Nesdami līdzi piecus nogalinātus un sešus stiprāk ievainotus karotājus, onkiloni devās mājup; viegli ievainotie, starp tiem arī Ordins, kam ar šķēpu bija ievainots plecs, soļoja paši pa vidu vienībai, ku,r karotāji dzina arī briežus, nesa izglābtos bērnus un atgūtās mantas. Tāpēc gājiens virzījās uz priekšu lēnītiņām, un tikai naktī karavīri atgriezās izlaupītajā onkilonu apmetnē, kur sievietes priecīgi sagaidīja izglābtos bērnus. Annuira, ieraudzījusi Ordina pārsieto roku, pieskrēja pie viņa ar asarām acīs un apskāva. Kāda cita no šīs apmetnes jaunajām sievām sagaidīja savu vīru mirušu uz nestuvēm.
ONKILONU KAPSĒTA
Karavīri, sasēdušies apkārt ugunskuram, stāstīja cits citam un sievietēm visu gājienā un kaujā piedzīvoto un pārsprieda atsevišķas epizodes, slavēdami balto cilvēku pērkonus un zibeņus, ar kuru palīdzību izdevies iznīdēt veselu vampu apmetni ar tik nelieliem zaudējumiem — pa vienam onkilonam uz desmit vampu —
un atgūt gandrīz visu nolaupīto. Agrakajās kaujas bijis pavisam citādi — viens onkilons uz diviem, labākajā gadījumā uz trim vampu. Tagad mežoņi ilgi neuzdrošināšoties uzbrukt.
Ceļotāji kopā ar Amnundaku, Annuiru un atbrīvoto sievieti sēdēja pie atsevišķa ugunskura. Gorohovs stāstīja Annuirai par karagājienu.
Gorjunovs, vēlēdamies uzzināt ko tuvāk par vampu dzīvi, izprašņāja onkilonieti, kas bija jau mazliet iemācījusies vampu valodu. Sieviete pastāstīja, ka vampu apmetne esot it kā viena ģimene, tāpēc ka starp atsevišķiem vīriešiem un sievietēm neesot ciešu saišu: visas sievietes piederot visiem vīriešiem, un bērni esot kopēji. Dažreiz vīrietis kopā ar sievieti, kas viņam iepatikusies, aizbēgot uz mežu un dzīvojot atsevišķi; tomēr pārējie ar to neesot mierā, nogalinot bēgli un sievieti atvedot atpakaļ alā. Vīriešiem dienas aizejot medībās, ēšanā un ieroču — rungu, šķēpu, kasīkļu — gatavošanā; sievietes gādājot malku, apstrādājot ādas, taisot siksnas, bet darba arī viņām neesot daudz: stundām ilgi viņas zvilnot pie uguns vai saulītē un snaužot. Gaļu parasti notiesājot jēlu vai mazliet apceptu uz uguns, un pēc veiksmīgām medībām visi pieēdoties tik, cik lien; ja gaļas neesot — badojoties augām dienām vai izrokot kādas saknītes, lasot gliemežus, lielas vaboles un vardes. Guļot pie ugunskura rindā, ar kājām pret uguni, uz ādām vai uz kailas zemes, palikuši zem galvas akmeni. Pēc veiksmīgām medībām un sātīga mielasta dejojot apkārt ugunskuram, kamēr pakrītot bez spēka vai uzsākot kautiņu kāda nieka dēļ. Baidoties kaut kādus akmens, meža un ūdens garus un naktī neparko neejot nekur pa vienam. Pielūdzot lāci un vēl kādu lielu «vēru ar piekto kāju uz galvas un milzīgiem zobiem; sievietes šim zvēram lasot sēnes un dažādas saknītes.
Pēc vakariņām onkilonu karavīri devās pie miera, bet sievietes sāka nogalināto apraudāšanas ceremoniju; mirušos noguldīja citu citam blakām netālu no ugunskura ar šķēpu un loku rokās, vairogu uz ceļiem. Sievietes atpina bizes, izlaida matus pār pleciem, noņēma kaklarotas un rokassprādzes un, aizklājušas seju rokām, dziedāja žēlabainas dziesmas, kurās slavināja kritušo karavīru drosmi un varoņdarbus; viņas sēdēja nelaiķu galvgali un dziedādamas šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Kurmis un Baltiņš iedomājās piebalsot dziesmām ar gaudošanu, par ko onkilonietes bija visai izbrīnījušās, jo domāja, ka gudrie dzīvnieki izsaka cilvēkiem līdzjūtību. Apklusinājuši suņus, ceļotāji aizmiga, klausīdamies šajā žēlabainajā dziedāšanā.
Diena sākās kā allaž biezā miglā, kurā blāvi liesmoja ugunskuri. Sievietes, pabeigušas mirušo apraudāšanu, gatavoja brokastis; lai paēdinātu daudzos karavīrus, vajadzēja nokaut desmit briežus. Kad migla sāka izklīst un paspīdēja saule, atnāca šamanis ar savu mācekli. Mirušos uzlika uz nestuvēm, un dziļā klusumā viss karotāju pulks cauri mežam lēnītiņām virzījās uz rietumiem; tikai bungas klajumā pavadīja sēru gājienu retiem, stieptiem dārdiem, pārraidot apmetnēm vēsti par kaujā kritušo bērēm. Sievietes un bērni bēru gājienā nepiedalījās.
