Ļaudis no visām laukuma pusēm saskrēja tik ciešā drūzmā, ka, nozaudējis cepuri, es pazudu tajā kā ūdenī iemests akmens un tiku aizrauts no notikuma centra, kur saniknotais pūlis beidza demolēt apgāzto velnišķo ierīci. Kādu laiciņu vēl divi trīs cilvēki grozījās ap mani, aptaustīdami, piedāvādami savus pakalpojumus, bet, tā kā lielais sabangojums ik mirkli draudēja mūs nogāzt no kājām, es dabiskā kārtā un ļoti drīz atbrīvojos no visiem labvēļiem un būtu varējis piedalīties turpmāk kā skatītājs, taču es pasteidzos aizvākties. Visgarām dzirdēja kliedzienus, ka uzbrukums ir Graša Parana un viņa piekritēju darbs. Karnevāls bija izjucis, visus bija satraucis šis ārkārtējais notikums; pa ielām uz laukumu steidzās ļaužu grupas, daži pat skrēja. Trokšņa nogurdināts, es iegriezos šķērsielā un drīz biju mājās.
Pārdzīvojuma satraukums tik ātri nenorima. Es gan apsēdos, bet nespēju mierīgi nosēdēt, gan sāku soļot pa istabu, vēl arvien pārdzīvodams mirkli, kad pēkšņi gar maniem deniņiem aizslīdēja nāve, kuru atvairīja maza, noslēpumaina roka. Man ausīs vēl dunēja atsitiena triecienā sagrautās ierīces brīkšķis. Pagājušās dienas ainu smagums saplūda kopā ar šo pēdējo atmiņu. Juzdams, ka nespēšu iemigt, es apdullinājos ar tik milzīgu viskija porciju, kuru parastos apstākļos pats uzskatītu par gluži neiespējamu, un tad ielīdu gultā, jo nespēju vairs ne klausīties, nedz redzēt, kā pukst milzīgā plīša sirds, šķiez- dama indi un zeltu, sāpes un smieklus, iegribas un lāstus.
Uzmodos desmitos no rīta viens pats. Kuka neredzēju. Viņa gulta izskatījās neaiztikta. Tātad viņš nebija gulējis mājās, un es, tikai priecādamies paj negaidīto vientulību, neko vairāk nedomāju par viņa likteni.
Kad biju apģērbies un atsvaidzinājis galvu ar ledaina ūdens šaltīm, apkalpotājs ziņoja, ka apakšā mani gaidot kāda dāma. Viņš nodeva man arī kartiņu, uz kuras es izlasīju: «Gustavs Brenners — «Klints» korespondents». Paredzēdams, ka mani var gaidīt Biče Seniela, steidzīgi nogāju lejā. Man pietika ieraudzīt viņas plīvuru, lai nervozo satraukumu, kas vēl uzmostoties lika sevi just, vienā mirklī nomainītu tik spējš prieks, ka, tuvojoties Bičei, man izlauzās sirsnīgs izsauciens:
— Paldies dievam, tā esat jūs, Biče, nevis kāds cits, kuru es nepazīstu.
Vērīgi manī ielūkodamās, viņa pasmaidīja un atsedza plīvuru.
— Cik jūs bāls! — brīdi klusējusi, meitene teica. — Jā, es braucu prom, šodien vai rīt, vēl labi nezinu. Atnācu tik agri tādēj, ka tas… tas ir vajadzīgs.
Mēs sarunājāmies, stāvot mazā viesistabā ar durvīm uz dārzu. Kad iegāju istabā, no krēsla piecēlās kāds gara auguma jauns cilvēks ar sarkanu, vāju seju, pensneju uz deguna, portfeli rokās. Man būtu grūti runāt ar šo cilvēku, jo, pat neskatīdamies uz Biči, es redzēju tikai viņu, un ikviens zaudēts mirklis man sagādāja ciešanas, bet Gustavam Brenneram bija tiesības mani garlaikot, atsveicināties un pazust. Atvainojies Bičei, kas piegāja pie durvīm un sāka skatīties dārzā, es pavaicāju Brenneram, ar ko varu viņam pakalpot.
Pēc ievada par kapteiņa Geza nāvi, kas man tik labi bija zināma, viņš izteica vēlēšanos dabūt savai avīzei tuvākas ziņas no manis kā tiešā dalībnieka šajā sarežģītajā notikumā.
Nebija nekādas citas iespējas tikt vaļā no viņa, un es pateicu:
— Diemžēl es neesmu tas, kuru jūs meklējat. Jūs ir maldinājusi nejaušā vārdu vienādība: tas Tomass Har- vejs, kas jums vajadzīgs, šonakt še negulēja. Viņš ir pierakstījies viesnīcā kā Arinogels Kuks, un, tā kā viņš pats man to atzinās, tad neredzu nekādas vajadzības šo faktu slēpt.
Par spīti smagumam, kas bija uzgūlis sirdij pēc Bičes nupat teiktajiem vārdiem par viņas aizbraukšanu, es saglabāju pilnīgu mieru. Brenners bija pati uzmanība, no negaidītās ziņas viņam pat ausis sakustējās.
— Vienu vārdu tikai.., lūdzu jūs… ļoti lūdzu, — viņš sāka steidzīgi bērt, redzēdams, ka es grasos aiziet. — Arinogels Kuks?… Tomass Harvejs… viņa stāstījums … jums varbūt zināms…
— Atvainojiet mani, — es stingri attraucu, — esmu ļoti nevaļīgs. Vienīgais, ko varu jums pateikt, ir — vieta, kur jūs atradīsiet šo neīsto Kuku. Viņš būs pie galda, pie kura sēž «Traucošās» brīvprātīgā sardze. Viņa ģērbs — rozā maska un dzeltens domino.
Biče bija dzirdējusi mūsu sarunu. Galvu pagriezusi, viņa paskatījās manī ar izbrīnu un atzinību. Brenners saķēra manu roku, dziļi palocīdamies vai izmežģīja savu garo muguru, un platiem, steidzīgiem soļiem aizskrēja gūstīt Kuku.
Es piegāju pie Bičes.
— Vai jums nebūtu labāk dārzā? — es vaicāju. — Tajā stūrī redzu ēnu.
Mēs iegājām dārzā un apsēdāmies, pret ieeju mūs aizsedza rožu krūmi.
— Biče, — es sacīju, — jūs esat gaužām, gaužām nopietna. Kas noticis? Kas jūs nospiež?
Viņa paskatījās kautrīgi, it kā notālēm, lūpā iekodusi, un tūliņ kautrīgumu nomainīja man tik labi pazīstamā, atklātā neatlaidības izteiksme.
— Piedodiet, ka man trūkst prasmes jautājumu ietērpt diplomātiskā formā, — meitene noteica. — Vakar,,, Harvej! Sakiet man, ka jūs pajokojāt!