— Šeit, liekas, klimst apkārt ne mazums ķepaiņu, — Gorohovs ieminējās.
— Tikai šie tādi bailīgi, — Kostjakovs sacīja.
— Kādam kuro reizi iznāk uzskriet virsū. Izbadojies uzklups arī cilvēkam.
— Katram gadījumam turiet pāris šautenes pielādētas ar sprāgstošām lodēm, — Gorjunovs izrīkoja.
Šoreiz mežs stiepās vienā laidā kilometrus divus; aiz tā no jauna parādījās klaja nora ar strautu, ko ietvēra diezgan lielas papeles un vītoli, kā arī ievu, vilkābeļu un mežrožu krūmi, no kuriem skanēja daudzbalsīgs putnu koris. Gar strautu vīri aizgāja līdz ezeram, kas bija vēl lielāks nekā iepriekšējais, bez staigniem krastiem.
— Interesanti būtu uzzināt, vai arī šis ezers met burbuļus? — Ordins ievaicājās.
— Piesēdīsim, atpūtīsimies un paskatīsimies.
Tā arī izdarīja un pakavējās šeit kādu stundas ceturksni, novērojot putnus dažādās vietās; biežie šļaksti ezerā liecināja, ka zivju šeit atliku likām.
— Te jau nav dzīve, te ir tīrais dieva dārzs! — Gorohovs jūsmoja. — Visvisādu zvēru un zivju cik uziet, nevis tā, kā mūsu nabadzīgajā tundrā!
— Tagad saprotams, kāpēc gājputni steidzas uz šejieni, nebaidīdamies lidot pāri okeāna lediem un sniegājiem: šeit viņiem nekā netrūkst, — Gorjunovs sacīja.
— Dīvaini, ka ne jau visi laižas uz šejieni, daudzi paliek ziemeļu tundrā.
— Pārlidojumos putni vadās vienīgi pēc instinkta, kas iedzimst no paaudzes paaudzē, — Gorjunovs paskaidroja. — Uz šejieni lido tikai tie putni, kuri šeit nākuši pasaulē, bet tie, kuri izperēti tundrā, paliek tur un nelaižas tālāk uz ziemeļiem, kaut gan redz citus putnus aizlidojam.
— Jā, būtu putni gudrāki, mums tundrā klātos grūti. Gājputni un spalvas nometušās zosis mūs bieži glābj no badošanās, ja nav paveicies ar zveju vai medībām, — sacīja Gorohovs.
— Ļaudis ievērojuši, ka putni vietām laižas nevis taisnā līnijā, bet gan metot lielus līkumus, tikai tāpēc, ka tā lidojuši viņu senči, izvairīdamies no vietām, kur bijis neērti nolaisties un atpūsties, piemēram, no šļūdoņiem vai bieziem mežiem, kas tagad izcirsti.
Tobrīd ūdens ezera vidū sāka lēnām celties uz augšu, taču izveidojās nevis viens, bet gan divi pauguri — netālu viens no otra. Abi burbuļi izsvieda garaiņu mutuļus un noplaka.
— Jāpagaida nākamais izvirdums, lai varētu noteikt to periodiskumu, — Ordins ierosināja.
— Nu, pagaidīsim un tikām uzvārīsim tēju.
Vīri izraudzījās ērtu vietu, sakūra uguni un uzkāra tējkannu. Gorohovs, paņēmis divstobreni, sāka lavīties tuvāk piļu baram, kas peldēja ezerā turpat netālu no krasta. Pēc brītiņa norībēja šāviens, pīles pacēlās spārnos, bet divas nošautas palika uz vietas. Pēc tam atskanēja otrs šāviens un tūliņ arī Gorohova sauciens:
— Ātrāk šurp, palīdziet!
Visi trīs, paķēruši šautenes, skrēja uz notikuma vietu, taču niedres un krūmi viņus mazliet aizkavēja, un aizskrējuši viņi ieraudzīja Gorohovu guļam uz vēdera ūdens malā, bet ezerā vēlās lieli viļņu apļi, it kā nupat dzelmē būtu ieniris liels zvērs.
— Kas tad tas? Kas noticis?
— Ek, nokavējāt, mīļie! — Gorohovs, celdamies kājās, sarūgtināts izdvesa. — Projām ir!
— Kas ir projām? Zivs vai kas cits?
— Ronis, nerpa, īsta nerpa! — mednieks nopūzdamies atbildēja.
— Nevar būt! — Kostjakovs iebilda. — Roņi saldūdenī nedzīvo. Tas droši vien bijis upes ūdrs.
— Ko vēl neizgudrosiet! — jakuts sašuta. — Vai nu mazums roņu esmu nomedījis savā mūžā!
— Kur tad viņš bija?
