— Tieši no derībām karā!.. — Kostjakovs smējās, citēdams senu dziesmu: — Papu, nes šurp manu vairogu un bruņucepuri, salūko manu bruņu kreklu un neaizmirsti šķēpu un tērauda zobenu! Es jāšu karā kā jauns bruņinieks.
Papu no šīs tirādes, protams, neko nesaprata un samiegojusies izbrīnā raudzījās uz līgavaini. Tomēr, ievērojusi, ka viņš smejas, arī meitene izplūda skaļos smieklos un, kropļodama krievu vārdus, jautāja:
— Uguns kurināt, ēsti vārīt?
— Pilnīgi pareizi! — Ordins, izlīdis no segas apakšas, pasmējās. — Viņa ļoti labi saprot, ka pirms karošanas krietni jāieturas… Annuen, Annuir! Uguni, gaļu, pienu!
Annuira sēdēja pie sliekšņa un, aizklājusi seju rokām, rūgti raudāja. Izdzirdusi Ordina balsi, viņa satrūkās un, atskārtusi, kas vajadzīgs, sāka rušināties izdegušā ugunskura pelnos, lai salūkotu kvēlojošas ogles; pārējās sievietes arī piecēlās no guļvietām, apjoza ap gurniem jostu un sāka palīdzēt Annuirai uzkurt uguni.
Drīz jau sprēgāja ugunskurs un cepās uz iesmiem uzspraustā gaļa. Ceļotāji beidza rīta tualeti, kad zemnīcā ienāca Amnundaks, apsveicinājās un, apsēdies pie uguns, sacīja:
— I3altie cilvēki, pirmā nelaime jau piemeklējusi mūsu tautu! Nakti vampu uzbrukuši pašai tālākajai mītnei, nokāvuši sirmgalvjus un ganus, aiznesuši bērnus un aizdzinuši briežus.
Annuira, izdzirdusi virsaiša vārdus, ievaimanājās. Viņa pati nāca no šīs apmetnes, un vampu bija nogalinājuši viņas vecākus un aizveduši brāļus un māsas.
— Kas jums atnesa šo ziņu tik ātri? — Gorjunovs apjautājās.
— Kara bungas. Kāds gans, palicis dzīvs, ar bungām paziņoja mums šo vēsti. Es esmu izsludinājis karagājienu pret vampu. Visi karotāji ir sapulcējušies, un mēs sodīsim vampu bez žēlastības. Karavīri ļoti gribētu, lai baltie vīri ar saviem pērkoniem un zibeņiem ietu ar mums kopā pārmācīt mūsu ienaidniekus.
— Protams, mēs visi iesim kopā ar jums! — Gorjunovs pasteidzās izteikt piekrišanu. — Vēl tikai ātri pabrokastosim.
Amnundaks ļoti iepriecināts piecēlās un aiziedams sacīja:
— Es tūliņ pateikšu karavīriem, ka baltie cilvēki devuši piekrišanu, — viņi priecāsies!
Pēc maza brīža virsaitis šo vēsti bija paziņojis onkiloniem, un norā skanēja skaļi prieka saucieni. Arī sievietes, acīm redzot, jutās apmierinātas. Annuira pārstāja raudāt un, izberzējusi acis, sacīja Ordinam:
— Es iešu tev līdzi karā.
Kamēr cepās gaļa, ceļotāji iztīrīja šautenes, piepildīja patronsomas, sakravāja maišeļos ceļam nepieciešamās mantas — karagājiens varēja ilgt vairākas dienas. Sievietes ārkārtīgi uzmanīgi vēroja visu, ko darīja vīrieši, tādēļ vairāki iesmi ar gaļu apdega, un Raku tūlīt saņēma no Gorohova rājienu.
