Pēdējā meitene, aizbēgusi jau no trim karavīriem, kas viņu izvēlējās, visiem par lielu pārsteigumu aizbēga arī no pēdējā. Meiteni ataicināja pie virsaiša, un tas viņai vaicāja:
— Kāpēc tu nevēlies iziet pie vīra? Ikvienai meitenei jākļūst par sievu, lai izauklētu ciltij jaunus karotājus. Tu jau esi noraidījusi četrus! Ko tas nozīmē?
— Labi karavīri mani neizraudzījās, bet pie sliktiem iet par sievu negribu, — meitene lepni atbildēja.
— Kā tad būs, vai gaidīsi nākamo pavasari?
— Es gribētu būt par sievu šim baltajam cilvēkam! — negaidot sacīja augstprate, radīdama uz pārsteigto un izbrīnījušos Ordinu.
— Bet viņš jau ir izraudzījis sev sievu! — Amnundaks iebilda.
— Viņš ir liels virsaitis, viņam var būt divas sievas, — meitene nerimās. — Es viņu izvēlējos pēc tavas pavēles, bet viņš paņēma citu. Es būšu viņam otra sieva.
Meitenes neatlaidība un lepnais izskats Ordinam iepatikās, un viņš, visai samulsis, deva savu piekrišanu. Meitene ātri aizskrēja pēc apģērba un atgriezusies apsēdās viņam līdzās.
Šajā laikā jaunie pāri, bungām rībot, defilēja garām Amnundakam un ģinšu vecākajiem; meitenes jau bija pārpinušas savas četras bizes divās par zīmi, ka izgājušas pie vira. Pēdējais karavīrs, palicis bez sievas, paslēpās skatītāju drūzmā; viņam vajadzēja gaidīt veselu gadu līdz nākamajam pavasarim.
Pienāca ceļotāju kārta parādīt onkiloniem savus pērkonus un zibeņus. Tā kā labāka mērķa nebija, no jauna atnesa un uzstiepa uz šķēpiem meža zirga ādu. Strēlnieki, par lielu izbrīnu onkiloniem, nostājās divsimt soļu attālumā no mērķa — četrreiz tālāk par bultas lidojumu. Onkiloni sastājās abās pusēs puslokā, kas aizsniedzās gandrīz līdz pašam mērķim, un sasprindzinātā uzmanībā vēroja, ka svešzemnieki kaut ko dara ar savām spožajām nūjām un pēc tam pieliek tās pie vaiga. Dūmu mutulīši un šāvienu dārdi lika skatītājiem nodrebēt. Tad visi drūzmēdamies, aizsteigdamies cits citam garām, metās pie mērķa un aizgūtnēm bakstīja ar pirkstiem ložu izurbtajos caurumos. Daudzi izbrīnījušies jautāja, kur tad palikuši paši zibeņi, kas izsituši ādā caurumus, un skrēja meklēt tos norā. Vēl lielāku pārsteigumu sagādāja Gorjunovs, kas uzsvieda gaisā savu cepuri un sašāva to ar lodi. Ordins tobrīd pamanīja, ka dienvidos virs meža parādās zosu bars un laižas uz ziemeļiem. Viņš ātri pielādēja šauteni ar skrotīm. Iekām onkiloni paspēja apjautāties, kam viņš grib raidīt savu zibeni, norībēja šāviens — un zoss gāzās lejup tieši virsū skatītājiem, kas aiz sajūsmas kļuva vai traki. Beidzot Amnundaks pavēlēja atvest briedi, ko nevis piesēja, bet palaida vaļā; izbiedētais dzīvnieks auļoja atpakaļ uz mežu, taču Gorohova lode nogalināja briedi, pirms viņš bija noskrējis divdesmit soļu.
Ar to beidzās svešzemnieku varenības demonstrēšana. Visas cilts pavadībā viņi devās uz Amnundaka zemnīcu kopā ar savām izraudzītajām, kas ļoti lepojās ar tuvību baltajiem cilvēkiem. Norā visās malās uzliesmoja ugunskuri, un sākās vakara azaida gatavošana. Gaidot uz vakariņām, vīrieši un meitenes dejoja apkārt ugunskuriem.
Pēc mielasta virsaitis aicināja ceļotājus uz viņu jauno mājokli:
— Tagad jums ir draudzenes, un tur jums būs plašāka un ērtāka mītne nekā šeit, kur mums pašiem tikko pietiek vietas.
Sievietes ātri aizsteidzās pa priekšu, lai iekurtu mītnē uguni un sagatavotu cienastu. Ceļotāji kopā ar virsaiti mazliet uzkavējās norā, kur onkiloni, izlikuši sargus un izklājuši uz zemes ādas, jau taisījās uz naktsguļu pie ugunskuriem, katra ģints atsevišķi. Amnundaks pavadīja viesus līdz viņu zemnīcas slieksnim.
