Un atkal Annuira, kas jau pazina ziepes, izskaidroja onkiloniem, kas īsti noticis., Tomēr viņi nomierinājās tikai tad, kad baltie cilvēki apģērbās un atgriezās pie ugunskura; visi karavīri paslepus vērīgi aplūkoja svešzemniekus — vai tikai viņu ārienē nav manāmas kādas pārmaiņas.
Kamēr visi vakariņoja, Annuira, paķērusi ziepes, arī aizskrēja peldēties patālāk no ugunskura. Neprazdama peldēt, viņa nebrida dziļi ezerā un ziepējās pie paša krasta. Kad meitene atgriezās, karavīri sāka viņu izsmiet.
— Tu berzējies ar sniegu, lai taptu balta tāpat kā tavs vīrs! Tu nebaidījies līst ūdenī, kur ūdens gars varēja sagrābt tevi aiz kājām un aizraut dzijumā. Tomēr tu esi palikusi tāda pati melna kā bijusi! — tā zobojās viņas ciltsbrāļi.
Annuira pēcāk atzinās Ordinam, ka ūdenī viņai bijis šausmīgi baisi — visu laiku tā vien licies, ka nupat, nupat kāds sagrābs aiz kājām un aizvilks dzelmē. Viņa, tāpat kā visi onkiloni, ticēja, ka ir ļauni gari, kuri mitinās ūdenī, mežos un alās, ka ir miglas un puteņa gari. Vienīgi vēlēšanās darīt visu pakaļ savam vīram bija piespiedusi viņu iebrist ūdenī.
— Citu reizi es iešu uz ezeru kopā ar tevi. Un tev jāparāda man, ko tu dari, ka vari peldēt kā ronis, — Annuira uzstāja.
Naktī nometni apsargāja pēc kārtas karavīri kopā ar Kurmi un Baltiņu, kas jau bija sadraudzējušies ar onkiloniem, jo tie arvien pameta suņiem pusapgrauztus kaulus un gaļas atkritumus. Karavīri augstu vērtēja suņu modrību un izteica nožēlu, ka viņu senči nav paņēmuši sev līdzi no kontinenta dažus šādus dzīvniekus.
— Kāpēc gan viņi nesaķer un nepieradina vilcēnus? — Gorohovs vaicāja.
— Vilku nekad nevarēs pilnīgi pieradināt, — Gorjunovs viņam paskaidroja. — Varbūt varētu noķert kādu vilku māti un sakrustot ar mūsu krančiem. Mums diemžēl nav līdzi nevienas kuces.
Onkiloni šaubījās par šo priekšlikumu, tomēr apgalvoja, ka noķert vilku neesot nemaz tik grūti.
Ceļā uz ziemeļiem pagāja vēl viena diena. Meži kļuva aizvien skrajāki, koki mazāki, pļavās vairs nebija sazēlusi tik kupla zāle; vērši un zirgi gadījās ceļā reti un izturējās ļoti piesardzīgi — acīm redzot, vampu, vajādami dzīvniekus, bija iemācījuši viņus neuzticēties cilvēkam. Toties biežāk pagadījās degunradži, kas paši iedvesa šausmas vampu un nebaidījās no šķēpiem un rungām.
Pret vakaru pirms iziešanas kādā klajumā izlūki, kas gāja kopā ar suņiem pa priekšu, apturēja gājējus ar ziņu, ka parādījušies vampu. Visi, paslēpušies krūmos mežmalā, sāka vērot apkārtni.
Klajumā ganījās vairāki vērši; viens no tiem stāvēja mazliet atstatu no bara un laikam gremodams snauda. Vērsim no mugurpuses zagās klāt pieci vai seši vampu, lēnītiņām līzdami pa zāli.
Pielīdis soļu divdesmit attālumā no vērša, pirmais vampu ātri pielēca stāvu un svieda vienu pēc otra divus šķēpus; pārējie mednieki arī pietrūkās kājās un skrēja vērsim klāt no sāniem, pacēluši šķēpus un sagatavojušies uzbrukumam. Viens šķēps bija trāpījis vērsim krustos un iecirties ādā; vērsis izbīlī un sāpēs iebaurojās, tad pamanīja ienaidniekus un metās viņiem virsū, noliecis galvu un izslējis uz priekšu milzīgos ragus; vampu paspēja laikus atlēkt sānis, un dzīvnieks, saņēmis vēl pa šķēpam katrā sānā, aizdrāzās garām cilvēkiem; tomēr krama smailes droši vien nespēja ieurbties dziļi biezajā ādā, jo šķēpi tūlīt pat nokrita zemē. Saniknotais vērsis apsviedās apkārt, negaidot panāca vienu no medniekiem un ar galvas vēzienu uzsvieda viņu diezgan augstu gaisā; citi vampu atkal meta šķēpus un novirzīja vērša uzmanību no pakritušā.
Pamanījis, ka ienaidnieki uzbrūk no visām pusēm, vērsis turēja par labāku meklēt glābiņu bēgot un aizauļoja pār klajumu līdzi baram. Vampu metās vērsim pakaļ, bet tūliņ atpalika, kaut arī viņiem kājas bija žiglas. Pilnā sparā auļojošais dzīvnieks nemaz neievēroja vairākus nopakaļ sviestus šķēpus.
