Es stāvēju, noliecies pār viņas plecu. Mazā, stingrā roka vadīja zīmuli ar tādu vieglumu un precizitāti kā pa šablona izgriezumiem. Likās, ka zīmulis tecētu pa viņai vien saredzamām līnijām. Zem zīmējuma Biče kontūrās uzskicēja personas: mani, Batleru, komisāru un Hardenu. Visi viņai padevās tik izteiksmīgi kā japāņu groteskas. Izteicu pārliecību, ka šī meistarība un rokas vieglums droši vien pametuši viņas dzīvē daudz redzamākas pēdas.
— Man netīk zīmēt, — viņa sacīja un niekodamās novilka ātru, taisnu, kā zem lineāla pavilktu švīku. — Nē. Tas man padodas pārāk viegli. Ja jūs būtu mednieks, vai jums patiktu vistu medības pagalmā? Tāpat tas ir ar mani. Turklāt es allaž esmu devusi priekšroku oriģinālam, ne zīmējumam. Tomēr gribētu dzirdēt jūsu padomu attiecībā uz Braunu. Jūs viņu pazīstat, esat runājis ar viņu. Vai vajadzētu Braunam piedāvāt naudu?
— Spriežot pēc kutelīgā stāvokļa, kādā tagad nokļuvis Brauns, domāju, ka lieta jāievada tā, it kā viņš kuģi tiešām visā īstenībā būtu nopircis no Geza un tiešām par to samaksājis. Esmu pārliecināts, ka viņš naudu neņems vai arī paņems to tikai uz papīra. Jūsu vietā es to uzticētu juristam.
— Es jau teicu, — Botvels piebalsoja.
— Vispār tas ir ļoti vienkārši, — Biče neatlaidās. — Brauns pats jums ir teicis, ka skaitās kuģa īpašnieks tikai fiktīvi, īstenībā ne.
— Jā, mūsu starpā tas tā būtu — bez kādiem papīriem un formalitātēm. Taču veikalniekam ir savs formas kults, un, tā kā mēs domājam, ka Braunam nav nedz vajadzības, nedz vēlēšanās blēdīties, saņemot naudu par svešu īpašumu, — tad kāpēc gan neatļaut viņam šo prieku — formālo skaidrību veikalnieciskos darījumos, kas ir daļa no viņa paša.
— Es vēl padomāšu, — Biče sacīja, domīgi skatīdamās savā zīmējumā un novilkdama ap manu attēlu divkāršu, ovālu līniju. — Jums varbūt tas liksies savādi, bet darījuma nokārtošana ar Gezu man šķita dabiskāk veicama nekā tagad šī oficiālā niekošanās. Jā, es nezinu. Vai mana ierašanās pie Brauna viņu mulsinātu?
— Gandrīz droši, ka tā būtu, — es atbildēju. — Bet tikpat droši ir tas, ka viņš, no šā apjukuma glābdamies, atsūtīs pie jums savu pilnvaroto, kādu lapsu, kas sapņo par kukuli, un vai tāpēc nav labāk tādu pirmo soli spert pašai?
— Jums taisnība. Tā būs patīkamāk kā man, tā viņam. Lai gan … Nē, jums tiešām ir taisnība. Mums ir plāns, — Biče turpināja, liekot nozust rūpju krunkai starp smalkajām uzacīm, mainot pozu un pasmaidot. — Plāns ir šāds: pagaidām atmest ar roku visām darīšanām un doties uz «Traucošo». Es tik sen neesmu bijusi uz klāja, ko pazīstu kopš bērnības. Diena bija karsta. Vai dzirdat, kas par troksni? Mums jāuzpurinās!
Un tiešām, pa viesistabas milzīgajiem logiem ieplūda saucieni, mūzika, visa svētdienīgā dunoņa, ko raisīja jaunus spēkus atguvušais karnevāls. Es nekavējoties piebalsoju priekšlikumam. Botvels izgāja nodot rīkojumu par pajūgu. Taču ar Biči es paliku divatā tikai īsu mirkļi, jo ienāca viņas radinieki, mājas saimnieki, — vecītis ar vecenīti, abi tik apaļi kā rūpīgi apģērbtas bumbiņas, un meitene mani iepazīstināja ar viņiem, pie tam es atvieglots pārliecinājos, ka abi nekā nezina par maniem piedzīvojumiem.