Beidzot viss bija sagatavots, brokastis paēstas, plāceņu un ceptās gaļas krājums salikts maišeļos, un ceļotāji atstāja zemnīcu. Viņi ienira biezā miglā, kas kā allaž bija ietinusi visu ieplaku. Cauri miglai tik tikko varēja samanīt blāvās ugunskuru liesmas un šurpu turpu slīdošus onkilonu stāvus. Iztālēm dobji dunēja bungas, joprojām nesdamas sīkākas ziņas par uzbrukušo nelaimi. Amnundaks jau stāvēja apbruņojies pie savas mītnes sliekšņa un, ieraudzījis, ka baltie vīri sagatavojušies gājienam, pamāja ar roku. Tūlīt iedārdējās tuvumā stāvošās bungas, vēstījot par karavīru došanos ceļā un pārraidot šo ziņu kaimiņu apmetnēm. Ļaudis pie ugunskuriem sāka rosīties un stāties pa ģintīm kolonās: priekšā karavīri, aiz muguras sievietes ar nastām un pusaudži, kas devās atpakaļ uz apmetnēm. Amnundaka ģints sievietes, protams, palika mājās; viņas visas ar bērniem bija iznākušas palūkoties — varbūt pēdējo reizi — uz aizejošajiem vīriem un dēliem. Atvadīšanās bija ļoti īsa; neviena sieviete neraudāja. Sieva, apskāvusi vīru, paberzēja vaigu pret viņa vaigu — onkiloniem šis žests nozīmēja skūpstu. Bungām rībot, kolona devās ceļā. Pa priekšu gāja Amnundaks un baltie cilvēki, ko pavadīja abi suņi, kuri varēja būt ļoti noderīgi vampu pēdu dzīšanai. Soļoja ātrā gaitā tieši uz izlaupīto apmetni, kas atradās kādu divdesmit piecu kilometru attālumā. Meži mijās ar norām un klajumiem, un laiku pa laikam pulciņš sieviešu, atvadījies no savējiem, nošķīrās no bara, lai atgrieztos savā apmetnē. Migla pamazām izklīda, un starp mākoņiem parādījās saule, stipri tveicēdama.
Jau krietni pirms pusdienas onkiloni sasniedza posta piemeklēto apmetni. Vampu aizdedzinātā zemnīca bija izdegusi no iekšpuses un iebrukuši, no apsvilušo, no- brūnējušo velēnu kaudzes vietām vēl cēlās dūmu strūklas un reizēm izlauzās liesmu mēles; smirdēja sadegušas ādas un spalvas. Zāle klajumā bija izmīdīta, vietām asinīm nošķiesta. Dažviet gulēja nogalinātie sirmgalvji, ko vampu nebija gribējuši nest sev līdzi, bet tikai nocirtuši viņiem galvas kā trofejas. Visapkārt mētājās salauzti šķēpi un bultas, apģērba skrandas un sasisti trauki.
Sīs apmetnes ģints sievietes, ieraudzījušas posta ainu, skaļā balsī ievaimanājās, žēlodamās par nolaupītajiem bērniem un nogalinātajiem tuviniekiem. Karavīri klusēja, taču pēc viņu drūmajām sejām un zvērojošajām acīm varēja manīt, ka viņi atriebsies ienaidniekam bez žēlastības. Amnundaks pavēlēja uz īsu brīdi atpūsties. No meža iznāca pie dzīvības palikušais briežu gans ar pārsietu galvu un pastāstīja sīkāk par uzbrukumu.
Vampu, droši vien uzzinājuši, ka no apmetnes uz svētkiem aizgājuši gandrīz visi vīrieši, ap pusnakti aplenkuši klajumu un negaidot uzbrukuši ganiem: divus ar rungām nosituši, trešo tikai apdullinājuši. Kad viņš nācis pie samaņas, viss jau beidzies: zemnīca degusi pilnās liesmās, brieži bijuši aizdzīti, klajumā palikuši vienīgi līķi. No rīta gans pēc pēdām noteicis, uz kuru pusi laupītāji aizgājuši. Viņš pats izglābies tikai tāpēc, ka stāvējis pie krūmiem un iekritis biezoknī, — tumsā un miglā vampu nebija viņu atraduši.
Atstājuši uzbrukumā cietušās ģints sievietes izpostītajā apmetnē, karavīri no jauna devās uz priekšu, šoreiz uz ziemeļaustrumiem, pa mežoņu un briežu pēdām. Suņus palaida pa priekšu gājējiem, tāpēc varēja soļot ātri, jo gudrie dzīvnieki nevarēja nepamanīt vampu slēpni. Tagad, kad kolonai vairs nenāca līdzi sievietes ar nastām, karavīri steidzās vēl knašāk un laiku pa laikam pat skrēja skriešus; varēja dzirdēt tikai mīksto apavu kluso dipoņu un ļaužu elpošanu. Tā pagāja vēl pāris stundu, tad suņi apstājās mežmalā pie lielas papeles un, pacēluši galvas, ierējās.
— Kokā slēpnis! — Amnundaks sacīja un čukstus deva rīkojumu aplenkt klajumu pa mežu.
Šajā brīdī Baltiņš iekaucās — sunim bija trāpījis lingas sviests akmens. Ceļotāji ievēroja sašūpojamies zarus un tūliņ izšāva. Papeles vainagā triecās arī onkilonu bultas. Par atbildi kokā atskanēja skaļš rēciens, un divi tumši stāvi, zarus lauzdami, nogāzās zemē.
— Vai tiešām tur bijuši tikai divi? — Gorjunovs, no jauna pielādēdams šauteni, jautāja.
— Nē, — Amnundaks atbildēja, — viņu slēpņos nekad nav mazāk par pieciem, tūliņ jūs redzēsiet.
Viņš deva kādu pavēli, un vairāki karavīri pazuda biezoknī. Kokā viss bija klusu. Vampu saprata, ka ienaidnieki viņus pamanīs, ja slēpnī palikušie kustēsies. Tāpēc uz bultām, ko onkilonu karavīri vēl joprojām raidīja koka galotnē, neviens nereaģēja — vampu bija paslēpušies aiz stumbra un resnajiem zariem. Bet tad no tuvējā meža izskrēja vairāki onkiloni ar lielām žagaru nastām; aizsegdamies ar tām pret mežoņu šķēpiem, viņi ātri metās pie koka, sakrāva žagarus visapkārt stumbram un tikpat žigli pazuda; žagariem jau bija pielikta uguns, tāpēc kaudzes tūlīt sāka kūpēt. Vampu, slēpdamies lapotnē un uzmanīdami ienaidniekus, kuri apšaudīja viņus no vienas puses, uguns pielaidējus nebija ievērojuši. Bet, kad no žagaru kaudzes sāk plūst biezi dūmu mutuļi, kāpdami uz augšu gar stumbru, kokā atkal atskanēja rēciens un vairāki šķēpi ietriecās ugunskurā. Tomēr tas stāvokli padarīja vēl ļaunāku — izvandītie žagari iedegās gaišās liesmās, un palikt kokā vairs nebija iespējams. Vampu rāpās vēl augstāk, līdz pašai koka galotnei, bet tur zari bija retāki, cauri lapām pavīdēja tumši stāvi, un šāvienu zalve nogāza vēl divus; viens novēlās zemē, otrs iekārās zaros ar galvu uz leju un bija pavisam labi redzams; pēc brīža viņa ķermenī jau rēgojās desmitiem bultu. Pēdējais vampu aizlavījās uz vainaga pretējo pusi, aizrāpoja pagaru zaru līdz galam, tad, aptvēris zaru rokām, nolieca to uz leju un no četru metru augstuma nolēca zemē. Mežonis drāzās projām pa klajumu, bet onkiloni, aizsteigušies bēglim priekšā, sagaidīja viņu ar bultām, un vampu pakrita, nemaz neticis līdz mežmalai.