Man bija jāgaida gandrīz vesela stunda. Nemitīgi atskatīdamies vai kāpdams ārā no ratiem uz ietves, es visu laiku biju neatlaidīgas domas varā: «Viņa vēl nenāk.» Pēc drūmā notikuma šī gaidīšana nogurdināja visvairāk. Pēdīgi ieraudzīju Biči. Viņa nāca ļoti ātri un, mani ieraudzījusi, iepriecināta pamāja. Palīdzēju viņai iesēsties un jautāju, vai viņa nevēlas braukt uz mājām viena.
— Jā un nē, lai gan jūtos gurda, bet pa ceļam mēs parunāsim. Tagad es jūs neaicinu sev līdzi tāpēc, ka esmu ļoti nogurusi.
Viņa izskatījās bāla un sadusmota. Kādu brīdi mēs braucām klusēdami, tad Biče uzsāka runāt par Gezu.
— Viņš aizslēdza durvis. Norisinājās scēna, kuru es pacentīšos drīzāk aizmirst. Es nenobijos, bet jutos tik nikna, ka varētu pati viņu nogalināt, ja man būtu bijis ierocis. Viņš apskāva mani un, kā liekas, mēģināja noskūpstīt. Kad izrāvos un pieskrēju pie loga, es ieraudzīju, ka varu no viņa paglābties. Zem loga bija kāpnes, un es nolēcu uz to laukumiņa. Cik labi, ka arī jūs nācāt šurp!
— Zēl, ka es nespēju jums nekā palīdzēt.
— Pietika ar to, ka jūs tur bijāt. Bez tam jūs pūlējāties, ja ne tieši apsūdzēt sevi, tad vismaz pamodināt aizdomas pret sevi. Harvej, es jums ļoti pateicos. Vai jūs vakarā atnāksiet pie mums? Es tūliņ pateikšu, vai mēs varētu satikties. Mans priekšlikums — septiņos. Gribu jūs sastapt un izrunāties. Ko jūs sakāt par kuģi?
— «Pa viļņiem traucošo»? — es atbildēju. — Diezin vai tas tiks nodots jums jau tuvākajās dienās, droši vien nopratinās arī pārējo apkalpi un Sinkraitu un kuģi neizlaidīs no ostas, iekams Senielu tiesības nebūs apstiprinājusi ostas tiesa, bet, lai to varētu izdarīt, vajadzīga sazināšanās ar Braunu.
— Es nevaru un nevaru saprast, — Biče domīgi runāja, — kā gan varēja rasties tik baiga un netīra pretruna. Sis kuģis būvēts mīlas ierosmē. To radīja uzmanība un gādība. Tas bija skaidrības pilns. Diezin vai būs iespējams aizmirst tā pagrimšanu un notikumus, kas risinājušies uz tā, novedot bojā trīs cilvēkus: Gezu, Batleru un Sinkraitu — ari viņu, protams, apcietinās.
— Vai jūs ļoti sabijāties?
— Nē. Bet ir grūti redzēt mirušu to cilvēku, kas tikai pirms brīža runāja kā drudzī un droši vien no sirds. Mēs esam jau gandrīz atbraukuši, jo aiz tā stūra pa kreisi atrodas māja, kurā es dzīvoju.
Es apturēju braucēju pie veciem akmens vārtiem, caur kuriem pagalma vidū redzēju dzīvojamo ēku, un atvadījos. Meitene ātri aizgāja pa celiņu; es raudzījos viņai paka]. Biče pagriezās un, apstājusies notālēm, paskatījās manī, taču bez smaida. Pēc tam ar nenoteiktu, pagurušu kustību nozuda starp kokiem, un es braucu uz viesnīcu.
Pulkstenis jau rādīja divi. Mani sagaidīja Kuks, kas tagad dienas gaismā izskatījās gurdens. Viņa sejas krāsa ne tuvu nelīdzinājās pagājušās nakts rožainajam mirdzumam. Viņš bija vai nu norūpējies, vai kāda iemesla dēj saīdzis. Kuks pastāstīja, ka atvestas manas mantas. Tās patiešām visas bija še pilnā kārtībā līdz ar vēstuli, aizbāztu aiz ceļasomas vāka. Atvēru aploksni, iekšā bija zīmīte no Dēzijas. Meitene rakstīja, ka «Nira» izejot atpakaļceļā parīt, ka viņa cerot vēl atvadīties no manis, pateicoties man par grāmatām un vēlreiz lūdzot atvainot par vakardienas nerātnību. «Bet tas bija tik smieklīgi,» viņa rakstīja beigās. «Tātad jūs redzējāt vēl vienu tādu pašu tērpu kā manējais. Gribēju būt kautrīga, bet nekas neiznāk. Esmu ļoti ziņkārīga. Man jums ļoti daudz kas jāpastāsta.»
