— Dēzij, mīļo Dēzij, — es atkārtoju, — cik ļoti priecājos, jūs sastopot! Jūtos ļoti nogrēkojies pret jums. Vai jūs šeit esat viena? Nu, sveicināta, sveicināta!
Es paspiedu viņas roku, kuru meitene lūkoja atvilkt, tomēr it kā kavēdamās. Viņa pastiepās uz pirkstgaliem un, pieturēdamās man pie pleciem, noskūpstīja mani uz vaiga.
— Es jūs mīlu, Harvej, — viņa teica nopietni un lēnīgi. — Jūs būsiet man kā brālis, un es — jūsu māsa. Ai, kā man gribējās jūs redzēt! Es daudz ko nepaguvu izrunāt. Jūs taču redzējāt Frēziju Granti?! Jūs baidījāties man to stāstīt? Un tas notika ar jums? Varat iedomāties, cik pārsteigta un sajūsmināta es biju! Man elpa aizrāvās jau iedomājoties vien, ka esmu pareizi uzminējusi. Tagad atzīstieties, ka tiešām tā bija!
— Jā gan, tā bija, — es atbildēju tikpat vienkārši un brīvi, jo mēs abi runājām vienu valodu. Bet ne jau par to man gribējās tagad runāt. — Vai jūs Legā esat viena pati?
Saprazdama, ko es gribu uzzināt, viņa, galvu lēni papurinājusi, atbildēja:
— Esmu viena un nezinu, kur atrodas Tobogans. Viņš toreiz man gaužām pāri nodarīja, un varbūt arī es viņam, bet nu jau tie ir seni notikumi. Es viņam nekā neteicu, iekams nebijām atgriezušies Riolā, bet tur izstāstīju un pateicu arī, kā izturējāties jūs. Mēs abi raudājām, ilgi raudājām, kamēr nogurām. Viņš vēl tielējās, vēl un vēl. Bet tad iejaucās Proktors, lai viņam lielais paldies. Viņš parunājās. Un tad Tobogans aizbrauca uz Kasētu. Šeit es dzīvoju pie Proktora sievas, viņai pieder avīžu kiosks. Vecā izturas labi pret mani, vienīgi mājās par daudz smēķē, — un mums ir tikai trīs mazas istabiņas, — tā ka elpu ņem ciet. Viņa smēķē pīpi! Iedomājieties tikai! Un tagad — jūs! Ko jūs še darāt, un vai atradāt sev sievu, to, kuru meklējāt?
Viņa nobāla, acis pieplūda pilnas asaru.
— Ai, piedodiet man! Mana mēle ir mans ienaidnieks! Šī jūsu māsa ir liela muļķe! Bet vai jūs mani kaut mazliet atcerējāties?
— Vai tad var jūs aizmirst? — es atbildēju, sevī šausminādamies par varbūtību, ka varēju taču Dēziju arī nekad nesastapt. — Jā, esmu atradis sev sievu, tagad… nupat. Dēzij, es mīlēju jūs, pats to nezinādams, bet šī mīlestība nāca aiz citas, kura ir pārdzīvota un izgaisusi.
Nedaudzie garāmgājēji šķērsielā atskatījās uz mums, pazibinādami acis nekautrīgas ziņkāres slepenās svecītes.
— Iesim projām no šejienes, — Dēzija sacīja, kad es, neizlaizdams viņas roku no savējās, vadīju viņu uz bulvāri, kas šķērsoja ieliņu. — Harvej, mīļais mans visudār- gais, es labošos, es kļūšu savaldīga, bet tagad mums vajadzīgas četras sienas. Es nevaru jūs nedz noskūpstīt, nedz staigāt uz rokām. Suns… kur tu esi… Tā vārds ir «Klaps». Bet vajadzētu nosaukt par «Āmi». Harvejl
— Dēzij?!
— Neko. Kaut mums klātos labit
Sarunās, kas toreiz norisa starp mani un Dēziju un kas bieži vien izbeidzās tikai pret ritu, jo vieniem un tiem pašiem jautājumiem mēs allaž radām jaunu pieeju, — sevišķi iemīļots bija temats par ceļošanu divatā pa visām tām vietām, kuras es biju apmeklējis jau agrāk. Bet tas bija pārāk plašs plāns, un tāpēc to vajadzēja sašaurināt. Ap to laiku es vinnēju strīdigo prāvu, un tas man ienesa dažus tūkstošus, kas visai lieti noderēja mūsu nodoma piepildīšanai. Zinādams, ka visu iztērēšu, es nopirku Legā, netālu no Sanriolas, vienstāva mūra māju ar dārzu un brīvu zemes gabalu, kas vēlāk tika apstādīts ar augļu kokiem.
Es sastādīju noteiktu plānu par mājas iekšējo iekārtu, ņemot vērā visus sīkumus ērtību ziņā un padomājot par pirmo iespaidu, kādu gūtu ikviens, ieejot istabās, un uzdevu to visu nokārtot savam draugam Tovalam, kura gaumi un prasmi likt runāt lietām pazinu jau no tiem laikiem, kad Tovalam bija pašam savs nams. Viņš drīz vien saprata mani, — tiklīdz bija redzējis Dēziju. Viņai gan šo pārsteigumu neizpaudām, un tad mēs devāmies ceļojumā, kas ilga divus gadus.
Dēzijai, kas allaž savas iekšējās pasaules pārpilna un ļoti kautra, neraugoties uz ārējo drosmi, bija tīrā mocība nosēdēt sabiedrībā ilgas, garas stundas vai pašai pieņemt viesus, tādēļ viņu drīz vien nogurdināja tādi verdošas sabiedriskas dzīves centri kā Parīze, Londona, Milāna, Roma, un viņa bieži sūdzējās par veltīgi izšķiestu laiku, tā viņa to dēvēja. Dažreiz, pateikusi kādus vārdus, viņa pēkšņi samulsusi apklusa vienīgi tāpēc, ka jutās saistījusi uzmanību. To nomanījis, es ierobežoju mūsu sabiedrību — lai gan tās sastāvs bija mainīgs — ar tādiem cilvēkiem, kuru klātbūtnē varēja runāt vai klusēt, kā tīkas. Bet arī tad vēl Dēzijas spēja iejusties citu pārdzīvojumos izraisīja viņai smagas nopūtas. Viņai patika atnākt pašai un tikai tad, kad to patiešām vēlējās.
Viņas vismīļākā izklaidēšanās bija staigāt kopā ar mani pa ielām, apskatot namus. Dēzija mīlēja arhitektūru un saprata to. Viņu aizkustināja senlaicīgi mūri starp grāvjiem un kokiem, ziedoši stūrīši senpagājuša laikmeta iznīcības vidū vai arī spodri jauni namiņi, kas neapzinātā grācijā lepojās ar savu samērību, — parādība, ko reti gadās sastapt. Viņa jūsmodama kavējās pie kāda frontona vai cieši noslēgtām durvīm jasmīnu biezokņa vidū; pie tilta, kur torņi un arkas atēnojās strauji plūstošā ūdenī; viņa spēja novērtēt pilis un saskatīt stilu būdiņā. Tādos brīžos es ar slepenu viltu atcerējos māju Legā.
Atgriezušies Sanriolā mēs apmetāmies viesnīcā, bet trešajā dienā es ieminējos Dēzijai, ka derētu aizbraukt uz Legu paskatīties ūdenskritumus. Allaž mierā ar visu, ko es ierosināju, viņa tūliņ piekrita un pēc sava paraduma negulēja līdz diviem naktī, visu laiku prātodama par šo braucienu. Kaut ko apņēmusies, viņa tā iesila, ka nevarēja norimties pirms nodomātā pasākuma veikšanas. No rīta mēs bijām Legā un no stacijas zirgos aizbraucām līdz mūsu mājai, par kuru es viņai teicu, ka mēs tur paliksim divas dienas, jo šī māja pieder vietējam tiesnesim, manam paziņam.