— Tobogan, gribu paspiest jūsu roku un pateikties.
— Nezinu, vai tas ir vajadzīgs, — viņš nelabprāt atbildēja, cenzdamies piespiest sevi paskatīties man acīs.
— Man šajā ziņā ir savi uzskati.
Iestājās klusums, pietiekami daiļrunīgs, lai to traucētu ar veltīgiem paskaidrojumiem. Sirds man kļuva vēl smagāka.
— Ardievu, Proktor! — es sacīju kapteinim, spiezdams viņa abas rokas, kas atbildēja dedzīgā pretspiedienā, atvieglojot nepatīkamo scēnu. Tobogans aizgāja neatskatījies. — Ardievu. Es nupat kā atvadījos no Dēzijas. Saglabāšu par jums abiem vissiltākās atmiņas un sirsnīgi pateicos par izglābšanu.
— Kā jūs tik savādi runājat, — Proktors atbildēja.
— Vai par tādām lietām pateicas? Allaž esmu gatavs ar prieku palīdzēt cilvēkam. Bet Toboganam uzspļaujiet. Viņš pats nesajēdz, ko runā.
— Jā, viņš nezin, ko runā.
— Nu, redziet! — Domājams, ka Proktoram bija šaubas, jo mana atbilde viņam redzami patika. — Cilvēki sastopas un izšķiras. Vai nav tā?
— Gluži pareizi.
Es vēlreiz paspiedu viņa roku un aizgāju. Man pakaļ steigdamies, pieskrēja Bolts.
— Bet no manis atvadīties tā ir aizmirsāt, — viņš jautri teica, slaucīdams ar krāsu notriepto roku pret bikšu ceļgalu. Veikdams rokas spiediena rituālu, viņš piebilda: — Atvainojiet, es jau gan saprotu, ka jūs neesat gluži omā. Un kā gan tas varētu būt citādi, kur šādi notikumi. Sveiki un — visu labu!
Es gāju projām bez kāda mērķa, kā padzītais, nekur netiekdamies, nomākts un samulsis. Dēziju es taču nekad nebūtu vēlējies sāpināt. Pūlējos atcerēties, vai kādreiz netiku izmetis kādus nejaušus vārdus, kurus meitenes mēdz iztulkot pēc sava prāta. Viņa patika man kā silta vēja pūsma sejā; domāju, ka viņa ieietu pat ministru padomes sēdē, gluži mierīgi apvaicājoties, vai netraucē tiem rakstīt. Bet, bez atziņas, ka liktenis laiku pa laikam laiž pasaulē pastaigāties bērnus, pat nepapūlējies sakārtot viņu krekliņu, kura stērbeli tie bāž mutē, svinīgi un kautrīgi čāpodami, — es pret šo meiteni neizjutu nekādu saspīlējumu vai iekvēli, kas varētu būt izpaudusies pretēji manai gribai un atmiņai. Cerēju, ka viņas aizraušanās ir nejauša un ka viņa pati pasmaidīs par to, kad dienas atgūs savu parasto ritmu. Bet es biju viņai pateicīgs par to uzticību, kuru viņa man parādīja ar savu mulsinošo, neprātīgo atzīšanos, kas bija mēms lūgums pēc sirsnības, pēc kvēles, pēc īstām jūtām.
Biju drūms un noguris, apnicis klaiņāt pa ielām, kas vēl bija gandrīz gluži tukšas, es aizgāju uz viesnīcu pārģērbties. Kuks bija izgājis. Uz galda atstātajā zīmītē viņš bija uzskaitījis vietas, kuras šovakar vērts apmeklēt, un aizrādīja, ka viņš pats būs sastopams pie zināmā galda pieminekļa tuvumā. Man atlika vēl stunda laika, ko es lietderīgi izmantoju, uzrakstīdams Filatram īsumā par Helgju notikumiem. Pēc tam izgāju un, iemetis vēstuli pastkastītē, ap septiņiem, pēc saules rieta, ierados pie Bičes Senielas.
Viesistabā bija Biče un Botvels. Biči ieraudzījis, es nomierinājos. Man pietika ar to, ka redzu un sarunājos ar viņu. Biče bija atturīgi moža, Botvels norūpējies un sa- sprindzis.
— Izdevās daudz ko paveikt, — viņš stāstīja. — Biju aizgājis pie izmeklēšanas tiesneša, un tas apsolīja, ka Bičes vārds netiks minēts laikrakstiem sniedzamajā informācijā, tāpat nebūs vajadzīga viņas ierašanās tiesā.
Savu liecību viņa varēs iesūtīt rakstiski. Tad biju vēl šur tur un visur liku ripot naudai. Varēja domāt, ka man cauras kabatas, Biče, vai jūs vēl kādreiz gribēsiet pirkt kuģus?
— Arvien, tiklīdz kāds aizskars manas tiesības. Bet es tiešām saņēmu labu mācību. Man nepavisam nebija tik jautri, — viņa vērsās pie manis, — lai vēlreiz vēlētos apdedzināt pirkstus. Bet kas to varēja iedomāties.
— Nelietis ir miris, — Botvels iebilda. — Aizsūtīšu Batleram uz cietumu cigārus, vīnu un puķes. Bet jūs, Harvej, neesat nedz vainojams, nedz līdzdalībnieks, — kā gan jums bija ap dūšu, nosēžot šīs stundas turpat blakus līķim?
— Man bija smagi aiz cita iemesla, — es atbildēju vērs- damies pie meitenes, kas raudzījās manī ar domīgu interesi. — Tāpēc, ka nevarēju paciest šo situāciju, kas meta uz jums savu tumšo ēnu. Taču, pārdomājot visus apstākļus, tad tie, lai arī būtībā ļoti vienkārši, tomēr šķiet dīvaini, kā sastapšanās pēc ilgiem gadiem, kaut gan tā ir tikai virzība uz vienu punktu.
Pēc tam tika iztirzāti visi drāmas momenti, kā tie bija norisinājušies — katrai personai atsevišķi. Botvels nespēja skaidri iedomāties viesnīcas iekšējo telpu plānu. Tad Biče pieprasīja pasniegt viņai papīru, ko Botvels tūliņ atnesa. Kamēr viņš gāja pēc tā, Biče vaicāja:
— Un kā jūs jūtaties tagad?
•— Visu laiku domāju par to, ka atnākšu pie jums.
Biče pacēla roku un gribēja aši kaut ko teikt, kas acīmredzot nodarbināja viņas domas, bet tad ar gluži citu sejas izteiksmi mierīgi piebilda:
— To es zinu. Kopš savas atbraukšanas šeit esmu sākusi visu dziļāk pārdomāt. Tas ir …
Es gaidīju, viņas mierīguma vairāk satraukts, nekā to būtu spējis viņas vēsums vai dusmas. Viņa pasmaidīja.
— Vēlreiz pateicos par līdzjūtību, — Biče teica. — Bot- vel, jūs esat atnesis nolauztu zīmuli.
— Tiešām, — Botvels atsaucās. — Bet šīs dienas ir nākušas ar tik neparastiem notikumiem, ka laikam gaidīju, — varbūt zīmulis pēkšņi pats uzasināsies. Harvejs piekritīs man.
— Principā — jā!
— Tomēr paņemiet nazīti, — smiedamās sacīja Biče, pasniedzot man nazīti kopā ar zīmuli. —- Sis te ir vajadzīgais princips.
Uzasināju zīmuli priecīgs, ka viņa neskaišas. Biče neuzticīgi pagrozīja tā aso galu, pēc tam sāka zīmēt ieeju, izeju, istabu, gaiteni un kāpnes.