— Kā es to varēju? Vai es to maz drīkstētu?
— Neapvainojieties. Būšu atklāta, tāda pati, kāds jūs bijāt teātrī. Jūs toreiz pateicāt visai nedaudz un tomēr — daudz, Es esmu sieviete un ļoti labi jūs saprotu. Bet atstāsim to pagaidām mierā. Jūs man izstāstījāt par Frēziju Granti, un es jums noticēju, bet nevis tā, kā jūs to varbūt gribētu. Es tam noticēju kā nereālai īstenībai, kā tic Kailo, Fragonara un Berdsleja zīmējumiem, — es tobrīd nebiju kopā ar jums. Ticiet man, es nekad neesmu runājusi tik daudz par sevi pašu un ar tādu dīvainu nepatiku. Bet, ja es būtu noticējusi, tad droši vien justos ļoti nelaimīga.
— Biče, jums nav taisnība!
— Negrozāma taisnība. Harvej, man ir deviņpadsmit gadu. Visa dzīve man šķiet brīnišķīga. Es pat nepazīstu vēl to visā pilnībā. Bet, pateicoties jums, man pasaule jau rādās divkāršota: divi dzelteni tērpi, divas «Pa viļņiem traucošās» un — divi cilvēki vienā! — Viņa iesmējās, taču viņas smiekli skanēja satraukti. — Jā, es esmu ļoti prātīga, — Biče domīgi piebilda, — bet tas, jādomā, nav labi. Par to esmu tīri vai izmisusi.
— Biče, — es atbildēju, nepievildamies no mirdzuma viņas acīs, taču runādams tikai vārdus, jo nekā citādi nespēju parādīt viņai sevi, — Biče, viss ir atklāts it visiem.
— Man — aizklāts. Es esmu akla. Es gan redzu ēnas uz smiltīm, rozes un jūs, bet esmu akla tajā nozīmē, kas jūs man padara gandrīz vai nedzīvu. Bet es jokoju. Ikvienam cilvēkam ir sava pasaule. Harvej, tas taču nav bijis?!
— Biče, tas bija, — es atbildēju. — Piedodiet man.
Viņa paskatījās manī ar vieglu, domīgu noguruma izteiksmi, pēc tam nopūtusies piecēlās.
— Varbūt mēs kādreiz sastapsimies un parunāsimies vēlreiz. Tas nav tik vienkārši. Vai esat dzirdējis par nakts notikumiem?
Es uzreiz neaptvēru, par ko viņa vaicā. Piecēlies es arī pats jau zināju bez tālākiem paskaidrojumiem, ka Biči redzu pēdējo reizi, ka pēdējo reizi runāju ar viņu; mans vakardienas un šīrītējais satraukums to bija pavēstījis kā nemaldīga priekšnojauta. Atcerējos, ka man jāatbild.
— Jā, es biju tur, — sacīju, jau gatavodamies izstāstīt viņai par savu lomu šā notikuma norisē, bet tūliņ izjutu tādu pat pretīgumu pret veltīgiem vārdiem, kādu biju pārdzīvojis Lisā sarunā ar «Duvras» viesnīcas kalpotāju, jo vairāk tāpēc, ka tādējādi būtu piespiedis Biči turpināt jau pabeigto sarunu. Vajadzēja saglābt ārējo iespaidu, ka noticis pārpratums, kas aizgājis tālāk par iedomāto.
— Tātad jūs aizbraucat?
— Es braucu šodien. — Viņa sniedza roku. — Ardievu, Harvej, — Biče sacīja, cieši raudzīdamās man acīs. — Pateicos jums no visas sirds. Nevajag pavadīt, es iešu viena.
— Kā viss ir iziris, — es sacīju. — Jūs velti pavadījāt ceļā tik daudz dienu. Sasniegt mērķi un tad atteikties no tā, ne ikkura sieviete to spētu. Ardievu, Biče! Es sarunāšos ar jums vēl ilgi pēc tam, kad būsiet jau aizgājusi.
Viņas sejā atēnojās neizteikti vārdi.
