Bet nu vairs nespēju iegremdēties sevī. Pavedinošā apkārtne — trakulīgā, vieglprātīgā un svinīgā drūzma, kurai pāri dūca un dziedāja dažādās laukuma malās novietotie orķestri, — pat skumīgāko sirdi kutināja kā kņudi- noša spalviņa. Man šķita, ka redzu kaut ko līdzīgu milzu telpai, kurai nocelts jumts. Uz balkoniem, logos, uz dze- gām, jumtiem, lieveņu nojumēm, uz ekipāžās novietotiem krēsliem, — visur bija pilns ar skatītājiem. Augstu pāri laukumam lidinājās simtiem ķīniešu pūķu. Pār galvām šūpojās gumijas baloni. Virs namiem izvilktajās stieplēs šņāca raķešu ugunis līmeniskā slīdējumā. Ielas ekipāžu kustībai slēgtā laukuma divās malās, kuru taisnais leņķis ar savu virsotni izvirzījās pret centru, bija ko redzēt, še garām slīdēja vesela virkne teiksmainu inscenējumu, un es atzīmēju dažus tiešām ievērības cienīgus.
Lēni attālinādamās, aizlīgoja senlaicīga, zeltīta kariete ar laivai līdzīgu apakšējo daļu un augstu sēdekli braucējam, bet tik milzīga, ka pieaugušie cilvēki, kas sēdēja tajā, izskatījās pēc bērniem. Viņi bija Vato laikmeta kostīmos. Ekipāžu vadīja Dons Kihots, ar milzīgu šķēpu mudinādams četrus zirgus, pārsegtus ar krāšņu, zeltainu tīklu, kas nokarājās līdz pat zemei. Karietei sekoja ļoti gara, īsta laiva, pilna ar kapteiņiem, matrožiem, kuģu puikām, jūras laupītājiem un Robinsoniern; tie visi vicināja kartona cirvjus un šāva ar pistolēm, šāviena troksni atdarinādami ar muti, bet ložu vietā ieroči izsvieda plakanas, no vilnas darinātas žurkas. Laivai nopakaļ, snuķus snai- cīdami, čāpoja ziloņi, uz kuru mugurām sēdēja bajadēras un geišas, trallinādamas rotaļīgas dziesmiņas. Starp šīm daudzajām izdomām manu vērību visvairāk saistīja mākslīgi izgatavota milzīga sirds no spilgti sarkana plīša. Tā bija gluži kā dzīva: pulsējot piepūtās un atslāba, arvien viscaur notrīsēdama, tā lēni šūpojās kādas masku grupas vidū; amora lomu tajā bija uzņēmies cilvēks ar milzīgu spalvu, kuru tas kā šķēpu atkal un atkal cirta šausmīgā, sarkanā plīša brūcē. Otrs, ar sikspārņa purnu, sūkli rokā vicinādams, steidzīgi noslaucīja no sirds iniciāļus, kurus tur uzrakstīja meitene baltā hitonā ar zaļu vainagu galvā, bet, lai cik steidzīgi viņa rakstīja un lai cik ātri nenovīdīgā roka nodzēsa uzrakstīto, tomēr daži burti allaž palika nenodzēsti. Sirds kreisajā pusē, paslēpdamās un pēkšņi izšaudamās, locījās riebīga čūska, iedzeldama augšup paceltajās, ziedu pilnajās rokās; no sirds labās puses pastiepusies skaista, kaila sievietes roka kaisīja veca ubaga cepurē zelta naudas gabalus. Sirds priekšpusē stāvēja zinātņu vīrs, aplūkodams sirdi caur milzīgu palielināmo stiklu, un kaut ko stāstīja jaunkundzei, kas cītīgi klabināja rakstāmmašīnas kauliņus.
