— Harvej! — iesaucās Biče. Laternas blāvajā gaismā viņas seja izskatījās bāla un mulsa. — Runājiet klusāk! Es klausos.
Kaut kas viņas balsī atgādināja notikumu manā bērnībā, kad es, uztaisījis loku, padevos ļaunu puiku pieru- nām — uzsist ar šā pašdarinātā ieroča koka izliekumu pret zemi. Viņi man neteica, kāpēc tā jādara, tikai vienā laidā atkārtoja: «Tu pats redzēsi.» Es neskaidri jutu, ka nebūs labi, tomēr nespēju pretoties vilinājumam un uzsitu. Stiegra pārtrūka.
Šī atmiņa pazibēja kā piedurknei uzkritusi dzirksts. Noslāpējis to, es izstāstīju Bičei, ko man teica Frēzija Grantē; kā viņa ieradās un kā nozuda. Es nenoklusēju arī viņas aizliegumu stāstīt par to Bičei, kas man tika izteikts bez paskaidrojuma. Meitene klausījās, skatīdamās sānis, atspiedusi elkoni pret bortu un smakru delnā.
— Nestāstīt man, — viņa domīgi noteica ar smaidu balsī. — To vajag saprast. Bet kāpēc jūs stāstījāt?
— Jums, Biče, jāzina, kāpēc.
— Vai jums agrāk nekad nav gadījies kaut kas līdzīgs? — meitene vaicāja, it kā nebūtu dzirdējusi manu atbildi.
— Nē, nekad,
— Bet balss, tā balss, kuru jūs dzirdējāt pie kāršu galda?
— Tā bija vien vienīgā reize.
— Pārāk daudz vienai dienai, — Biče nopūzdamās atzinās. Viņa paraudzījās manī pavirši, laipni, ar vieglām skumjām, tad, kautri pasmaidījusi, sacīja: — Iesim lejā. Pasauksim Botvelu. Šovakar man jātiek agrāk gultā, sāp galva. Bet tā — otra meitene? Vai jūs viņu sastapāt?
— Nezinu, — es atbildēju gluži patiesi, jo tāda doma par Dēziju man līdz šim nebija ienākusi prātā, bet nu es atcerējos viņu ar savādu maigumu un traucējuma izjūtu.
— Biče, tas tagad ir jūsu varā — es vēlos, lai tā būtu,— kaut mana solījuma pārkāpums nevērstos pret mani!
— Es jūs loti maz pazīstu, Harvej, — Biče nopietni un apvaldīti atbildēja. — Es pat redzu, ka nepavisam nepazīstu jūs. Bet gribu pazīt un runāšu par to rīt. Pagaidām esmu Biče Seniela, un tā ir mana atbilde jums.
Neļaudama man ierunāties, viņa piegāja pie kāpnēm un pasauca:
— Botvel! Braucam!
Visi iznāca uz klāja. Es atvadījos no kuģa Jaudīm, atsevišķi parunāju ar aģentu, kas saprotoši un veikli iekārtoja, ka mana roka it kā nejauši pieskārās viņa manīgajiem pirkstiem, un nokāpu laivā, kur Biče un Botvels jau gaidīja. Mēs devāmies atpakaļ uz pilsētu. Botvels pastāstīja, ka viņš nule uzzinājis par nodomu atstāt «Traucošo» ostā līdz Brauna turpmākiem rīkojumiem, kuram telegrāfiski paziņots par visu notikušo.
Biče visu ceļu klusēja. Kad laiva iepeldēja krastmalas neskaitāmo uguņu gaismā, meitene klusu un noteikti ieteicās:
— Botvel, es jums uzvelšu milzum daudz nepatīkamu rūpju. Jūs bez manis pārdosiet šo kuģi vairāksolīšanā vai… kā izgadīsies.
— Ko?! — Botvels jautri iesaucās, izlikdamies sašaus- mināts.
— Vai tad jūs nesapratāt?