Krietnu brīdi es stāvēju nejūtīgs pret visu apkārtējo, pēc tam ieraudzīju, ka stāvu tikpat nejūtīgs savā istabā — bez spēka un bez vēlēšanās atsākt atkal dzīvot. Es neatcerējos, kā biju uznācis augšā. Pastāvējis apgūlos, cenzdamies uzveikt sāpes ar kādu blakus domu, bet spēju tikai vienu — līdz bezgalībai skatīt Bičes nozudušo seju.
— Ja tā paliek, — es izmisumā teicu, — tad, pats to nezinādams, esmu dzinies tikai pēc sava posta, — ak, Frēzija Grantē, man pietrūkst spēka ilgāk ciest! Atbrīvo mani no šīm ciešanām!
Cerēdams, ka kļūs vieglāk, kad nebūšu Helgju, es vakarā sešos sēdos vilcienā un aizbraucu, vairs neredzējies ar Kuku, kurš, kā vēlāk izlasīju avīzēs, bija nošauts uzbrukumā Graša Parana mājai. Viņa divkosība, drūmais sarkasms un nāve par Frēzijas Grantēs statuju, — par kādu rūpīgi sevī slēptu dvēseles stūrīti, — ilgi saviļņoja mani kā paraugs tam, cik maz mēs, cilvēki, pazīstam cits citu.
Lisā es iebraucu desmitos vakarā un tūliņ devos pie Fi- latra. Bet nedabūju ar viņu parunāties. Lai gan visi viņa mājas logi bija spoži apgaismoti un durvis vaļā, it kā tur kaut kas būtu noticis, — mani pie ieejas neviens nesagaidīja. Izbrīnījies aizgāju līdz priekšistabai, kur atradu apkalpotāju, kam bija samulsis un svētdienīgs izskats.
— Ak, — viņš čukstot teica, — kazi, vai dakters varēs… Es pat nezinu, kur ir viņš. Abi klīst apkārt pa māju — viņš un viņa sieva. Te mums ir tādi notikumi. Tikko, nupat, pirms jūsu ierašanās …
Sapratis, kas noticis, es aizliedzu pieteikt manu apmeklējumu un, pagriezies atpakaļ, pa vaļējām durvīm ieraudzīju jaunu sievieti, kas sēdēja zemā krēslā diezgan tālu no manis. Ārsts stāvēja ar muguru pret mani, saņēmis viņas rokas savējās. Vainīgā un piedevušais redzēja un dzirdēja tikai viens otru. Es un apkalpotājs klusi uz pirkstgaliem kā zagļi aizlavījāmies uz izeju, kas tagad bija rūpīgi noslēgta. Laukā izgājis, ar skumjām nodomāju, ka Filatram šajās dienās draugi nebūs prātā.
Turklāt vēl situācija prasīja, lai tagad viņš pirmais izteiktu vēlēšanos redzēt mani savā mājā,
Es aizgāju sevišķā noskaņojumā, ko bija izraisījusi nupat redzētā aina, kas vakara klusumā man atsauca atmiņā Dēzijas pēkšņo aizraušanos: tas bija vienīgais, ar ko es varēju līdzināties Filatram, kas bija atradis savu Nebijušo. Man ausīs ieskanējās viņas čukstā sacītie vārdi: «Jā, ko man tagad darīt?»
Cita balss, skaņa un dzidra, maigi sacīja, mudinādama atbildēt tā, kā viņa vēlas: «Harvej, — tas taču nav bijis?»
— Bija, — es atbildēju atkal tāpat kā toreiz. — Tas bija, Biče, piedodiet mani
Vēstulē paziņojis ārstam par savu ierašanos un negaidīdams viņa atbildi, es aizbraucu uz Sanriolu, kur trīs mēnešus kopā ar Lerhu kārtoju pēc tēva nāves mantotā nekustamā īpašuma pārdošanas lietas. Atskaitot ieķīlājuma un vekseļu parādus, tīrais pārpalikums nebija tik liels, lai es varētu kā agrāk tikai telegrafēt Lerham. Bet bija vēl palicis kāds jau piecus gadus ieildzis darījums, kas gala noslēgumā solījās būt man labvēlīgs.