Lai gan šī alegorija bija pārāk naiva, tomēr tā atstāja stipru iespaidu, un, sekodams tai ar acīm, vēl ilgi redzēju asinssarkanās sirds kūpošo augšgalu, līdz kamēr procesija apstājās, kaut kas tajā bija sajucis. Sākumā nebija izprotams, kas īsti lēcies. Bija radies pārrāvums: priekšējie pajūgi attālinājās, turpinādami savu ceļu, bet pakaļējie, nepacietīgu kliedzienu mudināti, sablīvējās uz vietas, jo pret pieminekli bija apstājusies augsta, dīvaina izskata celtne. Nevarēja noteikt, ko tā attēlo. Tā bija it kā augsta kaste ar garu nojumi priekšpusē, iekšiene aizklāta ar drānas aizsegām, kas nokarājās līdz pat riteņiem. Tā bija bez cilvēkiem; tikai priekšā uz augstas bukas sēdēja braucējs ar maskas segtu seju. Viņu vērodams, es ieraudzīju, ka viņš pagrieza zirgus tā, it kā gribētu izkļūt no braucēju rindas, pie tam viņa vadītās noslēpumainās, milzīgās celtnes pakaļgals tagad bija pagriezts taisnā līnijā pret pieminekli. Ļoti ātri ap to sa- drūzmējās pūlis; daudzi spiedās pie zirgiem, lai palīdzētu, citi turpretī, dūres kratīdami, uzstāja, lai braucējs drīzāk aizvācas. Nolēcis no sava staba, es metos pie savādās ierīces pakaļgala, vēl nekā nenojauzdams, tikai nenoteikti satraukts, jo braucējs, nolēcis no bukas, iejuka pūlī un nozuda. Ierīces pakaļējā siena pēkšņi pacēlās. Kaktā iespiedies, tur stāvēja kāds vīrs. Viņš bija maskā un rīkojās ap virvi, kas nokarājās lejup. Vīrs bija uzkāpis uz virves gala un tāpēc aizkavējies.
Sajā mirklī pavīdējusī doma atgādināja gar ausīm aizsvilpušu akmeni: tik pēkšņi man kļuva viss skaidrs un saprotams. Es paguvu pieskriet pie pieminekļa un, ziedus nogrūdis, pa cokola izciļņiem uzrāpties augšā, kur mana galva nu atradās virs «Traucošās» ceļgaliem. Apakšā sablīvējās rēcošs pūlis, un es saskatīju pret mani vērstus revolverus un milzīgās kastes ņirdzīgo tukšumu, — tās augšmala tagad bija vienā līmenī ar manām acīm.
— Sitiet, dzeniet zirgus! — es iekliedzos, ar kreiso roku turēdamies pie marmora statujas izciļņiem, labo izstiepis uz priekšu. Vēl nezinādams, kas notiks, es jau jutu tuvumā draudošo briesmu smagumu un biju sagatavojies to uztvert.
Vispārējais sastingums jau gandrīz vai pieļāva neģēlīgā nodoma izdošanos. Ierīces pretējā galā pret gaismu pazibēja melna ēna, ar troksni pašāvās lejup, tad uzlidoja augšā tieši pret manu seju un pēkšņi pagriezās. Tas bija iegarens čuguna klucis, pudus divdesmit smags, kas pie stipras virves zvārojās kā pendelis. Tas pagriezās mirkli, kad starp to un manu seju pazibēja sievietes rokas ēna, izstiepta it kā aizsargājot. Plakaniskā triecienā klucis būtu sadragājis mani līdz ar statuju kā cirvis stearīna sveci, bet pagrieziens aiznesa to pa gaisu man garām, kādu collu no statujas pleca. Klucis apstājās un tad griezdamies drāzās atpakaļ. Atsitiens bija drausmīgs. Tas nogāza kasti, saskaldījis tās sānus ar tik pērkonīgu grāvienu, ka zirgi izbijušies metās skriet. Visa ierīce sagrīļojās un izjuka. Divi zirgi pakrita sapinušies atsaitēs, citi saslējās uz pakaļkājām un rāvās vilkdami līdzi ratu atliekas cauri izklīstošajam pūlim. Nervu saspīlējumā trīcēdams, es nolaidos lejā un vispirms paskatījos uz Frēzi- jas Grantēs statuju. Tā bija skaista un neskarta.