— Jūs atbraucāt palīksmoties, paskatīties, kā še priecājas? — vaicāja namamāte, ar visu savu grumbaino seju it kā atvainodamās par troksni un nemieru pilsētā. — Mēs jau nekur vairs neejam. Tagad jau nav tā kā agrāk. Arī karnevāls pabāls. Manā jaunībā Bredeners vien izbrauca ar divpadsmit zirgiem. Karlsons sarīkoja «Okeāniju», lielisku paviljonu uz riteņiem, un es tur biju galvenā Venēra. Lakota dārza strūklaka svieda gaisā tīru vīnu… Ai, kā mēs tad dejojām!
— Nekas nav vairs tā kā agrāk, — piebalsoja vecītis, kas, šķiet, ar katru mirkli vairāk nosirmoja un saruka, tik nevarīgs viņš bija. — Nav pat vēlēšanās izbraukt paskatīties. Tūkstoš astoņi simti… nu, vienalga, kurā, es šā- vos divkaujā ar Osbornu. Viņš bija maskējies par «Runci zābakos». Man izvilka trīs lodes. Viņam — septiņas. Viņš nomira.
Vecīši stāvēja viens otram līdzās, iegrimuši neredzamā senatnības sūnā; abi turējās uz kājām ar pūlēm, un es atvadījos no viņiem.
— Pateicos jums, — vecenīte ieteicās negaidīti stingrā balsī, — ka palīdzējāt Bičei nokārtot visu to. Jā, es runāju par jūras laupītājiem. Jā, vai viņus pakāra? Agrāk še bija daudz jūras laupītāju.
— Ļoti, ļoti daudz jūras laupītāju! — atkārtoja vecītis, skumīgi kratīdams galvu.
Viņi bija visu sajaukuši. Es uztvēru Bičes aicinošo skatienu un palocījies izgāju kopā ar viņu. Aizejot vēl dzirdēju vecīšus čukstam:
— Nekas nav vairs kā agrāk,., nekas… Ļoti daudz jūras laupītāju!
XXXII nodaļa
Aizbraukdams kopā ar Biči un Botvelu, jutos nomākts, pats labi apzinādamies, kāpēc. Es biju neizprotams Bičei, viņas noteiktajam priekšstatam par cilvēkiem un situācijām. Biju iznācis dzīves īstenībā it kā no karnevāla, atverot kādas slepenas durvis, saglabājis ēnā savu garīgo es, kas, savīdamies ar tiešamību, šķita ļoti sarežģīts.
Ekipāžā sēdēju blakus Bičei, uz priekšējā sēdekļa bija novietojies Botvels, kas pēc daudzām pazīmēm rādījās būt Bičei labs draugs, kā tas bieži gadās starp pretēja dzimuma jauniešiem, kurus saista radniecība, abpusējas simpātijas un vienāda gaume. Mēs sākām sarunāties, bet drīz vien bija jāizbeidz, jo tūliņ pēc izbraukšanas tikām pakļauti karnevāla pārveidošanās likumībai, ierauti tai pašā vispārējās rotaļības ritmā, kurā es biju riņķojis vakar. Ekipāža virzījās uz priekšu ar lielām grūtībām, to bērtin apbēra ar krāsaina papīra sniegu, kas gandrīz viss bija veltīts Bičei, tāpat kā serpentīns, kura čaukstošās lentes lēni vijās lejup no balkoniem. Ļaudis trakuļoja dejodami, smiedamies un klaigādami. Gaisma bija spilgta un rēgaina kā ugunsgrēka lokā. Ielu krustojumos klaiņāja improvizēti orķestri ar kastroļiem, metāla bļodām un papīra taurēm, kas nežēlīgi blarkšķēja. Vēl ielās nebija organizētu un svinīgu gājienu; toni noteica līksmākais iedzīvotāju slānis — visdažādākās ādas krāsas puikas un pusaudži, kā arī uz balkoniem sastājušās jautras kompānijas, no kurienes mūs cītīgi makšķerēja ar serpentīnu.