— Medības viņiem nav izdevušās, — Gorjunovs sacīja. — Tagad nošausim vērsi vampu acu priekšā, bet, protams, ne jau viņiem.
Vērsis tobrīd skrēja kādu divsimt soju atstatumā no vērotājiem, bet četri vampu — soļu trīsdesmit iepakaļ; piektais bija palicis turpat, kur nokritis. Vampu joza milzīgiem soļiem, stipri noliekušies uz priekšu, pinkainie mati plīvoja vēja; katram rokā bija palicis tikai viens pats šķēps. Mednieki cerēja, ka noasiņojošā vērša spēki izsīks un viņu varēs panākt. Te pēkšņi vērsis, kurš auļoja cik jaudas, sabruka.
Iekarsuši vajāšanā, vampu vai nu nebija dzirdējuši šāvienu, vai arī nesaprata, ko tas nozīmē. Uzvaras priekā kliegdami, viņi pieskrēja pie pakritušā dzīvnieka un sāka dejot tam apkārt uzvaras deju.
— Vajadzēs viņus pabiedēt, — Ordins sacīja. — Citādi mums gaļas neredzēt kā savu ausu.
— Jā, un vispār vajag atbrīvot ceļu tālāk uz ziemeļiem un piespiest viņus laisties projām uz savām alām.
Gorohovs pacēla šauteni un izšāva. Vampu vispirms sastinga kā zemē iemieti, pēc tam, šausmās bļaudami, drāzās atpakaļ pa klajumu; piecēlās arī vērša savainotais vīrs un klibodams vilkās bēdzējiem nopakaļ. Onkiloni tajā pašā mirklī izskrēja klajumā un izkliedza savu kaujas saucienu, lai vampu saprastu, ka šāviens ir saistīts ar viņu kliedzienu.
— Mēs pārnakšņosim šeit! — Gorjunovs pavēstīja. — Gaļa vakariņām mums ir, un vampu neuzdrošināsies atgriezties.
Kamēr onkiloni uzšķērda un nodīrāja vērsi, ceļotāji klajuma vidū sameklēja mazu, dīķim līdzīgu ezeriņu ar remdenu ūdeni; stāvā krants strauji aizgāja dzelmē, un ezeriņš likās ļoti dziļš. Krastā apmetās uz naktsguļu, atnesa šurp labākos gaļas gabalus, pārējo atstājot ērgļu un vilku mielastam. Sāka sprēgāt ugunskurs, un visi ķērās pie vakariņu gatavošanas. Ordins, paņēmis katliņu, aizgāja pie ezeriņa; lai pasmeltu ūdeni, viņam vajadzēja nogulties uz zemes — tik zems bija līmenis. Pasniedzies ar katliņu izstieptajā rokā, viņš ievēroja, ka ūdens it kā ceļas pretī; Ordins sāka lēnītiņām celt katliņu uz augšu — un ūdens sekoja tam, it kā magnēta pievilkts.
Ūdens kāpa aizvien augstāk un augstāk un beidzot sniedzās līdz pašai krants augšai.
— Ūdens kāpj ārā no ezera! — Ordins, pielēcis kājās, iesaucās.
Uz šo saucienu visi-saskrēja ezeriņa krastā un izbrīnījušies raudzījās ūdenī, kas taisījās plūst pāri malām.
— Jāsavac mantas un jāiet tālāk, — Kostjakovs noteica.
Onkiloni sāka čukstēties un māņticīgās šausmās skatījās ūdeni, gaidīdami, ka no tā izbāzīs galvu kāds briesmīgs zvērs. Annuiras sejā atspoguļojās pārmaiņus bailes un jautrība, jo viņa pamanīja, ka Ordins smaida. Meitene jau bija apradusi ar domu, ka baltie cilvēki visu zina, visu var izdarīt un ne no kā nebaidās.
Iekām onkiloni izšķīrās par bēgšanu, ūdens ezeriņā sāka lēnām kristies un pēc dažām minūtēm nostājās agrākajā līmenī. Gorohovs atviegloti nopūtās.
— Aizgāja, aizgāja atpakaļ dziļumā, laikam nobijās! — viņš nomurmināja.
Ordins, Gorjunovs un Kostjakovs sāka smieties — viņi noskārta, ka tas ir ezers ar pazemes pieteci; ezera dibenā, acīm redzot, atradās ar ūdeni pieplūdis krāteris, kas aizsniedzās lielā dziļumā; tvaiki un gāzes laiku pa laikam pacēla ūdeni uz augšu, bet pēc tam atrada izeju kādā sānu plaisā, neizlaužoties cauri ūdens slāņiem kā citos ezeros, tāpēc ezera līmenis atkal nokritās. Vajadzēja vienīgi noskaidrot šīs parādības periodiskumu, lai pārliecinātos, vai tāds izskaidrojums ir pareizs. Ordins izvilka pulksteni.