Amnundaks deva signālu, pūšot tauri, kas bija izgatavota no pirmvērša raga, un no meža izskrēja karavīri un steidzās pie koka, kur jau bija sanākuši citi karotāji, virsaitis un baltie cilvēki. No koka nokritušie vampu nekustējās; viņiem bija ložu brūces, tomēr onkiloni drošības labad ar šķēpiem tos pienagloja pie zemes. Nogalinātie atgādināja to mežoni, ko ceļotāji bija sastapuši nesenajā gājienā: spalvaini, muskuļoti ķermeņi, zvēru purniem līdzīgas sejas, sapinkājušies mati. Dodamies karagājienā, vampu bija notriepuši seju ar sarkanu okeru, tāpēc izskatījās vēl pretīgāki. Kāds onkilons uzrāpās kokā, lai pārliecinātos, vai tur neslēpjas vēl kāds. Viņš nosvieda lejā vampu rungas un šķēpus, ko pēc tam sameta dziestošajā ugunskurā.
Pirmajā kaujā onkiloni bija guvuši uzvaru bez zaudējumiem. Karavīri devās tālāk pa pēdām, kas tagad veda tieši uz austrumiem, uz ieplakas nomali, kur, acīm redzot, atradās vampu apmetne. Pa ceļam karotāji vairs nesastapa nevienu slēpni; arī pirmais slēpnis, acīm redzot, bija tikai novērošanas postenis, kam vajadzēja dot apmetnei ziņu par ienaidnieka tuvošanos, bet karotāji, suņu pārsteigti, laikam nebija paspējuši to izdarīt.
Onkiloni ātri nogāja vēl dažus kilometrus. Kroplie, zemie koki liecināja, ka ieplakas mala vairs nav tālu. Kad mežu nomainīja krūmi, karotāji apstājās un ieklausījās — priekšā klaigāja cilvēki un klaudzēja akmeņi. Uz priekšu izsūtītie izlūki aizlīda līdz mežmalai un atnesa ziņu, ka apmetne atrodoties alā iepretim takai un vampu to nocietinot, kraudami alas priekšā akmens bluķu sienu. Saņēmis šo vēsti, Amnundaks sadalīja onkilonus trīs vienībās: pirmā vienība Ordina vadībā lavījās pa krūmiem uz ziemeļiem, otrā, kuru vadīja Kostjakovs, — uz dienvidiem. Abām vienībām vajadzēja noiet kādu puskilometru, žigli pārskriet pāri klajajai joslai un pēc tam no abām pusēm virzīties uz vampu apmetni gar klinšu sienas pakāji. Trešā vienība aizgāja pa taku līdz krūmmalai un, šeit paslēpusies, gaidīja pienākam onkilonus no flangiem, lai vienā laikā uzbruktu apmetnei no trim pusēm. Vampu cītīgi strādāja, kraujot akmens bluķu sienu, kas apjoza ieeju alā; paļaudamies uz kokā atstāto slēpni, viņi nebija pat izlikuši sargposteņus, tādēļ nepamanīja ienaidnieka tuvošanos. Sienu viņi cēla, acīm redzot, jau no paša rīta, un tagad tā sniedzās vampu krūšu augstumā. Kādi divdesmit cilvēki akmens sabirās izraudzījās piemērotas plakanas šķilas un stiepa tās pie sienas, kur citi tās cēla augšā. Nesēji pēkšņi pamanīja tālumā pāri klajumam skrejošos onkilonus. Atskanēja nemiera pilni izsaucieni, un vampu ar nastām steidzās pie sienas.
— Jāšauj, kamēr viņi vēl redzami, — Gorjunovs sacīja. — Šāvieni radīs paniku, un pretošanās nebūs tik nikna.
No krūmiem līdz vampu bija kādi četrsimt soļi. Gorjunovs un Gorohovs izšāva. Vampu apstājās pārsteigti, jo dzirdēja tikai pērkonu un neredzēja tuvumā ienaidniekus; viņi skatījās uz visām pusēm un sakliedzās ar tiem, kuri stāvēja aiz sienas. Citi šausmās nosvieda akmeņus un, mežonīgi brēkdami, metās bēgt-katrs uz savu pusi — daži uz sienas pusi, daži uz krūmiem. Aiz sienas atskanēja zvērisks šausmu rēciens. Vampu, atskrējuši pie krūmiem, nokļuva zem onkilonu bultām; daži saļima, pārējie metās projām gar krūmu malu. Onkiloni dzinās viņiem pakaļ.
