Es jutos viņas māksloti jautrā stāstījuma aizkustināts dziļāk, nekā gaidīju, un teicu:
— Mīļo Dēzij, es atnācu atvadīties no jums. Kad mēs sastapsimies — bet mums vēl jāsastopas, — būsim draugi. Jūs neliksiet man aizmirst, cik sirsnīgi uzņēmāt mani.
— Nekad, — viņa noteica ar svinīgu uzvaru. — Jūs arī bijāt pret mani ļoti, ļoti labs. Jūs esat tāds…
— Nu, kāds tad?
— Labs.
Pieceļoties man nokrita cepure, un Dēzija aši noliecās to pacelt. Es pasteidzos pirms viņas, un mūsu rokas saskārās pie kopīgi paceltās cepures.
— Kālab tā? — es maigi teicu. — Gan es pats. Ardievu, Dēzij!
Atbrīvojis no cepures viņas roku, saņēmu to savā labajā un cieši paspiedu. Viņa aizmiglotām acīm raudzījās manī tieši un nopietni, tad negaidot metās man pie krūtīm un apskāva mani, cieši piekļaudamās un trīsēdama.
Tas, ko es vēl nesapratu, tagad kļuva saprotams. Pacēlis viņas seju, kas kautrīgi slēpās, pats maigi un vārīgi saviļņots par šo bērnišķīgo uzliesmojumu, paskatījos viņas valgajās, izmisīgi apņēmīgajās acīs, un man pietrūka dūšas uzņemt to pa jokam.
— Dēzij! — es teicu. — Dēzij!
— Nu jā, Dēzij, nu, un kas tad vēl? — viņa čukstēja.
— Jūs esat līgava.
— Ak tu dievs, es to zinu! Tad ejiet drīzāk!
— Jums nevajag, — es turpināju. — Nevajag…
— Jā. Ko tagad darīt?
— Jūs esat nelaimīga?
— Ak, es nezinu! Ejiet!
Ar vienu roku atgrūzdama, ar otru viņa vilka mani ciešāk sev klāt. Es nosēdināju viņu, padevīgu, ar bālu un sakaunējušos seju, pēdējā skatienā viņa mēģināja vēl smaidīt. Es nenocietos, dziļi satraukts noskūpstīju viņas roku un steidzīgi izgāju. Augšā sastapu uznākam pa kāpnēm Toboganu un Proktoru. Proktors paraudzījās manī uzmanīgi un skumīgi.
— Bijāt pie mums? — viņš teica. — Mēs tikko no izmeklēšanas tiesneša. Nāciet atpakaļ, es jums izstāstīšu. Notikums ir sacēlis troksni. Jūsu trešais naidnieks Sinkraits jau apcietināts, paņēma arī matrožus, jā, gandrīz visus. Kāpēc jūs tā steidzaties?
— Esmu nevaļīgs, — es atbildēju, — tik ļoti, ka nav brīva mirkļa. Ceru, ka ienāksiet pie manis. — Pateicu viņam savu adresi. — Priecāšos jūs redzēt.
— To nevaru apsolīt, — Proktors sacīja, piemiegtām acīm domīgi vērdamies jūrā. — Bet, ja jūs būtu brīvs ap … Taču, — viņš piebilda mulsi, — nekā sevišķi jauna nav. Rīt agri mēs izejam jūrā.
Kamēr es runāju, Tobogans stāvēja aizgriezies un skatījās sānis; viņš dusmojās. Saskaities par viņa klaji pausto naidīgumu, turklāt tik naivā un rupjā veidā, ar kuru viņš it kā priekšlaikus nosodīja mani, es teicu: