man nav vairs iemesla slēpt savu vārdu. Esmu Biče Seniela. Atnācu pie Geza, lai vienotos ar viņu, kur mēs varētu sastapties sarunām par kuģa «Pa viļņiem traucošā» izpirkšanu. Sis kuģis pieder manam tēvam. Sīkāk pastāstīšu vēlāk.
— Es jau redzu, — komisārs atbildēja steigā, kas ļāva secināt par meitenei labvēlīgu slēdzienu, — ka jūs tiksiet nopratināta kā lieciniece.
Batlers turpināja:
— Viņa atsacījās ienākt, un es dzirdēju, ka Gezs runāja gaitenī, saņemot tikpat klusas atbildes. Nezinu, cik ilgs laiks varēja būt pagājis. Mani kaitināja tas, ka biju velti iekāpis skapī, bet iziet laukā nevarēju, iekams gaitenī un istabā neviena nebūs. Pat ja Gezs istabu noslēgtu, manā rīcībā vēl palika ārējās kāpnes, tieši zem paša loga. Tas mani mazliet nomierināja.
Kamēr sevī tā prātoju, atgriezās Gezs ar dāmu, un saruna turpinājās. Jaunkundze pati izstāstīs, kas notika.
Es jutos tik nejauki, ka piemirsu par naudu. Diviem lāgiem jau grasījos lēkt laukā no skapja, lai izbeigtu šo nekrietnību. Gezs pieskrēja pie durvīm un tās aizslēdza. Kad jaunkundze pa logu nolēca uz tām kāpnēm, kuras es redzēju pa savu spraugu, Gezs noteica: «Ak, mokas! Labāk mirt!» Nelietīga doma pamudināja mani iznākt no skapja. Cerēju, ka viņa samulsums un apjukums nāks man par labu. Es biju sagatavojies šantāžai un nebaidījos no uzbrukuma, jo man līdzi bija mans revolveris.
Gezs bija beigts drīzāk, nekā es paguvu izkāpt no skapja. Ieraudzījis mani, domājams, bālu un satrauktu, viņš sākumā atlēca malā, pēc tam kā pret sienu atsitusies bumba metās uz mani. Viņš neprasīja nekādus paskaidrojumus. Pār viņa seju plūda asaras, viņš iekliedzās: «Nošaušu kā suni!» — un paķēra no galda revolveri. Un te nu pienāktu mans gals. Bet viņa mežonīgais tūlītējās izrēķināšanās prieks ieplūda manī. Es iekliedzos tāpat kā viņš un saskatīju tikai viņa pieri. Nezinu, vai tas man tikai likās vai arī tiešām biju tos kur dzirdējis, — es atcerējos dīvainus vārdus: «Viņš dabūs lodi pierē…» un manu roku bez tēmēšanas reizē ar šāvienu it kā magnēts pavilka turp, kur vajag. Šāviena troksni es nedzirdēju. Gezam izkrita no rokas revolveris, viņš saliecās un sāka šūpot galvu. Pēc tam viņš pieķērās pie galda un saļima, izstiepdamies uz grīdas. Kādu mirkli es nevarēju pakustēties no vietas, taču vajadzēja tikt projām. Es atvēru durvis un uz pirkstgaliem aizskrēju līdz kāpnēm, visu laiku gaidīdams, ka mani saķers vai apturēs ar uzsaucienu. Bet man arī šoreiz, tāpat kā atnākot, neviens negadījās ceļā, un drīz vien biju uz ielas. Kādu bridi vēl kavējos, gāju gan projām, gan atgriezos, sākdams šaubīties, vai nupat notikušais ir tiešām noticis. Man galvā tā dūca, it kā es gulētu starp sliedēm zem pāri skrejoša vilciena. Visi trokšņi bija tik kliedzoši skaļi, viss šķita tik drausmīgs un žilbinošs. Tad es ieraudzīju Harveju un ļoti nopriecājos, lai gan tas nebija nekāds īstais prieks. Domas auļoja strauji un spēcīgi. Tā, piemēram, uzzinājis, ka Harvejs iet pie Geza, es tūliņ gluži pārliecināts izlēmu, ka man tagad visizdevīgāk doties kopā ar viņu, — tas izkliedētu jebkuras iespējamās aizdomas. Cerēju, ka jaunkundze jau ir tālu prom. Nekas no tā, par ko īstenībā izvērtusies šī nelaime, man neienāca prātā. Smadzenēs urbās tikai viena doma: «Es iešu, ieraudzīšu un būšu tikpat pārsteigts kā visi citi.» Kamēr še sēdēju, es atguvos un tāpēc nevarēju ilgāk klusēt.
Ar šiem vārdiem Batlera liecība bija izskanējusi un apklusa. Viņš drīz piecēlās kājās, drīz atkal apsēdās.
— Sniedziet man savu roku, Batler, — sacīja Biče. Viņa satvēra tā roku, kas lēni un smagi sniedzās viņai pretī, un spēcīgi to sakratīja. — Arī jūs neesat vainīgs un, ja bijāt vainīgs, tad nule vairs ne. — Viņa pievērsās komisāram. — Tagad laikam jārunā man.
— Vai gribat nodot liecību vienatnē?
— Tikai tā.
— Elias Batler, es jūs apcietinu. Tomas Harvej, jūs esat brīvs, ieradīsieties tiesā kā liecinieks.
Policisti, kuru klātbūtne tikai tagad kļuva manāma, aizveda Batleru. Es izgāju, norunājis ar Biči, ka gaidīšu to ekipāžā uz ielas. Iedams pa gaiteni, kurš no rīta bija tik tukšs, bet kurā tagad mudžēt mudžēja no visas apkārtnes saskrējušo ziņkārīgo bars, ko nekāda vara nespēja izklīdināt, es caur bufeti izgāju uz ielas. Netālu stāvēja ormaņa rati: noīrēju tos un sāku gaidīt Biči, iztēlē papildinādams nedaudzos Batlera vārdus, — tos, kas tagad izraisījās par liecību, grūti uzdodamu ar sievietes un it sevišķi ar meitenes lūpām. Bet, Biči tagad jau nedaudz iepazinis, es nevarēju pat iedomāties viņu sniedzam šo liecību citādi kā tās sieviešu roku kustības, kuras mēs ieraugām no ielas, kad viņas atver logu uz rīta spirgtuma pilno dārzu.