Aiz sienas neviens vairs nerādījās, un, pamanījis, ka flangu vienības jau tuvu, Amnundaks deva signālu uzbrukumam. Viņa karavīri, atskaitot dažus, kuri vajāja bēgļus, metās skriešus pāri akmenājam uz ienaidnieka apmetni. Kad līdz sienai bija palicis soļu četrdesmit, aiz akmeņu krāvuma parādījās vampu pleci un galvas un pretim uzbrucējiem lidoja šķēpi un akmeņi; daži onkiloni pakrita, bet divi šāvieni no tuva atstatuma atkal iedvesa vampu šausmas, un viņi apjukuši paslēpās. Šajā brīdī abas flangu vienības ielauzās aiz sienas pa ejām, kas bija atstātas krāvumā klinšu sienas pakājē, un pie alas iedegās nikna tuvcīņa; frontālā vienība, pārrāpusies pāri sienai, arī metās kaujā. Vampu aizstāvējās vāji, jo Ordina revolveris arvien no jauna izraisīja viņos paniku.
Dažās minūtēs viss bija beidzies: plašo laukumu klāja mirušo un ievainoto ķermeņi; kādi desmit vampu, kas bija pārlēkuši pāri sakrautajai sienai un meklēja glābiņu bēgot, saļima, vajātāju bultu un ložu ķerti. Bija kritušas arī sievietes, kas, aizstāvot alu, cīnījās līdzās vīriešiem.
Iekļuvuši alā, ceļotāji tās dziļumā ieraudzīja ciešā muzgulī saspiedušās vecenes un kādus trīsdesmit bērnus, kas bailēs drebēja un griezīgi brēca. Onkiloni sāka meklēt šajā muzgulī savus nolaupītos bērnus, ko viegli varēja atšķirt gan pēc ķermeņiem, uz kuriem nebija spalvu, gan pēc gaišākas ādas krāsas, gan pēc sejām; karavīri citu pēc cita izvilka bērnus no ķepurojošās un spiedzošās kaudzes; vampu bērni, kad viņus sagrāba, skrāpēja un pūlējās iekost uzbrucējiem rokās. Nolaupītos bērnus atrada paša kaudzes vidū šausmīgā izskatā — saskrambātus, sadauzītus, sakostus, brūcēm un zilumiem klātus, — tā viņus bija apstrādājuši «viesmīlīgie» saimnieki. Atrada tikai septiņas meitenes un divus zēnus, bet vampu bija nolaupījuši trīspadsmit bērnus — trūka četru zēnu. Saniknotie onkiloni izveda no alas un nodūra visus vampu zēnus; viņi gribēja nogalināt arī vecenes un liieitenes, bet ceļotāji pierunāja Amnundaku, lai viņš pārtrauc slepkavošanu.
Apskatījuši visu alu, onkiloni pašā tumšākajā kaktā zem ādu kaudzes atrada sievieti ar sasietām rokām un kājām. Kad viņu izvilka gaismā, atklājās, ka tā ir onkiloniete, ko vampu bija nolaupījuši pašā pavasara sākumā; nelaimīgā zem ādām tik tikko nebija nosmakusi, visu viņas ķermeni klāja zilumi un asinsizplūdumi — siksnu un nūju sitienu pēdas. Atguvusi samaņu, gūstekne pastāstīja, ka viņu pastāvīgi situši un spīdzinājuši, sevišķi sievietes, kas ņirgājušās par to, ka viņas miesa esot kaila, bez spalvām, kā vardei. Kad sācies uzbrukums apmetnei, vecenes viņu sasējušas un paslēpušas zem ādām.
Alā atrada arī nolaupītos ieročus, traukus, apģērbu un zvērādas. Onkiloni izdzina vecenes un meitenes ārā no alas, sakrāva tur kaudzē kaujas laukā salasītās vampu rungas un šķēpus un aizdedzināja. Pa to laiku izlūki krūmos netālu no alas bija atraduši nolaupīto briežu baru; vampu, neprazdami ganīt briežus un nespēdami apēst tos visus vienā reizē, bija piesējuši dzīvniekus ar siksnām pie krūmiem; trūka tikai dažu briežu, kuri bija pazuduši pa ceļam vai jau apēsti.
Pret vakaru onkiloni atstāja izpostīto apmetni, pametuši vampu līķus turpat, kur tos bija pārsteigusi nāve; visi ievainotie tika nogalināti tūliņ pēc apmetnes ieņemšanas.