Redzēdams, ka Kuks tiešām ir tenkotājs, es, lai nebūtu jānoklausās viņa stāsts visos sīkumos, paņēmu cepuri un izgāju, atsaukdamies uz neatliekamām darīšanām, bet viņš, sekodams man līdzi gaitenī, vēl nosauca pakaļ spēkus atguvušā balsī:
— Es izstāstīšu, kad pārnāksiet! Un tad bijis vēl tāds gadījums … Labas sekmes!
Es aizgāju, pamezdams viņu skaļi svilpojam, kas rādīja, ka neirastēnija ir galīgi uzveikta. Mans nolūks bija sastapt Dēziju, neatliekot to uz rītdienu, bet atzīstos, ka tieši tagad gāju tikai tādēļ, ka negribēju un nespēju pēc šārīta notikuma viesnīcā klausīties Kuka pļāpāšanu.
No viesnīcas aizgājis, apsēdos restorānā, pa kura logiem pāri nama jumtiem bija saredzama jūra. Man pasniedza ēdienu un vīnu. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem piemīt laba atmiņa jūtu dzīvē, un, domādams par Dēziju, atcerējos vainīguma un nožēlas sajūtu, kas mani pārņēma vakar, kad tik samulsis atlaidu viņu, sarūgtinātu par savas izdomas neveiksmi. Varbūt esmu ar kaut ko valdzinājis šo jauko, mīļo meiteni? Man bija bažas, ka viņa acīmredzot domā par mani vairāk, nekā tas būtu pieļaujams. Pabrokastojis uzmeklēju «Niru», kas stāvēja, kā Dēzija jau bija man rakstījusi, netālu no muitas ēkas ar pakaļgalu pie krasta, cieši iespiesta citu tādu pašu nelielu šoneru rindā.
Ieraudzījis Boltu, kas krāsoja virtuvi, sēdēdams uz tās jumta, pajautāju viņam, vai kāds ir mājās.
— Tikai Dēzija viena pati, — matrozis teica. — Proktors un Tobogans aizgāja, tos izsauca policija jūsu lietā. Arī citi aizgāja kopā ar viņiem. Es jau visu zinu, — viņš piebilda. — Ievērības cienīgs notikums. Bet nu jums vismaz atkritīs liekas raizes. Viņa ir apakšā.
Es nokāpu kuģa iekštelpās. Tur bija četras durvis; nezinādams, pie kurām klauvēt, apstājos.
— Vai jūs, Bolt? — atsaucās meitenes balss. — Kas tur ir? Nāciet iekšā! — viņa piebilda, brīdi klusējusi.
Es pieklauvēju pie durvīm, aiz kurām dzirdēju balsi: kajīte atradās tieši pretī kāpnēm, un es ne reizes tur nebiju bijis.
— Nav aizbultētas! — meitene sauca.
Iegāju iekšā, nokļūdams šaurā telpā, kurā pa labi bija ar palagu aizklāta guļvieta. Dēzija sēdēja starp to un galdiņu. Viņa bija saģērbusies un rūpīgi sasukājusies, taja pašā muslīna tērpā, kas viņai bija vakar, un, mani uzskatīdama, stipri piesarka. Es ieraudzīju savā priekšā mazliet citādu Dēziju: viņa nesmējās, strauji neuzlēca kājās, skatiens gan bija laipns, taču atturīgs. Uz galdiņa gulēja atvērta grāmata.
— Es zināju, ka atnāksiet, — meitene sacīja. — Rīt mēs jau aizbraucam. Šodien no rīta izdevām kravu tik agri, ka es nedabūju izgulēties, bet vakar vakarā iemigu vēlu. Jūs arī esat noguris, to redz no izskata. Vai redzējāt nogalināto kapteini?
Apsēdies izstāstīju viņai, kā es un slepkava kopā iegājām pie Geza, bet nepastāstīju nekā par Biči. Viņa noklausījās klusēdama, ar pirkstu vārstīdama atvērtās grāmatas lapu.
— Vai jums bija baisi? — Dēzija ieteicās, kad biju beidzis stāstīt. — Es varu iedomāties — tādas šausmas!
— Tas ir tik spilgts jauns pārdzīvojums, — es atbildēju, neviļus pasmaidīdams, jo ieraudzīju kaktā karājamies dzelteno tērpu ar brūnajām bārkstīm, — ka man grūti ko pasacīt par savām izjūtām. Bet šausmas… tās bija ārējas šausmas. īstu šausmu, es domāju, nebija.
— Par ko, par ko jūs pasmaidījāt? — Dēzija iesaucās, pamanījusi, ka es skatos uz tērpu. — Jūs atcerējāties? Ai, cik pārsteigts jūs bijāt! Esmu svēti noņēmusies nekad vairs tā nejokot. Es taču esmu muļķe. Ceru, ka jūs man piedosiet?
— Vai tad uz jums var dusmoties, — es sirsnīgi atbildēju. — Nē, es nedusmojos. Es pats jutos vainīgs, lai gan grūti pasacīt — kāpēc. Bet jūs saprotat.