Nogājuši desmit kilometru, karavīri sasniedza ieplakas rietumu malu, kur klinšu bluķu krāvumā atradās onkilonu galvenā kapsēta ar daudzām no akmens sakrautām kapu kopiņām; katrā bija stāvu iesprausts šķēps ar smaili uz augšu. Vecākās kopiņas jau bija nosēdušās pār izplēnējušiem līķiem, šķēpi sašķiebušies, dažs nogāzies; uz pašiem vecākajiem kapiem vairs nebija arī šīs zīmes un akmeņus klāja biezi ķērpji.
Nolikuši mirušos mežmalā, karavīri sāka gatavot kapu vietas: atsviezdami sānis akmeņus, viņi krāvumā izveidoja garenu bedri, ne dziļāku par vienu metru, Kad kaps bija gatavs, pie tā atnesa kritušo karavīru un noguldīja ar kājām pret dienvidiem; rokas mirušajam izstiepa gar ķermeni, pie vieniem sāniem nolika loku, pie otriem — bultu maku, seju pārklāja ar ādas gabalu un galvgalī iesprauda šķēpu. Pēc tam kapus aizkrāva ar tiem pašiem izceltajiem akmeņiem. Nogalināto bērnu galvaskausus un kaulus, ko onkilonu karavīri bija salasījuši vampu alā, apbedīja vienkop un atstāja kapa kopu bez jebkādiem izrotājumiem.
Apbedīšanas ceremonijas laikā šamanis, uzkāpis uz liela klinšu bluķa pašā kapsētas vidū, sita tamburīnu un dobjā balsī dziedāja kādus burvju vārdus, acīm redzot, aizgainīdams no svaigajām kapu kopām ļaunos garus, lai tie netraucētu mirušo dusu. Tie karavīri, kuri nepiedalījās kapu kopu kraušanā, stāvēja apkārt plašā lokā, atbalstījušies uz šķēpiem. Kad kapi bija aizkrauti, visi karotāji reizē kā viens vīrs pacēla rokas pret debesīm, aizklāja seju rokām un tad gari iekliedzās; šo kliedzienu ceļotāji jau labi pazina, tomēr šeit, piecsimt vīru raidīts un pēc tam vairākkārt atbalsojies klinšu sienās, tas atstāja satricinošu iespaidu. Kliedziens atkārtojās trīs reizes, un pēc tam karavīri aizgāja atpakaļ uz mežmalu un apmetās atpūsties.
Ceļotāji izmantoja izdevību, lai apskatītu ieplakas nomali. Migla bija izklīdusi, un rīta saule spoži apmirdzēja melnās klintis, kas, veidojot terases un dzegas, stāvu pacēlās galvu reibinošā augstumā; augšā varēja saskatīt smailas virsotnes, kur plaisās baloja sniegi; vietām lejup no sniegājiem pa terasēm tievām strūklām gāzās ūdenskritumi. Dažreiz augšā no sniega lauka atrāvās kūstoša sniega blāķis, kas, šļūkdams lejup pa stāvajām kraujām, sašķīda sīkākos klučos un beidzot ar mīkstu būkšķi nogāzās klinšu sienas pakājē. Debess zilgmē lēnām riņķoja ērgļu pāris, vērīgi raudzīdamies, vai nepamanīs uz dzegām kādu neuzmanīgu jēru vai akmenājos no briežu bara atšķīrušos telēnu. Valdīja pilnīgs klusums, un daudzās kapu kopas starp zaļu, dzeltenu un sarkanīgu ķērpju klātiem klinšu bluķiem, uz robežas starp milzīgo melno sienu ar baltajām sniega strēlēm un zaļo meža joslu zem skaidrajām debesīm iedvesa svinīgu noskaņojumu. Mirušie no zaļajiem mežiem un pļavām, kur viņi dzīvoja, mīlēja un karoja, bija aizgājuši uz šo patvērumu pašā zemes malā, melno klinšu paēnā, uz kurām fantāzija neviļus uzbūra ugunīgu uzrakstu: «Te ir mūžīgā miera valstība.»
Kraujas lejasdaļā iepretim kapsētai ceļotāji ievēroja lielu alu, kuras ieeju sargāja akmeņu valnis. Amnundaks pastāstīja, ka alā senāk mitinājusies stipra vampu orda un šeit notikusi liela kauja, kurā krituši daudzi onkiloni. Ordu iznīcinājuši līdz pēdējam cilvēkam un akmeņu lauku netālu no alas izraudzījušies par kapsētu, jo dzīvi palikušie onkiloni spējuši aiznest projām vienīgi ievainotos vīrus. Kopš tā laika visus karavīrus, kas krituši kaujā ar vampu, apglabājot šajā kapsētā.
— Skatieties, baltie cilvēki, — Amnundaks pabeidza stāstu, rādīdams uz daudzajām kapu kopiņām, — cik daudz drošsirdīgu mūsu cilts karotāju atraduši nāvi 110 vampu rokas! Tagad jūs sapratīsiet, kāpēc mēs tā nīstam šos mežoņus. Mēs nevaram dzīvot mierīgi, kamēr kaut viens no viņiem paliek dzīvs mūsu zemē.