Kara dejas laikā ceļotāji konstatēja, ka apbruņoto onkilonu skaits sasniedz četrsimt līdz četrsimt piecdesmit vīru, jo ikvienā ģintī bija divdesmit līdz trīsdesmit karavīru. Pieskaitot briežu ganus, sirmgalvjus, sievietes un bērnus, varēja secināt, ka visā ciltī ir tūkstoš divsimt līdz tūkstoš piecsimt locekļu un tātad onkilonu ir daudz vairāk, nekā ceļotāji bija domājuši sākumā, spriezdami pēc Amnundaka vārdiem, ka ikvienā ģintī esot divdesmit līdz trīsdesmit locekļu; noskaidrojās, ka virsaitis domājis tikai karavīrus, bet pat aptuveni nav zinājis pārējo cilts locekļu skaitu.
Pēc kara dejas sākās sacensības šķēpa mešanā un šaušanā ar loku; šķēpa metēju sacensībām starp diviem augstiem mietiem nostiepa garu ādas arkānu. Ikvienas ģints karavīri pēc kārtas atnāca sacensības vietā, sastājās rindā četrdesmit soļu attālumā no arkāna un tad visi reizē meta pa vienam šķēpam, cenzdamies, lai tas lidotu pāri arkānam. Tiesneši — trīs ģinšu vecākie — saskaitīja visus šķēpus, kas bija aizraidīti pāri arkānam, kā arī tos, kuri nebija aizlidojuši tik tālu. Ģinti, kurai bija vislielākais pārlidojušo šķēpu skaits, uzskatīja par uzvarētāju. Sacensībām šaušanā ar loku atnesa un izstiepa uz šķēpiem meža zirga ādu; tumšā josla visgarām zirga mugurai bija mērķis. Ikviena ģints nostājās rindā piecdesmit soļu attālumā no mērķa, un karavīri cits pēc cita izšāva pa vienai bultai. Skaitīja tikai tās bultas, kuras bija ieurbušās tumšajā joslā, un ģinti, kurai iznāca vislielākais trāpījumu skaits, pasludināja par uzvarētāju, ko skatītāji apsveica ar biežiem bungu sitieniem un kliedzieniem.
Tad nāca laušanās. Divas ģintis nostājās viena pret otru un no sava vidus izraudzīja vienādu skaitu cīkstoņu, protams, pašus stiprākos; tie tuvojās viens otram un laika sprīdī, ko noteica ar pieciem vai desmit vienmērīgiem bungu sitieniem, pūlējās nogāzt pretinieku gar zemi. Un no jauna ģinti, kura bija pieveikusi visvairāk pretinieka cīkstoņu, pasludināja par uzvarētāju.
Pēc laušanās tiesneši nosauca Amnundakam tās ģintis, kuras bija guvušas uzvaru kādā sacensību veidā, un kopā ar virsaiti un visu ģinšu vecākajiem sarindoja visas ģintis pēc to gūtajiem panākumiem. Tad ģinšu karavīri sastājās aplī, apļa vidū iegāja Amnundaks un pasludināja izcīnīto vietu kārtību; ģintis, kuras bija ieņēmušas pirmās desmit vietas, apsveica šos paziņojumus ar skaļiem kliedzieniem, turpretim pārējās nokaunējušās klusēja. Kad virsaitis bija atgriezies savā vietā, ģintis atkārtoja kara deju, tikai šoreiz soļoja izcīnīto vietu kārtībā — uzvarētāji priekšgalā, uzvarētie beigās —, un skatītāji apsveica sākumā soļojošos. Sacensībās zaudējušie varēja revanšēties tikai pēc gada, un sacīkstes mudināja karavīrus nemitīgi nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem un uzturēja viņos kareivisku noskaņojumu.
Pēc dejas onkiloni sapulcējās uz pusdienām koku paēnā; sievietes jau bija sacepušas gaļu, izvārījušas viru un sagatavojušas plāceņus. Ģinšu vecākie — virsaiša viesi — sapulcējās Amnundaka zemnīcā un pie pusdienām vēl joprojām apsprieda sacensību rezultātus. Uzvarētie izskaidroja savu neveiksmju cēloņus. Svešzemniekus palūdza, lai viņi pēc pusdienām parādot onkiloniem pērkonus un zibeņus.
Pēc divām stundām no jauna iedunējās bungas, tagad aicinot jaunos, neprecējušos karavīrus uz sacensībām, lai noteiktu, kuram būs tiesības pirmajam izraudzīties sievu. Tādu neprecējušos karavīru katrā ģintī bija divi vai trīs, un viņi sacentās nevis vairs pa ģintīm, bet gan visi reizē. Vispirms no jauna atsākās šķēpa mešana, un tagad katrs karavīrs meta pēc kārtas pa trim šķēpiem, pēc tam viņi sacentās šaušanā ar loku, izšaujot pa trim bultām katrs. Tiesneši rūpīgi uzmanīja, lai visi ievērotu kārtību, un atzīmēja trāpījumus, tad sarindoja sāncenšus pēc viņu sasniegtajiem rezultātiem; ja divi, trīs vai vairāki karavīri bija saņēmuši vienu un to pašuvietu, strīdu izšķīra laušanās. Galu galā tika noteikta vietu kārtība, un karavīri nostājās rindā saskaņā ar ieņemto vietu — viņu bija četrdesmit septiņi.