— Parunāsim par to vēlāk, — Botvels attrauca un, kad laiva apstājās pie krastmalas uzejas akmens kāpnēm, vēl piebilda: — Ellīgi nepatīkams gadījums, visu kopā ņemot. Bet Biče ir nepielūdzama. Es jūs labi pazīstu, Biče.
— Bet jūs? — meitene jautāja, atvadoties no manis.
— Vai jūs piekrītat manam lēmumam?
— Vienīgi tā jūs varējāt rīkoties, — es sacīju, ļoti labi saprazdams viņā izraisījušos pretīguma sajūtu.
— I<ā gan citādi? — Biče vēl it kā pārdomāja. — Jā, tas ir tā. Lai cik rūgti, toties man kļuva vieglāk. Ar labu nakti, Harvej. Rīt es jums ziņošu.
Viņa sniedza roku, strauji un spēcīgi paspiezdama manējo, pie tam viņas skatiens mulsināja mani ar savu noraizējušos izteiksmi, kurā izpaudās klajš nemiers — ar mani vai sevi pašu —, to es nezināju. Sirds man bija nospiesta un smaga.
Viņi tūliņ aizbrauca. Noskatījos tiem pakaļ un gāju uz laukumu, domādams par savu sarunu ar Biči. Man bija vajadzīga drūzma un troksnis. Pamanījis brīvu važoni, iesēdos ratos un drīz biju tajā vietā, no kuras vakar ieraudzīju Frēzijas Grantēs statuju. Tagad es to redzēju atkal, cenzdamies sevi pārliecināt, ka neesmu vainīgs. Nomākts izkāpu no ratiem. Sākumā stāvēju truls un apstulbis — tik blīva še bija drūzma no nemitīgās kustības, kur cits aiz cita aizlīgoja daudzveidīgu, krāšņu un izdomā bagātu karnevāla pajūgu. Bet mans pirmais skatiens, pirmā doma, kas pārlidoja pāri pūlim, bija: Frēzija Grantē. Statuja it kā traucās augšup, visnotaļ ievīta ziedos; tās pjedestāls bija īsts ziedu konuss, milzu kaudze, no kuras slīga lejup jasmīni, rozes un magnolijas. Ar pūlēm saskatīju vakarējo galdu; tagad ap to bija saceltas barjeras un tas stāvēja piemineklim tuvāk nekā vakar, slēpdamies zem tā ziedošās klints. Tur bija tik šauri kā bedrē. Savā pašreizējā noskaņojumā, kur valdīja tāda pati dunoņa kā visapkārt, nespēju piedalīties galda biedru tērzēšanā. Tāpēc negāju pie viņiem, bet man radās vēlēšanās izspraukties pie skatītāju pūļa, kas bija sastājies ap pieminekļa pakāji, lai paraudzītos no loka iekšpuses. Tikko izkustējos no savas vietas pie nama sienas, kur stāvēju, drūzmas piespiests, mani sagrāba spiedienu un grūdienu straume, kas aiznesa tālu projām no pirmatnējā virziena, un es nokļuvu pie statujas no otras puses, pretējas tai, kur atradās galds, pie kura droši vien, tāpat kā vakar, sēdēja Bovs, Kuks un pārējie, ar kuriem vakardien iepazinos.
Nokļuvis centrā, kur kustība pēc noteikta fizikas likuma noris lēnāk, es nopirku no masku pārdevēja violetu pusmasku un, šādā kārtā nodrošinājies pret Kuka redzīgajām acīm, uzkāpu vienā no stabiem, starp kuriem bija izvilkta ķēde visapkārt «Traucošai». Par šo vietu, kas pasargāja no grūdieniem un pacēla cilvēku divu vai triju galvas tiesu augstumā pāri pūlim, es samaksāju ar zelta naudas gabalu tās īpašniekam, gadus piecpadsmit vecam nebēdnim, kas aiz pateicības pastāstīja man, ka šo improvizēto peļņas avotu viņš ieņēma jau no paša rīta.