— Iesim taisni uz rietumiem, lai atstātu pēdas, pēc tam iegriezīsimies mežā un nāksim atpakaļ uz noru no otras puses.
Ceļotāji, atstājuši vērsi un ieročus neskartus, sekoja šim padomam un paslēpās otru reizi mežā klajuma ziemeļu pusē. Vampu apmetne laikam nebija tālu, jo novērotāji drīz pamanīja, ka noras austrumu malā sašūpojas krūmi un no biezokņa uzmanīgi parēgojas izlūka pinkainā galva. Uz nogalinātā vērša jau sēdēja divi ērgļi un knābāja gaļu, bet divi citi plēsās ap pamestajām iekšām. Putni uzreiz parādīja vampu, ka klajumā svešinieku nav, un tūliņ no krūmiem iznira vesela orda — cilvēku trīsdesmit, to skaitā arī kāds desmits sieviešu — un žiglā solī metās pie atstātā medījuma. Ērgļi cits pēc cita pacēlās spārnos un sāka riņķot virs klajuma.
Vampu sanāca apkārt vērsim un, kā likās, sāka smieties par bēgli, rādīdami uz neaizskarto gaļu un uz pamestajiem ieročiem. Atnācēji laikam pūlējās ieskaidrot viņam, ka viss redzētais bijis tikai māns, jo onkiloni ne tik vien nebūtu pametuši gaļu, viņi būtu nogalinājuši arī mednieku. Bēglis taisnojās, rādīdams, kur stāvējuši dīvainie ļaudis, cik lieli bijuši suņi, un atdarinādams viņu riešanu. Tad daži vampu aplūkoja zemi vērša tuvumā un droši vien atrada ceļotāju pēdas, jo devās pa tām uz meža pusi. Pa to laiku pārējie vampu no jauna ķērās pie medījuma, grieza gaļu gabalos, izlauza resnos smadzeņu kaulus un tīrīja vērša zarnas. Sievietes ar smagu gaļas nastu devās atpakaļ uz apmetni, bet vīrieši aizskrēja pakaļ pēdu dzinējiem, cerēdami panākt dīvainos svešzemniekus, kuri bija tā nobiedējuši viņu biedru. Klajumā palika vienīgi vērša mugurkauls ar ribām, lāpstiņām un gūžu kauliem, tā ka ērgļiem gandrīz nekas nebija atlicis ko pamieloties.
— Lieliski! — Kostjakovs iesaucās. — Vīrieši ir projām, bet mēs ieradīsimies vampu apmetnē vizītē pie sievietēm.
— Un riskēsim, ka vīrieši drīz atgriezīsies un sados mums piparus? — jautāja Gorjunovs.
— Mēs tik un tā nedrīkstam iet uz priekšu: viņi aizgāja tieši uz onkilonu nometnes pusi, un arī mums jāiet tajā pašā virzienā, tā ka iznāks ar viņiem sastapties. Apskatīsim vampu apmetni un pēc tam pametīsim likumu uz dienvidiem.
Vēlēšanās aplūkot apmetni bija spēcīgāka par bažām, un visi četri pa taku devās uz austrumiem. Zemē nopilējušās asinis rādīja, kur gājušas sievietes. Drīz vien priekšā atskanēja kliedzieni un smiekli, un, piesardzīgi pielavījušies tuvāk, ceļotāji nelielas noras vidū ieraudzīja vampu apmetni. Zem lielas, vientuļas papeles zariem atradās vasaras pagaidu mītne. Šeit dega ugunskurs, ap kuru drūzmējās sievietes un dažāda vecuma bērni. Sievietes bija mazāka auguma nekā vīrieši, mazliet smuidrākas, un viņu ķermenis nebija arī tik spalvains kā vīriešiem. Toties sieviešu mati bija garāki, taču tāpat savēlušies biezās pinkās; viņu sejas neliktos tik mežonīgas, ja nāsīs nebūtu iespraustas nūjiņas un uz priekšu izstieptajā apakšlūpā nostiprināti balti riņķīši. Tādi paši riņķīši bija arī ausīs; bet ap melnīgsnējo kaklu baloja rotu virkne. Visi staigāja pilnīgi kaili. Bērni nebija tik pinkainiem matiem un tik spalvaini kā pieaugušie.
Uzspraudušas gaļas gabalus iesmos, vampu sievietes mazliet apcepa gaļu uz uguns un sāka mieloties. Netālu no ugunskura atradās liela klinšu šķila, uz kuras sievietes ar akmeni pārskaldīja lielos cauruļkaulus un, skaļi čāpstinādamas, izsūca no tiem smadzenes. Skanēja līksmi saucieni un smiekli — orda priecājās par garšīgo maltīti.
Krietni paēdušas, sievietes pakāra atlikušo gaļu koka zarā, bet divas no viņām, izklājušas uz zemes vērša ādu, sāka ar krama kasīkļiem attīrīt to no asinīm un taukiem. Citas atlaidās zālē netālu no ugunskura, lai pēc bagātīgā mielasta mazliet nosnaustos. Bērni sāka draiskoties, ķerstīja cits citu, vāļājās zālē un spiedza. Daži pērtiķa veiklībā uzrāpās kokā, un viņu balsis skanēja kuplajos zaros.
— Kā būtu, ja mēs paietos tuvāk sievietēm? — Kostjakovs ieminējās. — Viņas droši vien pārbīsies un aizmuks, bet mēs apskatīsim nometni un paņemsim kolekcijai vampu ieročus, darba rīkus un traukus.
— Bet ja nu viņas nebēgs un sāks aizstāvēties? Tur ir vairāk nekā divdesmit pieaugušu sieviešu, un ikviena ir spēcīgāka par jebkuru no mums, — Gorjunovs iebilda.
— Šāviens gaisā, es domāju, piespiedīs viņas laisties projām.
Doma par šo eksperimentu likās vilinoša, un ceļotāji ar ieročiem rokās iznāca no krūmiem uz noras un devās uz apmetni. Suņi, noturēdami delverīgos bērnus par kādiem zvērēniem, riedami metās viņiem virsū. Svešinieku parādīšanās izraisīja milzīgu efektu. Sievietes pielēca kājās, sadrūzmējās apkārt ugunskuram un kokam un, iepletušas muti, blenza uz dīvainajiem ļaudīm, par kuriem tikko bija-stāstījis izbēgušais mednieks. Bērni ko kājas nes muka no suņiem un, šausmās kliegdami, slēpās aiz pieaugušo mugurām. Taču sievietes ātri attapās un grāba rokās šķēpus un rungas. Viena skrēja palīgā mazulim, kurš pakritis gulēja uz zemes starp rūcošajiem suņiem un aiz bailēm spiedza. Gorjunovs pasteidzās atsaukt suņus atpakaļ, iekām sieviete paguva atvēzēties ar šķēpu.
— Kā redzat, viņas nemaz nedomā bēgt, bet jau paceļ šķēpus un grasās brukt mums virsū, — Ordins brīdināja.
— Vajadzēs šaut, kamēr nav par vēlu. Ja mēs tagad griezīsimies atpakaļ, viņas nodomās, ka esam izbijušies, un uzklups mums no muguras, — ieminējas Kostjakovs.
— Jā, spēli esam uzsākuši, tagad tā jāvinnē, — Gorjunovs sacīja. — Divus šāvienus gaisā pāri sieviešu galvām, bet divi lai paliek rezervē!
Kostjakovs un Ordins izšāva. Efekts iznāca gluži negaidīts: sievietes, ieraudzījušas izšaujamies no spožajām nūjām uguns mēles un dūmu mutuļus un izdzirdušas šāvienu dārdus un ložu svilpšanu, galīgi pārbijās un nokrita ceļos. Nometušas šķēpus un rungas, viņas lūdzošā žestā izstiepa rokas un sāka klanīties, šausmās spiegdamas; bērni brēca aizvilkdamies.
— To nu gan nebiju gaidījis! — Kostjakovs iesaucās. — Es domāju — viņas aizbēgs un mēs paņemsim visu, kas vajadzīgs, — Nekas cits neatliks, kā iet mierīgi klāt un tēlot dievus, — ierosināja Ordins.
— Dievus, kuri nolaupa rungas un šķēpus? Tomēr vispirms drošības dēļ pielādēsim šautenes.
To izdarījuši, ceļotāji rāmā solī tuvojās ceļos nokritušajām sievietēm. Taču, kad līdz viņām bija palikuši tikai kādi desmit soļi, bērni sacēla paniku — viņi brēkdami metās bēgt pāri norai uz mežu. Sievietes cita pēc citas pietrūkās kājās un sekoja viņiem, atskaitot vienu, kas gulēja, piespiedusi seju pie zemes, un drebēja pie visām miesām.
Piegājuši pie gulošās, ceļotāji viņu uzmanīgi aplūkoja. Sievietes muguru klāja īsa, ne visai bieza spalva, bet pēdas un plaukstas bija kailas; āda uz pēdām bija tik cieta, ka izskatījās pēc raga kārtas, un īkšķis stipri atšķīrās no pārējiem pirkstiem. Uz rokām un kājām auga biezākas spalvas nekā uz muguras. Ķermeņa priekšpuse nebija tik spalvaina, bet uz krūtīm un sejas spalvas neauga nemaz; bārdas trūkuma dēļ sievietes nelielais zods izcēlās vairāk nekā vīriešiem, toties uzacu loki likās zemāki. Tomēr platie vaigu kauli, dziļi iegrimušās mazās ačeles, plakanais deguns ar nūjiņu, atkārusies apakšlūpa ar balto kaula riņķīti — tas viss nepadarīja sievietes seju daiļāku. Mati, kas nebija redzējuši ne ziepes, ne suku, krita pār pleciem biezās pinkās, kur rēgojās ieķērušies zāļu stiebri, koku lapas un visādi gruži. Pēc muskuļotā ķermeņa varēja spriest, ka sieviete ir visai spēcīga.
Beidzot nabadzīti atstāja mierā. Starp citu, viņi ievēroja, ka viena kāja tai ar stipru siksnu piesieta pie zemē iedzīta mietiņa. Tāpēc šī sieviete nebija varējusi aizbēgt kopā ar pārējām — acīm redzot, viņa bija nosodīta par kādu pārkāpumu.