Pēc jauna bungu signāla no skatītāju rindām piecēlās meitenes, kas jau bija pieaugušas un vēlējās iziet pie vīra. Viņas, tāpat kā sievietes, bija ieradušās svētkos, tērpušās nevis minimālajā tērpā, ko valkāja, uzturēdamās zemnīcā, bet gan vieglās ādas biksēs un jakās un apāvušas torbasus, ko rotāja skaisti no smalkām sarkanām un melnām siksniņām pīti raksti. Meitenes bija saspraudušas bizēs ziedus un uzlikušas galvā vainagus. Tagad viņas nometa apģērbu, atstājot vienīgi jostu ap gurniem, lai parādītu jaunajiem karavīriem savus skaistos tetovējumus un, bez šaubām, arī daiļās ķermeņa formas. Meitenes sastājās rindā iepretim virsaiša mītnei, pie kuras bija apsēdušies arī ģinšu vecākie. Tad piecēlās Amnundaks un sacīja:
— Meitenes! Jūs esat dzirdējušas, ka pie mums atnākuši viesos baltie cilvēki, dievu sūtņi, kas prot rīkoties ar pērkoniem un zibeņiem. Viņi ir ar mieru dzīvot pie mums, lai pasargātu onkilonus no posta un nelaimēm, ko pareģojuši mūsu senči. Mēs dosim viesiem mājokli, uzturu un sievas, lai viņiem nekā netrūktu. Sievas viņi izvēlēsies paši no jūsu vidus. Un ikvienai, kuru izraudzīsies baltais cilvēks, jābūt ar šo izvēli mierā. Tā es saku.
Meitenes šie vārdi nepārsteidza, jo vēsts par sievu izraudzīšanu bija jau izplatījusies visās apmetnēs. Ieradušās uz svētkiem, viņas visas ziņkārīgi aplūkoja svešzemniekus — četrām meitenēm vajadzēja kļūt par viņu sievām. Dažām jau bija iemīļotie starp jaunajiem karavīriem, un tās mocījās bažās, tomēr cerēja, ka baltie viri viņas neizraudzīsies. Tāpēc par atbildi uz Amnundaka vārdiem no meiteņu rindām atskanēja vienprātīgs sauciens:
— Lai izraugās, mēs visas esam ar mieru!
— Mūsu uzturēšanās šajā salā negaidot radījusi sarežģījumus! — Ordins uztraucās. — Izvēlēdamies sievas, mēs saistāmies ar onkiloniem. Ko lai darām?
— Es domāju, — teica Gorjunovs, — ka mums jāpiekāpjas, lai neaizvainotu onkilonus un saglabātu ar viņiem visdraudzīgākās attiecības.
— Un patiešām jāizraugās sev sievas? — Kostjakovs ievaicājās.
— Mēs darīsim tā, — Gorjunovs ierosināja. — Teiksim, ka mūsu zemē vīrietim, kurš vēlas precēties, un meitenei, kura ir ar mieru iziet pie viņa par sievu, abiem jāiepazīstas tuvāk, lai nepieļautu kļūdu; tāpēc viņi zināmu laiku, teiksim, pusgadu vai gadu, dzīvo vienā mājā, labi iepazīst viens otru un tikai pēc tam, ja pēc šā laika viņiem kopdzīve palīk, var precēties.
— Lieliski! Tā ir laba izeja! — Ordins piekrita. — Liksim to priekšā virsaitim un sacīsim, ka izraudzīsim sev draudzenes pēc mūsu zemes paražām.
Gorohovs pastāstīja Amnundakam, ko nosprieduši ceļotāji, un virsaitis izteica savu piekrišanu, sacīdams:
— Baltie cilvēki, es uzaicinu jūs izraudzīties sev meitenes, kuras jums iepatikušās kā nākamās sievas.
Ceļotāji piecēlās gluži apmulsuši: viņu priekšā bija nostājušās piecdesmit labi noaugušas, lielāko tiesu skaistas meitenes, un izvēle nebija nekāda vieglā. Amnundaka pavadībā viņi gāja gar rindu, un ikviens no viņiem vilcinājās un šaubījās gandrīz pie katras skaistākas; tikai viens pats Gorohovs, jau raudzīdamies iztālēm, uzreiz noskatīja sev neliela auguma meiteni. Piegājis pie viņas un pastiepis roku, jakuts sacīja:
— Es gribu ņemt šo!
Meitene, aizklājusi ar roku seju, klusu smiedamās, atstāja rindu un nostājās blakām Gorohovam. Viņa bija pirmā līgava, un viņu apsveica bungu rīboņa.
Pārējie aizgāja līdz rindas galam, nevienu neizraudzījušies. Amnundaks izbrīnījies vaicāja: