MEDNIEKI PAŠI KĻŪST PAR MEDĪJUMU
Ceļotāji pavadīja zemnīcā vairāk nekā nedēļu, atpūzdamies no ekspedīcijas un mācīdamies onkilonu valodu; tērzējot ar sievietēm, mācīšanās vedās viegli, un valodas stundas pie ugunskura, dzerot tēju vai smēķējot, pārvērtās izpriecā, jautros jokos un smieklos; sievietes savukārt mācījās krievu valodu, un nedēļas beigās abas puses jau sapratās pietiekami labi. Amnundaks, skanīgo smieklu vilināts, bieži iegriezās zemnīcā pie baltajiem vīriem, tomēr viņa klātbūtnē sievietes uzvedās visai rātni un arī ceļotāji centās izturēties ar lielāku cieņu.
Rija jau atnācis jūnijs, un saule vairs nenorietēja aiz apvāršņa; tomēr, ap pusnakti noslīgdama zemu pār ieplakas ziemeļu nomali, tā pastāvīgi uz pāris stundām paslēpās kaut kādos baltos mākoņos vai biezas miglas vālos, un tad iestājās krēsla. Ceļotāji ap to laiku parasti jau gulēja, bet kādu reizi Gorjunovs, iznācis no zemnīcas, ievēroja šo parādību un pasauca biedrus.
Iztaujājuši sievietes, viņi uzzināja, ka tā notiekot allaž, jo tajā pusē «no zemes nāk liels tvaiks kā no trauka, kad tajā vārās ēdiens, vai kā no tējkannas», — viņas paskaidroja. Šī parādība, protams, ļoti ieinteresēja ceļotājus, un viņi nolēma katrā ziņā iekļūt vampu zemē un noskaidrot, kas tur īsti notiek.
Tomēr vispirms vajadzēja apraudzīt bāzi un Ņikiforovu. Šajā pārgājienā piedalījās visi, atskaitot Annuenu, kas palika mājās.
Ņikiforovs, dzīvodams vientulībā, nemaz negarlaikojās: viņš ne vien rūpējās par suņiem un to barošanu, bet ari gatavoja malku un pārliku ziemai un saulainās dienās kaltēja gaļu, ko, sagrieztu sloksnēs, izkāra uz arkānu siksnām. Gaļu vajadzēja sargāt tiklab no suņiem, ko viņš pa dienu izlaida laukā no alām, kā arī no plēsīgiem putniem. Kazaks nereti izklaidējās, nošaudams kādu pārāk nekaunīgu ērgli, kas grasījās pakampt gaļu; putns pēc tam pats nokļuva uz tā paša arkāna, jo derēja suņu barošanai. Kupenas manāmi noplaka un no virsas apledoja, tā ka, neizcērtot ledū pakāpienus, pa sniegu vairs nevarēja uzkāpt uz kores. Kazaks, nebūdams slinks, to bija izdarījis un laiku pa laikam uzrāpās augšā, lai pavērotu jūru. Vienā mēnesī, ko ceļotāji bija aizvadījuši Saņņikova Zemē, jūra bija stipri pārvērtusies: vaļējie ūdeņi kļuvuši daudz plašāki un pievirzījušies tik tuvu, ka tos varēja labi saskatīt. Jūra bieži tinās miglā, tomēr dažās skaidrās un vējainās dienās miglas vāli izklīda un tālumā pie apvāršņa tikko samanāma iznira Koteļnija sala, ko vēl joprojām klāja sniegs un tikai šur tur uz klintīm melnēja nokusuši laukumi.
Sievietes nekad nebija redzējušas savas zemes apkaimi; uzkāpušas augšā un ieraudzījušas ledus un sniega tuksnesi, kas pavērās viņu skatienam visā savā nomācošajā diženumā, viņas nodrebēja šausmās un nožēloja baltos cilvēkus, kuri mitinoties sniegos lielāko daļu gada.
— Tālab jūs visi esat tādi balti, — viņas nosprieda.
— Nu, kā būs, Annuira, vai nāksi man līdzi turp, uz dienvidiem, kad es iešu projām no jūsu zemes? — Ordins vaicāja.
Annuira enerģiski papurināja galvu:
— Nē, neiešu, tur pārāk auksts, sniegs un ledus vien, un vairāk nekā nav. Skaties, pie mums ir vasara, silts laiks, bet šeit ziema.
— Tad es aiziešu projām bez tevis, un tu paliksi atraitnēs.
— Nē, arī tu nekur neaiziesi! Jūs visi paliksiet pie mums, tā sacīja Amnundaks. Un jūs apsolījāt…
Augšā pakavējās tikai īsu brīdi; diezgan asais vējiņš, kas vilka no ledus lauku puses, viegli apģērbtajām sievietēm šķita ļoti auksts. Viņas priecājās, nokļuvušas atpakaļ lejā pie ugunskura, kur pavadīja arī visu nakti. Par šo ekskursiju uz sniegiem klāto kalnu kori ceļotāji apbalvoja sievietes ar krellēm un spogulīšiem, ko sameklēja bāzē atstātajos saiņos.