— Rau, šeit, starp ciņiem. Es bliezu virsū pīlēm, bet šis paslējās no zāles un glūnēja uz mani gluži kā apdullis. Es nenocietos un ar pīļu skrotīm zēvelēju šim virsū. Šis sāka griezties riņķī — es šim klāt, uzgāžos virsū un brēcu pēc jums. Bet, kamēr jūs skrējāt, šis izrāvās no rokām — tas tak ir glums zvērs, nav kur pieķerties.
— Vai tad liels bija?
— Nē, mazāks par mūsējiem, varbūt vēl jauniņš.
— Kā gan ronis nokļuvis ezerā? — Kostjakovs neizpratnē brīnījās. — Man tomēr negribas ticēt.
— Jūs maldāties, Pāvel Nikolajevič! — Ordins iebilda. — Atcerieties, Baikālā, arī saldūdens ezerā, mītīpaša roņu suga — Phoca sibiiica. Stāsta, ka tie dzīvojot ari Orona ezerā, Vitimas upes paplašinājumā starp divām krācēm. Šeit, tik tuvu Ledus jūrai, par roņiem nav nemaz jābrīnās.
— Bet kā viņš varējis iekļūt šajā samērā mazajā ezerā?
— Tas pierāda, ka Saņņikova Zemes ezeri agrāk bijuši lielāki un vairāk saistīti ar jūru. Tajos laikos arī roņi ieviesušies ezeros. Varbūt visu šo zemi aizņēma plašs jūras līcis ar sāļu ūdeni; tas pēcāk nošķīrās no okeāna un, pārvērties ezerā, pamazām atsāļojās, tā ka roņi pamazītiņām, varbūt daudzu paaudžu laikā, pielāgojās dzīvei saldūdenī.
Atgriezušies pie tējkannas, kas jau mutuļoja, ceļotāji drīz vien bija liecinieki otrreizējam tvaika izvirdumam ezera viducī. Izrādījās, ka intervāls starp izvirdumiem ir četrdesmit minūtes.
Pēc tējas, apgājuši apkārt ezeram cieši gar krastu, ceļotāji pārliecinājās, ka Gorohovs runājis patiesību.
Kādā vietā viņi ieraudzīja no ūdens izslējušos maza roņa galvu. Ronis raudzījās uz cilvēkiem ar savām samtainajām, apaļajām acīm. Suņi, pamanījuši viņiem labi pazīstamo dzīvnieku — kārdinošu medījumu —, skaļi riedami, metās pie ūdens, un ronis, nicinoši nosprauslojies, pazuda.
— Jums taisnība, Ņikita, tas, protams, ir ronis! — Kostjakovs atzina.
PIRMĀS CILVĒKA PAZĪMES
Aiz klajuma no jauna sākās mežs, kuram ceļotāji, palaiduši suņus pa priekšu, atkal devās cauri pa zvēru taku.
Meža vidū pēkšņi atskanēja izmisīgas suņu rejas. Turēdami šautenes gatavībā, ceļotāji pienāca tuvāk un ieraudzīja, ka suņi apturējuši veselu baru zirgu, kuri, acīm redzot, skrējuši uz ezeru padzerties. Suņi, ierāvuši asti, vaukšķēja un smilkstēja, bet zirgi izbrīnā raudzījās uz šiem drošsirdīgajiem punduriem, kas bija uzdrīkstējušies aizšķērsot viņiem ceļu.
Zirgi dižājās, kārpīja zemi un krāca, bet neiedrošinājās doties uz priekšu.
— Ko nu darīsim? — Kostjakovs neizpratnē jautāja. — Ceļš aizsprostots.
— Vajadzēs šaut, — ieteica Gorohovs.
— Tikai ne ar lodi! — Gorjunovs brīdināja. — Gaļas mums pietiek. Zirgi nostājušies visai neērti, un barvedis ievainots metīsies mums virsū, bet viņam pakaļ gāzīsies viss bars. Šaujiet ar piļu skrotīm — tā mēs saskrotēsim tuvākajiem ādu un aizbiedēsim visus.
Šāviena dārds, aizveldamies pa šauro, zaļo takas gaiteni, un smalkās skrotis, trāpījušas priekšējos zirgos, izraisīja neaprakstāmu sajukumu.
Zirgi, mežonīgi zviegdami, saslējās pakaļkājās un, sadrūzmējušies ciešā muzguli, sviedās apkārt, notriecot cits citu no kājām, aplaužot krūmus un jaunos kociņus takas malā. Galu galā bars pagriezās un blīvā drūzmā aizauļoja atpakaļ.
— Tagad varam iet bez bažām — mežā nevienu vairs nesastapsim, — Ordins sacīja.
Mežonīgi auļojošais zirgu bars patiešām bija aizbiedējis ne vien dzīvniekus, bet arī putnus, kas uz kādu laiciņu apklusa. Ceļotāji netraucēti aizgāja līdz nākamajai klajajai vietai, kurā tūliņ saistīja uzmanību kāds sniegbalts paugurs, kas pacēlās klajuma vidū un spilgti izdalījās uz pļavas un meža zaļā fona.