Lai gan Biče aizņēma visas domas, taču mana attieksme pret viņu pēc šorīt pārdzīvotā morālā sitiena bija iestigusi šaubu dūmakā, kuru varēja izkliedēt tikai turpmākais normālās dzīves plūdums, un tādēļ šī mīļā un vienkāršā Dēzijas zīmīte šķita kā viņas pašas smaids. Es it kā vēlreiz dzirdēju skanīgo, dedzīgo balsi, tik bagātu noskaņām, kura mainījās līdz ar katru jaunu izjutu. Es sevī noņēmos aiziet uz «Niru» rīt no rīta. Pa to starpu Kuka izturēšanās sāka darīt mani nemierīgu, jo viņš nīgri klusēja un kodīja nagus, — paradums, ko es nevaru ciest. Neviļus uztvēru viņa skatienu, un mēs diezgan ilgi vērojām viens otru, pēdīgi Kuks beidza nepatīkamo klusēšanu ar dziļu nopūtu un velna piesaukšanu. Uz manu līdzjūtības apliecinājumu saņēmu atbildi, ka viņam uznākusi neirastēnijas lēkme.
— Kā es sevi jums jau atestēju, — tā ir dzīva patiesība, — Kuks runāja, sērkociņu kārbiņu nikni pirkstos lauzīdams, — esmu tenkotājs, tenkotājs aiz pārliecības, var teikt iedzimtības, un beidzot ari aiz estētiska noskaņojuma. Pie brokastīm sāka runāt par riekstiem. Kādam cilvēkam tārpi iznīcinājuši ražu. Un ja nu tas bfitu gadījies ar mani? Mani dārzil Mani lieliskie rieksti! Nevaru nemaz iedomāties rieksta baltajā kodolā — tārpu, kas pamet putekļus, rūgtumu un tukšumu. Man sametās skumji, un es gribu doties uz mājām, lai redzētu, vai ar maniem riekstiem viss kārtībā.
Es izsacīju cerību, ka tas viņam pāries pret vakaru, kad ļaužu drūzmas, mūzikas un ziedu pavadītas atkal saviļņosies karnevāla līksmes, bet Kuks uzņēma filozofiski.
— Es rangos drūmi, — viņš teica, soļodams pa istabu, rokas uz muguras, skatiens grīdā. — Man tēlojas tāda aina. Tumsā izvietojušies spilgti apgaismoti loki, bet starp tiem — melnas ēnas. No tumsas uz gaismu joņo jautri vientiesīši. Bet šie loki ir lamatas. Tur izkārtoti krēsli, iedegtas lampas, spēlē mūzika, daudz skaistu sieviešu. Liegs valsis jūs mīļi aicina apskaut vijīgu augumu. Pāris pie pāra roku rokā skanīgā un aizrautīgā virpuļdejā piepilda loku. Zem dejotāju kājām uzmirdz liesmaini uzraksti, tie skan: «Mīlu uz mūžu!», «Tu — vīrs, es — sieva!», «Mīlu un ciešu, un ticu neiespējamai laimei!», «Dzīve ir tik skaista!», «Ļausimies līksmei, bet rīt — roku rokā līdz kapa malai, kopā ar tevi!». Bet ēnā tai pašā laikā tikko jaušami var samanīt šo pašu vientiešu siluetus, tas ir, viņu līdziniekus. Ir pagājuši, teiksim, gadi desmit. Es dzirdu tur žāvas un lamas, ikdienas drūmos kapakmeņus, pārmetumus un ņurdoņu, slepenus zemiskus aprēķinus, raizes par bērniem, kas, uz grīdas vāļādamies, spārdās kājām veltīgā protestā pret likteni, kuru viņi nojauš, vērojot savu vecāku skābās sejas, kas reiz prata viena otrai tikai uzsmaidīt. Sieva domā par citu, — kas nupat nogāja gar logu. «Reiz es biju brīvs,» domā vīrs, «un man ļoti patika dejot valsi…» Jā, pie tā paša, — Kuks piebilda, mazliet atžilbis un ieraudams nāsīs gaisu kā no purva pārskrējis suns, — vai jūs neesat nekā dzirdējis par Floru Saljē? Mazo aktrisīti, kas atbraukusi no Sanriolas? 0, tad es jums pastāstīšu! Viņas mīļākais ir Cemps, apbedīšanas biroja īpašnieks. Savādnieks Cemps iekarojis Saljē sirdi ar to, ka uzdāvināja viņai burvīgu samta zārciņu, piepildītu ar juveliera spīdīgajiem karuļiem. To uzzināja viņa sieva. Un tad …