Sajā reizē viņi izkravāja no saiņiem arī visas citas līdzīgas mantas, ko bija atveduši uz šejieni, cerēdami tikties ar onkiloniem, un tagad taisījās izdāļāt Amnundaka apmetnē; ceļotāji cerēja, ka krelles, spogulīši, adatas, spožās pogas, krāšņās lentas, vara gredzeni un auskari ar neīstiem dārgakmeņiem un virsaiša sievai paredzētā koraļļu kaklarota sajūsminās onkilonietes, bet daži naži, cirvis un smalkzāģis apmierinās vīriešus un pamudinās Amnundaku norīkot drošu konvoju gājienam pa vampu zemes tālākajiem novadiem.
Atgriezušies apmetnē, vīri nodzīvoja tur vēl trīs dienas un pēc ilgām pārrunām pārliecināja Amnundaku, lai viņš piekrīt balto cilvēku nodomam doties pārgājienā uz ieplakas ziemeļiem.
— Kaut arī jūsu zibeņi nogalina bez kļūdīšanās gan putnus, gan zvērus, gan cilvēkus, — virsaitis sacīja, — tomēr vampu ir ļoti viltīgi un var uzbrukt jums no slēpņa vai arī naktī un miglā. Tālab pēc manas pavēles jūs pavadīs divpadsmit labākie jaunie karavīri, kuri apsargās jūsu miegu, nesīs mantas un izlūkos drošu ceļu.
Nākamajā rītā septiņpadsmit labi apbruņoti cilvēki atstāja apmetni. Annuira bija pierunājusi Ordinu, lai ņemot līdzi arī viņu, un tāpat apbruņojās ar šķēpu, loku un bultām, kaut arī onkiloni zobojās un sievietes visvisādi biedēja meiteni. Tomēr viņai gribējās redzēt jaunus novadus, un Ordins cerēja pieradināt Annuiru pie ceļojumiem, lai pēcāk aizvestu meiteni sev līdzi uz kontinentu; viņa bija Ordinam ļoti iepatikusies un savukārt viņu dedzīgi iemīlējusi.
Pirmajā dienā ceļotāji aizgāja līdz onkilonu apmetnei, ko bija izpostījuši vampu. Zemnīca jau bija uzcelta no jauna un tur atsākusies ierastā dzīve: sievietes rosījās pie pavarda, bērni delverējās un blēņojās, neredzēja vienīgi sirmgalvjus, ko vampu bija nogalinājuši. Pārnakšņojuši līdzās apmetnei, ceļotāji devās tālāk tieši uz ziemeļiem. Klajumi un ezeri mijās ar mežiem, bet tie pakāpeniski kļuva aizvien skrajāki, un savvaļas dzīvnieki vairs tik bieži negadījās ceļā. Uz naktsguļu apmetās norā pie ezera, kura viduci pēc katrām desmit minūtēm uzmutuļoja ūdens paugurs. Ezers bija tik silts, ka ceļotājiem iegribējās kārtīgi nomazgāties. Kamēr karavīri uzkūra uguni un sagrieza vakariņām gaļu, ceļotāji pagājās mazliet sāņus, ātri izģērbās un metās ūdenī. Udeņs šļaksti piesaistīja karavīru uzmanību, un viņi šausmās pietrūkās kājās. Kaut gan onkiloni neizjūta tādu riebumu pret ūdeni kā, piemēram, mongoli, tomēr viņi, tāpat kā citas tautas ziemeļos, kur ūdens ir pārāk auksts, nekā nezināja par peldēšanos. Tālab karavīri nodomāja, ka viņiem uzticētie baltie burvji, pārvērtušies zivīs vai roņos, grib aizbēgt no onkilonu zemes.
— Annu, skaties, tavs vīrs un citi burvji tūliņ pazudīs — viņi ielīduši ezerā! — kāds karavīrs iekliedzās.
Annuira, kas patlaban gatavoja vakariņas, pielēca kājās un aizskrēja ezera krastā, bet viņai pakaļ metās visi onkiloni. Ceļotāji jau bija iebriduši ezerā un peldēja, tā ka ūdenī varēja saskatīt tikai viņu galvas.
— Vai redzat, viņi jau pārvērtušies roņos! Skatieties, skatieties! — krastā sapulcējušies klaigāja.
Tomēr Annuira, jau mazliet iepazinusies ar civilizāciju un šo to sapratusi, pēc pirmā izbīļa nomierinājās — viņa pazina Ordina seju — un sāka zoboties par onkiloniem. Tomēr viņus gaidīja vēl lielāki brīnumi. Kad ceļotāji izkāpa krastā un, saberzējuši, ķermeni un galvu, sāka pārklāties ar kaut ko baltu, sniegam līdzīgu, karavīri, kam nebija nekādas jausmas par ziepēm, atkal brīnījās nenobrīnīdamies.
— Skatieties, ūdens uz šo burvju miesām sasalst un pārvēršas sniegā! — viņi sacīja cits citam.