— Saprotu, — meitene atsaucās, — un arvien to zināju, ka jūs esat labs. Bet ir vērts to izstāstīt. Paklausieties.
Dēzija iespieda seju rokās un sēdēja tā, galvu noliekusi, es pamanīju, ka viņa, pirkstus papletuši, raugās starp tiem ar domīgu, skumju uzmanību. Atvilkusi rokas no sejas, kurā izplauka neatdarināms smaids, Dēzija izstāstīja savus piedzīvojumus. Izrādījās, ka Tobogans aizķēries spēlmaņu barā, kas drūzmējās ap ruleti zem nojumes pie kādas sienas.
— Sākumā, — meitene stāstīja, pie tam viņas seja ļoti izteiksmīgi sūdzējās, — viņš nosolījās, ka izspēlēšot tikai trīs likmes un pēc tam mēs iešot tālāk, kur dejo, līksmosimies un paēdīsim, bet, tā kā viņam laimējās, — vakar viņam pamatīgi veicās, — viņš vairs nevarēja un nevarēja aiziet no spēles. Beidzās ar to, ka es ļāvu viņam pusstundu laika, viņš nosēdināja mani pie galdiņa tuvējā kafejnīcā, un es, kamēr izdzēru glāzi šokolādes, noklausījos tik daudz komplimentu, ka šī šokolāde man bija tīrā mocība. Ir cietsirdīgi pamest mani vienu pašu tādā vakarā, — man taču arī gribējās palīksmoties, vai ne? Es nosēdēju savu pusstundu, tad aizgāju pie Tobogana un mēģināju viņu aizvest, bet kas to deva — viņā bija žēl skatīties. Viņš vēl arvien vinnēja. Viņš runāja tā, ka atlikās tikai atmest ar roku. Es nespēju gaidīt visu nakti. Pēdīgi apkārtējie ļaudis sāka smieties, un viņam piesarka deniņi. Tā ir slikta zīme. «Dēzij, ej mājās,» viņš teica, ar acīm lūgdamies. «Tu redzi, kā man veicas. Tas taču domāts tev!» Un tajā brīdī manī radās kāda ļoti skaidra iedoma. Man reizēm uznāk tādas iedomas, tik spilgtas un dzīvas, ka es it kā jūtu un redzu to, ko esmu iedomājusies. Es tobrīd iztēlojos, ka eju viena pati pa dažādām apgaismotām ielām un kaut kur sastopu jūs. Nolēmu sodīt Toboganu un sāku iet no turienes projām, arvien tālāk un tālāk projām, un, kad iedomāju, ka īstenībā nedaru neko nosodāmu, man prātā bija vairs tikai viens: «Ātrāk, ātrāk, ātrāk!» Reti kad man ir tāda drosme. Es gāju un skatījos, kādu masku nopirkt. Ieraudzījusi veikaliņu ar izkārtni un atvērtām durvīm, es tur šo to pielaikoju, bet nekas nebija man pa kabatai, pēdīgi saimniece pasniedza šo tērpu un teica, ka to varot atlaist lētāk. Tādi bijuši divi. Pirmais jau pārdots, — kā jūs droši vien pats pārliecinājāties, — Dēzija piebilda. — Nē, es nekā negribu zināt! Man vienkārši neveicās. Un tad vajadzēja arī tieši tā sagadīties! Tīrās šausmas, ja padomā vien! Toreiz es, protams, nekā nenojautu un biju ļoti apmierināta. Turpat nopirku arī pusmasku, bet šīs drēbes, kas pašreiz mugurā, atstāju veikalā. Kad es jums saku, rīkojos gluži kā ķerta. Pēc tam — šurp un turp … vajadzēja glābties, jo man sāka uzmākties. Ai, ai! Es skrēju kā uz slidām. Aizgājusi līdz tam laukumam, jutos mazliet atvēsusi un pagurusi, bet tad ieraudzīju jūs. Jūs stāvējāt un skatījāties uz statuju. Kāpēc es samelojos? Pa to laiku es jau biju paguvusi ieskriet teātrī un drusciņ izlocīt kājas, pāris reižu padejot. Vārdu sakot, snaust jau nesnaudu! — Dēzija iesmējās. — Ja jau viena, tad viena. Un tā, pamukusi no saviem pārāk dedzīgajiem kavalieriem, kā jau teicu, ieraudzīju jūs, un tur kāda sieviete izdarīja man pakalpojumu. Jūs jau gan zināt, kādu. Es atgriezos teātrī un sāku iztēloties, ko jūs man teiksiet. Un, un.,, iznāca vilšanās. Es tā noskaitos uz sevi, ka nekavējoties tiešā ceļā devos uz viesnīcu, kur mūsējie jau dziedāja — tik pacilāti viņi bija, — un ar savu ierašanos sacēlu īstu traci. Paldies Proktoram, viņš bargi noskaitās uz Tobo- ganu un tūliņ norīkoja matrožus aizvest mani uz «Niru». Tobogans, iedomājieties, pārradās tikai uz rīta pusi. Jā, viņš bija vinnējis. Un tad nu bira pārmetumi gan man, gan viņam. Bet tagad mēs esam jau izlīguši.