Iegājuši savā mītnē, ceļotāji ieraudzīja degam spožu ugunskuru, kas apgaismoja nelielu, tīru telpu; zemnīcā spēcīgi smaržoja sienās iebūvēto sveķaino lapegļu stumbri. Apkārt ugunskuram sēdēja visas piecas meitenes, tagad jau mājas tērpā, tas ir, apjozušas vienīgi jostu ap gurniem. Viņas dzīvi sarunājās, bet, tikko mītnē ienāca līgavaiņi, apklusa, nekavējoties piecēlās un atgāja sāņus. Zemnīca jau izskatījās pavisam mājīga: pie staba karājās ādas maiss ar pienu, tējkanna un katliņš; uz plaukta stāvēja sarindotas ceļotāju krūzes un koka bļodiņas, uz klona — divi koka trauki viras vārīšanai un kaudzīte karsējamo akmeņu, kā arī iesmi gaļas cepšanai. Zemnīcā zem trim slīpajām pajumēm bija iekārtotas guļvietas — sausu lapu un svaigu lapegles zariņu kārtai pārklātas mīkstas briežu un lāču ādas, ar brieža spalvu piebāzti ādas spilveni un briežādas segas. Pie durvīm bija sakrauta smalki saskaldīta malka un stāvēja trauks ar ūdeni.
Pēc Amnundaka pārpildītās un piekvēpušās zemnīcas ceļotāji savā plašajā, tīrajā mītnē jutās pavisam brīvi, un viņiem iegribējās vēl pasēdēt pie uguns un pirms gulētiešanas izsmēķēt pīpi. Iekārtojušies ap pavardu, viņi pasauca meitenes un aicināja viņas apsēsties blakus. Ar dažiem vārdiem, ko ceļotāji bija paguvuši iemācīties, nekāda dzīvā sarunāšanās neiznāca, un lielāko tiesu vajadzēja izlīdzēties ar žestiem un mīmiku. Vispirms katrs apvaicājās, kā sauc viņa izraudzīto; Gorjunova meitenes vārds bija Matu, Kostjakova — Papu, Gorohova — Raku, bet Ordina pirmo meiteni sauca Annu, un ari otrā bija Annu.
— Te tev nu bija! — Ordins samulsis iesaucās. — Uztiepa divas meitenes un turklāt ar vienu un to pašu vārdu! Kā es viņas uzrunāšu, lai abas neatsauktos reizē?
— Sauciet viņas par Annu pirmo un Annu otro, — Gorohovs ierosināja.
— Kā tas būtu viņu mēlē?
— Annu ennena un Annu ngireka, — Gorohovs atbildēja.
Ari abas Annu pamāja par piekrišanas zīmi.
— Tie ir pārāk gari vārdi, vai nevar īsāk? Es saukšu viņu par Annuenu, — Ordins norādīja uz pirmo meiteni, kas pamāja ar galvu, — un šo par Annuiru, — viņš paņēma otro aiz rokas/ un arī tā bija ar mieru.
— Jūs varat saukt viņas gluži vienkārši pirmā un otrā, viņas sapratīs, — Gorjunovs sacīja.
— Kāpēc — Annu ir skaists vārds, turpretim «ngireku» dažu reizi bez aizķeršanās nevarēs izrunāt.
Gorohovs pārtulkoja sacīto, un meitenes jutās glaimotas, ka Ordins atzinis viņu vārdus par skaistiem. Viņas vērīgi ieklausījās krievu valodas vārdos, un varēja manīt, ka meitenes šo to jau saprot un noskārš runātā jēgu. «Pēc kādām pāris nedēļām, dzīvodami kopā, mēs sapratīsimies gluži labi,» tā domāja ikviens no krieviem.
Parunājušies sāka dalīt guļvietas: slīpā pajume iepretim durvīm, platāka nekā sānu pajumes, bija pārdalīta gareniski divās daļās ar zemu šķērssienu — zemē iedzītiem mietiem, — te apmetās uz guļu visi vīrieši; pajumes pa labi un pa kreisi no centrālā kvadrāta aizklāja ar ādām un ierādīja sievietēm. Kurmis un baltiņš, kuri bija atnākuši kopā ar saimniekiem, saritinājās uz klona pie ieejas. Sievietes piesvieda ugunskurā malku, un visi devās pie miera. Zemnīcā iestājās klusums.
KAUJA AR VAMPU
Agrā rītā ceļotājus uzmodināja stiprs troksnis, ko bija sacēluši onkiloni. Annuira uztraukusies piegāja pie durvīm, pabāza ārā galvu, ieklausījās un pēc tam iesaucās žēlabainā balsī:
— Vampu naktī uzbrukuši manas ģints mītnei! Virsaitis pasludinājis pret viņiem karagājienu!
— Nu, biedri, neko nevar darīt! Jāģērbjas: bez mums karagājienā, protams, neiztiks, — Gorjunovs, ņemdams apģērba gabalus, pavēstīja.