Viņas sejā parādījās man tik labi pazīstamā apvaldītā ziņkāre, kas bija parasta, kad mēs apmeklējām pazīstamus cilvēkus. Izlikos, ka esmu izklaidīgs un mazliet noguris.
— Cik jauka māja! — Dēzija sacīja. — Un atrodas pavisam savrup, dārzs ir brīnišķīgs, goda vārds. Šis tiesnesis liekas labs cilvēks. — Tādi bija viņas secinājumi par priekšmetiem un cilvēkiem.
— Tiesnesis kā jau tiesnesis, — es atbildēju. — Var jau būt, ka viņš tiešām lielisks, bet ko tu, mīļo Dēzij, atrodi tik labu šajā kvadrātā ar divām verandām?
Viņa ne arvien prata izteikt to, ko gribēja, un tāpēc savus iespaidus un manu jautājumu sasaistīja kopā ar vienu no saviem smaidiem, kas nepārprotami teica: «Izlikšanās ir grēks. Tu taču redzi šo līniju tīro skaidrību, kas celtni atbrīvo no smaguma, un zaļos dakstiņus, un baltās sienas ar stikliem zila ūdens dzidrumā; šīs platās kāpnes, pa kurām var domās netraucēti lēni nosoļot lejā pie milzīgajiem kokiem, zem augstās lapotnes ēnām, kur saules apmirdzētos laukumos iekārtotajās dobēs puķes ceļ augšup savus spilgtos un kvēlos ziedu kausus. Šeit tu jūties saliedēts ar dabu, kas, saprātīgi un mierīgi izkārtota visapkārt mājai, rada vienu veselu kopainu. Kādēļ tad, mīļais, šie liekie vārdi, kuriem tu pats netici?»
Skaļi Dēzija tikai noteica:
— Šeit ir ļoti jauki, — tā, ka aizkustina sirdi!
Mums pretī no mājas iznāca Tovals.
—- Esat sveicināts, draugs Toval. Negaidīju jūs še sastapt! — Dēzija iesaucās. — Ko tad jūs te darāt?
—- Sagaidu saimniekus, — Tovals atjautīgi atbildēja.
Tobrīd Dēzija, stāvēdama nelielajā viesistabā, sakārtoja savas cepures lenti zem smakra un raudzījās visapkārt. Viņas žirgtās acis ievēroja visu: grīdsegas, lakotās ozola mēbeles ar izgriezumiem, kamīnu un rūpīgi izvēlētās gleznas riekstkoka un malahīta ietvaros. Starp tām bija Gu- ero glezna, kurā notēloti divi suņi: viens mierīgi guļ, uzlicis purnu uz ķepām, un skatās gluži kā cilvēka acīm; otrs saslējies tiecas pretī kādai neredzamai parādībai.
— Saimnieku nav, — Dēzija noteica, pieiedama gleznai tuvāk un to apskatīdama, — saimnieku nav. Šis suns tūliņ sāks riet. Sprūdīs vaļā rējienu. Laba glezna, draugs Toval! Varbūt suns redz ienaidnieku?
— Varbūt saimnieku? — es iebildu.
— Iespējams, ka viņš ries apsveikdams. Bet ko mēs tagad darīsim?
— Jūsu istabas ir sakārtotas, — Tovals atbildēja, un viņa kalsnā, stūrainā seja ar lielajām, laipnajām acīm savilkās mīklainā smaidā. — Kas attiecas uz tiesnesi, tad tas, kā rādās, ir še.
— Vai Ādams Korners? Tu teici, ka viņu tā saucot. — Dēzija paskatījās manī, lai es paskaidrotu, kā tas var būt, ka tiesnesis ir še un tomēr viņa nav.
— Tovals droši vien grib sacīt, ka Korners drīz atbrauks.
Atbildot man vajadzēja stipri iekost lūpā, un pateiktie vārdi izklausījās kā neskaidra murmulēšana.
— Vai tu ko ēd? — vaicāja mana sieva, raudzīdamās manā sejā. — Nē, es nekā nesaprotu. Toval, jūs man neatbildējāt, kālab jūs esat še, lai gan man ļoti patīk jūs sastapt. Kādēļ jūs gribat mani samulsināt?
— Ak, Dēzij, — Tovals lūdzoši nopūtās, — vai tad es esmu vainīgs, ka tiesnesis ir še?!
