Kad beidzot bijām izkļuvuši krastmalā, Botvels lika braukt turp, kur stāvēja «Pa viļņiem traucošā», bet, tur nobraukuši, no kāda barkasa sardzes vīra uzzinājām, ka «Traucošā» izvesta reidā, un tāpēc noīrējām laiviņu. Mēs nobraucām garām dažiem spoži apgaismotiem tvaikoņiem, uz kuriem spēlēja mūzika. Pēdīgi bijām laukā no krasta
uguņu joslas, iegrimstot ēnā un vēlāk tumsā, līdz viens no laiviniekiem, pamanījis nekustīgu uguni mastā, noteica:
— Tur tā ir.
— Vai jūs priecājaties? — es vaicāju, noliekdamies pie Bičes.
— Šķiet, ka ne, — Biče raudzījās turp. — Man nav tāda sajūta, ka es tuvotos tai pašai «Pa viļņiem traucošai», par kuru tēvs man stāstīja, ka to būvējuši jūras dibenā ar zāģa zivs un zivsāmura palīdzību, saspļaujot delnās, divi braši milži: «Izdoma» un «Noslēpums».
— Tas pāries, — Botvels iebilda. — Vajag tikai aizbraukt un apskatīties. Uzkāpt uz klāja, piecirst kāju. Būs darīts.
— «Traucošā» man liekas kā saslimusi, — Biče sacīja.
— Formalitāšu kaite… un diezgan nožēlojama pagātne.
— No ceļa paklīduši, — Botvels apstiprināja, sasmīdinot mūs.
— Stāsta, ka uzgājuši līķi, — mūs vērodams, ieteicās laivinieks. Acīmredzot viņš bija ko dzirdējis par notikumu.
— Pie mums dažādi runā …
— Jūs maldāties, — Biče iebilda, — tas nevar būt.
Laiva atsitās pret kuģa sāniem. Augšā viss bija klusu.
— Hei, jūs tur — uz «Traucošās»! — Botvels pieceldamies iekliedzās.
Pār kuģa malu noliecās kāds tikko saredzams stāvs. Tas bija aģents, kas pēc neilgas sarunas, kurā likām noprast par sagaidāmo pateicību, pasauca matrozi un lika nolaist kāpnes.
Tūliņ pieskrēja vēl kāds cilvēks, aiz tā trešais. Tie bija Horācijs un pavārs. Mulats skaļi un jūsmīgi apsveica mani. Pavārs nesa laternu. Tās nespodrajā, blāvajā gaismā mēs uzkāpām uz klāja.
— Beidzot! — pagājusi uz priekšu un pagriezusies, noteica Biče, viņas balsī bija saklausāms prieks. — Bet kā ir ar apkalpi?
Horācijs sāka skaidrot, bet tik juceklīgi un steidzīgi, ka mēs, līdz galam nenoklausījušies, visi iegājām salonā. Spuldzēm iedegoties, elektrība apgaismoja telpu un priekšmetus, kurus es redzēju pirms dažām dienām. Manam skatienam nepagāja secen, ka telpa nav kārtīgi izslaucīta un uzkopta: varēja redzēt, ka katastrofas radītais satricinājums vēl nav norimis.
Uz kuģa bija palikuši Horācijs, pavārs, viens matrozis un aģents, kas gaidīja izdevību izsekot kontrabandas tirdzniecības slepenās ejas; visa pārējā apkalpe bija arestēta vai saņēmusi aprēķinu no tās naudas, kuru atrada pie Geza. Es gan sevišķi neiedziļinājos šajos apstākļos, 30 raudzījos uz Biči, cenzdamies uzminēt viņas izjūtas.
Viņa vēl nebija apsēdusies. Kamēr Botvels sarunājās ar aģentu un pavāru, Biče apstaigāja salonu, aplūkodama iekārtu, it kā pirmo reizi būtu še ienākusi. Reiz viņas skatiens sastomījās un sastinga, izsekojot tā virzienu, es redzēju, ka viņa skatās uz salauztām sieviešu ķemmēm, kas bija nomestas uz bufetes.
— Nu, tad izstāstiet vēlreiz, — Biče sacīja, redzēdama, cik uzmanīgi sekoju viņas skatienam, kas pievērsts nenozīmīgam, tomēr tik izteiksmīgam priekšmetam. — Kur jūs piemitāt? Kura bija jūsu kajīte? Vai pirmā pa kreisi no kāpnēm? Jā? Tad aiziesim turp.
Atvēris kajītes durvis, es norādīju Bičei, kur tobrīd katrs atradās un kā es iekritu, paļaudamies uz Geza viltus nožēlu.
— Sāku to iedomāties, — Biče sacīja. — Tas šķiet ļoti bēdīgi. Un skumji. Bet es negribu še ilgi kavēties. Uziesim
augšā.
— Vai jūsu pirmītējā sajūta nepāriet?
— Nē. Es staigāju kā pa svešu māju, kas nejauši izrādījusies līdzīga manējai. Vai tad nav radusies piegarša, neredzamas pēdas, kas vēl ilgi man liks tās sajust? Ai, kā es gribētu, lai nekas tamlīdzīgs nebūtu še noticisl
— Jūs jūtaties aizvainota?
— Jā, tas ir īstais apzīmējums. Es jūtos aizvainota. Bet nu uziesim augšā.
Mēs gājām. Es satraukumā gaidīju, kurp viņa mani vedīs, — nebiju maldījies: Biče apstājās pie borta kāpnēm.
— Tātad no šejienes, — viņa teica, rādīdama ar roku lejup pāri bortam. — Un viens pats! Es, šķiet, nekad nespēšu to izjust, nespēšu iedomāties visu šā pārdzīvojuma spilgtumu, kā tas varēja notikt. Viens pats!
— Kā — viens pats?! — es aizmirsies iesaucos. Pēkšņi man sirds vai apstājās. Atcerējos, ko man teica Frēzija Grantē. Bet bija jau par vēlu. Biče raudzījās manī ar nomācošu, bargu nepatiku. Klusēšanas mirklis bija mani nodevis. Es nepratu nedz izlabot sacīto, nedz ar stingru skatienu noraidīt Bičes slepenās aizdomas, un viņa to tūliņ uztvēra.
— Harvej, — Biče teica ar maigu un neatvairāmu spēku, kas pirmoreiz ieskanējās viņas jautrajā, bezrūpīgajā balsī, — Harvej, sakiet man taisnību!
— Neesmu jums melojis, — atbildēju atkal pēc klusēšanas, kuras laikā jutos kā tumsā paklupis un zaudējis līdzsvaru. Sajā bridi nekā vairs nevarēja grozīt. Toni noteica Biče. Man vajadzēja vai nu pateikt taisnību, vai klusēt. Viņa nepieļāva nekādu izlocīšanos. Ne jau sašutums par aizliegumu, bet tiekšanās pēc meitenes, aizvainojums un skumjas viņas dēj izraisīja man vārdus, kurus vairs nevarēja atsaukt. — Es jums nemeloju, bet gan noklusēju. Jā, Biče, es nebiju viens, es pieredzēju kaut ko tādu, kas jūs pārsteigs. No klāja, nez kā tur gadījusies, laivā iekāpa un apsēdās Frēzija Grantē, «Pa viļņiem traucošā».