Mana rakstura īpašība ir prasme lieliski iztikt kā ar šauriem naudas līdzekļiem, tā ar pārpilnību. Visu pārdomājis, nolēmu uzņemties ārzemju korespondences kārtošanu Alberta Vitmera tējas firmā un turpmāk vadīju savādu, divkāršu dzīvi, — pirmo pusi, kurā dienas piederēja veikalu lietišķībai, un otru — no pirmās neatkarīgo daļu — vakarus piepildīja atmiņas. Biči atcerējos ar sājiem, kamēr beidzot šīs atmiņas notrulinājās un šķita kā skumja un taisnīga nenovēršamība… Par spīti visam, es jutos laimīgs, ka nebiju melojis tajā izšķirošajā brīdī, kas lēma par manu pašcieņu — manām tiesībām uz savu personīgu likteni, lai ko citi par to domātu. Un es priecājos ari par to, ka Biče savas dvēseles gaišajā dārzā nebija meklējusi nekādus aplinku ceļus, bet piešķīrusi manām atmiņām to sirsnīgo, sajūsmas pilno apbrīnošanu, ko var pielīdzināt apbrīnai par naidnieka varonību, kas, nāvei acīs skatoties, nenoliedz bīstamu patiesību. Viņa bija no tiem nedaudzajiem, kuras sabiedrībā cilvēks kļūst labāks. To pārdomādams, es mācījos atzīt iekšējo atšķirību starp mani un viņu kā savstarpēji likumīgu un varēju tikai nožēlot, ka esmu citāds nekā viņa. Diezin vai kāds jebkad ir jutis nopietnu nožēlu par tādu attieksmi.
Mana rakstiskā liecība, kuru es iesūtīju tiesā Helgju pilsētā, Batleru pilnīgi atbrīvoja no līdzdalības Geza un manā lietā — par varmācīgu izsēdināšanu no kuģa laivā jūras vidū, atstājot nenoskaidrotu jautājumu par nepazīstamo sievieti, kas no kuģa nokāpa laivā. Par viņu netika pieminēts ne tiesā, nedz izmeklēšanas gaitā; droši vien apvainotie bija savstarpēji vienojušies par to klusēt, labi saprazdami, ka šā apstākļa atklāšana nenāktu par labu viņu liktenim. Viņi izmantoja manu klusēšanu par šo notikumu un varēja domāt, ko vien gribēja. Matrožiem piesprieda vieglu sodu par līdzdalību kontrabandas pārvadāšanā, Sinkraits tika cauri ar vienu gadu cietuma. Pateicoties Botvela rūpēm un Bičes Senielas naudas līdzekļiem, Batleru notiesāja tikai uz pieciem gadiem spaidu darbos. Pēc soda izciešanas viņš aizbrauca uz Dagonu, kur sāka strādāt uz og|u tvaikoņa, ar to ziņas par viņu izbeidzās.
Kad man gribējās atpūsties, piesaistot uzmanību kaut kam tīkamam un vieglam, es atcerējos Dēziju, pārdzīvodams nekad nedziestošu nožēlu par savu bezvainas vainu. Sī meitene daudzreiz skumdināja un priecināja mani, kad, atcerēdamies viņas raksturīgās kustības vai līdzdalību dažādos starpgadījumos, es neviļus sāku smieties un atveldzējos, no jauna domās skatīdams, kā viņa man atdod paspēlēto naudu vai pastiepusies sit sev ar pirkstu pa lūpām, pūlēdamās piespiest mani saprast, ko viņa grib. Pretēji Bičei, kuras tēls pamazām kļuva blāvs, zaudējot to varu, kas varēja saglabāties tikai tiešā jūtu izpausmē, — Dēzija, kas atradās nezināmā tālumā, bija reāla kā rokas spiediens, kuru pavada smaids un sveiciens. Izjutu viņas personību tik spilgti, ka varēju vienatnē sarunāties ar viņu, neuztverot to kā dīvainību vai niekošanos, un, kad atmiņas atkārtoja maigo un dedzīgo uzliesmojumu — pie- kļaušanos man, tad es, arvien vēl tik spilgti sajuzdams šā pa pusei vēl bērnišķīgā stāva pickļaušanos, kas īstenībā bija pelnījis, lai to noglāstītu, — jautāju pats sev:
«Kāpēc gan neizturējos pret viņu labāk un neparunāju tā, kā viņa gribēja, gaidīja un cerēja? Kāpēc nemēģināju viņu kaut vai sasmīdināt?»
Kādu dienu, iebraucis Legā, es apstājos pie veikala, kura skatlogā bija izstādīta Vasko de Gamas laikmeta karavela — liels, visā pilnībā izveidots buru kuģa modelis. Tas bija no tiem priekšmetiem, interesantiem un praktiski nederīgiem, kas gadiem ilgi gaida pircēju, kamēr beidzot pārvēršas par dzelzs inventāru tajā telpā, kur sākumā bijis domāts to pārdot. Es apskatīju to jo pamatīgi, kā parasti apskatu visu, kas izraisījis manī dziļākas simpātijas. Šādos gadījumos mēs reti kad varam pateikt, kas īsti saista mūs, tāpēc šāda apskatīšana ir līdzīga sarunai — patiesai, aizrautīgai saskarsmei. Es nesteidzos ieiet veikalā. Apskatījis mazās buras, klāja un lūku svinīgo tukšumu, iejuties atziņā, ka, neraugoties uz pilnīgu it visu daļu samēribu, uz spējām uzņemt mārciņas piecas smagu kravu un pat turēlies virs ūdens, un peldēt, šim pundurkuģītim tomēr nav lemts kalpot tiešajam uzdevumam, bet tikai cilvēku iztēlei, — un tāpēc es nolēmu, ka karavela būs mana.
Pēkšņi tā bija nozudusi. Nozuda it viss: pat iela un logs. Kādas siltas rokas, apskāvušas manu galvu, aizsedza acis. Izbīlis, ne jau īsts, bet prieka pilns izbīlis kopā ar nevēlēšanos atbrīvoties un, jādomā, rotāts arī ar muļķīgu smaidu, neļāva man iekliegties. Es stāvēju, iekšēji sasilis, jau paredzēdams, kas tagad notiks, un, mirkšķinādams acis zem kustīgajiem pirkstiem, paklusu ievaicājos:
— Kas tur ir?
— «Pa viļņiem traucošā», — atbildēja balss, kas par varēm pūlējās būt ļoti noslēpumaina. — Varbūt, ka iagad uzminēsiet?
— Dēzija?! — es sacīju, noņemdams viņas rokas no sejas, un meitene tās atvilka, nostādamās starp mani un logu.
— Piedodiet manu delverību, — Dēzija teica, sarkdama un nervozi smiedamās. Viņa vērās manī ar savu atklāto, jautro skatienu, un acis izteica visu to, kas nebija noslēpjams. — Tad nu gan man ir laime! Šī taču jau otrā reize, kad jūs stāvat, domās nogrimis, un es pienāku no mugurpuses. Vai jūs nobijāties?
Viņai bija zils ģērbs, galvā brūna zīda cepure ar zilu lenti. Uz bruģa gulēja tukšs grozs, kuru viņa bija nometusi, lai apsveiktu mani tik brīnišķīgā veidā. Viņu pavadīja milzīgi liels suns, kura izskats vien, jādomā, nobiedēja mazos kvekšķus; suns skatījās uz mani kā uz priekšmetu, kuru, ļoti iespējams, pavēlēs viņam nest.