Dēzija sadusmota strauji pagriezās, lai gan dusmas vēl nebija paguvušas izpausties viņas skatienā, bet tūliņ atkal iesmējās.
— Vai jūs domājat, ka esmu kāda muļķīte? — viņa tieši, bez aplinkiem noprasīja. — Ja tiesnesis ir še un turklāt ir tik pieklājīgs, ka sūta jūs pastāstīt par viņu noslēpumainas pasakas, tad esiet tik laipns un pasakiet viņam, ka arī mēs — varbūt esam še!
Lai cik jauka šķita šī spēle, nu tomēr bija pienācis brīdis visu paskaidrot.
— Dēzij, — es sacīju, saņemdams viņas roku, — skaties un apzinies, ka tu atrodies savās mājās. Es gan gribēju tevi vēl mazliet paspīdzināt, bet tu jau sāc uztraukties, tad nu pateicies Tovalam par viņa pūlēm. Es māju tikai nopirku, bet tās iekārtošanai Tovals ir veltījis daudz laika, kura viņam tik maz. Tiesnesis tiešām ir še, un šis tiesnesis esi — tu. Tev jāspriež, vai viss labi padevies.
Kamēr es runāju, Dēzija skatījās drīz manī, drīz To- valā. — Dod zvērestu, — viņa teica, aiz prieka nobā- lusi, — zvēri ar jūrnieku drausmīgo zvērestu, ka tas… Ai, cik muļķīgi! Protams. Katram no jums acīs jau ir pa veselai mājai! Un es lai būtu tas tiesnesis? Ja še būtu kāds ūķis …
Viņa apkrita man ap kaklu un norasināja to ar prieka asarām.
Tas pats bija jāizbauda arī Tovalam, kurš centās nezaudēt savu iecietīgo, atturīgo un mazliet zobgalīgo stāju. Pēc tam sākās apskate, un, kad tā pēdīgi bija galā, Dēzijas acīs mirgoja visi priekšmeti, perspektīvas, puķes, logi un aizkari, kā tie mēdz zvīļot uz valga ziepju putu burbuļa. Viņa izdvesa:
— Vai tev neliekas, ka tas viss var pēkšņi izgaist?
— Nekad!
— Nu, bet man ir tik nožēlojama daba: tiklīdz esmu ieguvusi kaut ko gaužām jauku, tā man tūliņ sametas bail, ka to atņems vai sabojās, ka tā vairs nebūs…
Ikvienam cilvēkam, — ne jau bieži, nedz arī māksloti, bet pati no sevis un tikai izcili labā dienā starp citām vienkārši labām, — uznāk tieksme atskatīties, pabūt kādu laiciņu tādam, kāds viņš bijis agrāk. Šī tieksme liekas radniecīga vecu vēstuļu pārcilāšanai. Šāda noskaņa reiz radās Dēzijai un man sakarā ar viņas dzelteno, brūnbārk- staino tērpu, kuru viņa glabāja atmiņai par Frēzijas Grantēs, «Pa viļņiem traucošās», godināšanai sarīkoto karnevālu un par sastapšanos teātrī,, kad es negribot biju sāpinājis savu draugu. Atausušās atmiņas vērpās ar pārtraukumiem augu dienu — pie brokastīm, pusdienās, pastaigā starp brokastīm un pusdienām, gan strādājot, gan staigājot. Runādami par ikdienišķo, mēs turpinājām domāt par notikumiem Helgju pilsētā un uz «Niras», kura, lai būtu pateikts pie reizes, pirms gada bija uzskrējusi uz klintīm un nogrimusi, bet kuģa ļaudis gan visi izglābušies. Pagātnes viļņu plūdums atnesa tik skaidri izveidotus tēlus un ainas, kas neatvairāmi prasīja apspriešanu, ka mēs nekavējoties uzsākām pārdzīvot vienu vai otru notikumu ar nožēlu, ka tas nevar no jauna atkārtoties tagad — kad tam nav vairs miglainās nākotnes. Vai tā bija priekšnojauta, ka atmiņas vakarā atdzīvosies, vai tas mierīgais viļņu bangojums, kas atgādina krastu sasniegušam cilvēkam bezdibenīgos plašumus, kad viņš vēl nezināja, kāds krasts slēpjas aiz klusējošā apvāršņa, — to varētu pasacīt tikai vienaldzība pret savu paša dzīvi, auksta analīze. Un tā mēs sākām runāties par Biči Senielu, kuru es reiz mīlēju.