— Tagad es saprotu, kā dzīvnieki var padzerties šajā ezerā, — sacīja Gorjunovs. — Viņi nogaida, kamēr ūdens paceļas līdz pašai krants augšai.
— Jā, es arī brīnījos, redzot stāvos krastus un nekur nemanot, ka dzīvnieki būtu izminuši kādu noeju pie ūdens, — Ordins apstiprināja.
— Un dažs zvērs varbūt nepaspēj padzerties, kad jau — paskat vien — ūdens pazūd no paša degungala! Ej nu gaidi, kamēr tas atkal celsies uz augšu.
Gaidīt patiešām vajadzēja ilgi: ceļotāji paspēja izvārīt un izcept visu vajadzīgo un ari pavakariņot, kad ūdens līmenis no jauna pamazām sāka celties; izrādījās, ka intervāls ir gandrīz vesela stunda.
Tikko saule bija paguvusi paslēpties aiz ieplakas ziemeļu daļas tvaiku aizsega, no turienes atplūda bieza migla un īsā brīdī iestājās gandrīz pilnīga tumsa. Tomēr malka bija sagādāta visai naktij, un ugunskurs deva gaismu un siltumu. Ceļotāji sprieda un prātoja par šīs dīvainās zemes ezeriem ar to periodiskajiem izvirdumiem, ko onkiloni izskaidroja ar ūdens garu rotaļām. Viņi stāstīja, ka ziemeļu pusē esot Tūkstoš Dūmu ieleja, kur no zemes dziļumiem visur nākot laukā dūmi un zeme esot tik sveloti karsta, ka dedzinot pēdas pat cauri apaviem. Viņi paši tur neesot bijuši, bet dzirdējuši par to stāstām sirmgalvjus, kuri jaunības gados piedalījušies lielā uzbrukumā vampu; šo karagājienu vadījis Amnundaka vectēvs.
Tūkstoš Dūmu ielejā vampu agrāk pārlaiduši ziemu.
Sarunu pārtrauca gari stiepti kaucieni, kas atskanēja mežā; suņi tiem atbildēja ar niknām rejām.
— Vilki tuvu — saoduši gaļu, — Gorohovs sacīja.
— Nu būtu īstā reize noķert vienu vai divas vilku mātes, — Gorjunovs ieteicās.
Onkiloni apgalvoja, ka tas nebūšot grūti izdarāms; vilkus, kas nedodot miera briežu bariem, viņi ziemas naktīs medījot ar dzinējiem lāpu gaismā. Vilcenes gūstīšanai viņi salūkoja no tievām siksnām pītu tīklu, ko lietoja zosu ķeršanai, kad tās nometušas spalvas. Visi sāka gatavoties vilku tvarstīšanai. No sagādātā kurināmā kaudzes izmeklēja sausus, sveķainus jaunu lapegļu stumbrus, saskaldīja tos pusmetru garās šķilās un piesēja tās pie šķēpiem; tādas lāpas sagatavoja katram medību dalībniekam un sakrāva ugunskurā. Pa to laiku vilki bija sapulcējušies pie vērša paliekām, un no turienes skanēja ņurdēšana, smilksti, kaulu brīkšķēšana — plēsoņu bars miglas aizsegā mielojās bez bēdu.
Kad sveķeļi bija krietni iedegušies, onkiloni un ceļotāji ar lāpu vienā rokā un šķēpu vai šauteni otrā skriešus ielenca plēsoņu mielasta vietu lielā lokā un pēc tam, noliekuši lāpas uz priekšu gandrīz līdz pašai zemei un vēzēdami tās pa labi un pa kreisi, sāka tuvoties centram, kur kustīgais uguns loks ietvēra vilku baru. Drīz vien cauri miglai varēja saskatīt pelēkos plēsoņus drūzmējamies pie beigtā vērša; ierautu asti un atņirgtiem zobiem viņi apjukuši stāvēja, neredzēdami nevienas spraugas, pa kuru izbēgt no šā šausmīgā loka, kas šūpojās un nāca aizvien tuvāk. Zvēri iegaudojās, sāka šaudīties šurpu turpu, lēkdami cits citam virsū, un beidzot, zaudējuši galvu, pa diviem, pa trim metās projām uz visām pusēm.
Tomēr aizbēgt izdevās tikai nedaudziem: onkiloni veikli nodūra vilkus ar šķēpu vai arī, iezveļot ar lāpu pa purnu, aiztrieca plēsoņus atpakaļ. Karavīrs, kuram bija tīkls, uzmeta to vilku mātei, kas pūlējās izlauzties no aplenkuma, — viņa uzreiz sapinās un nogāzās pie zemes. Dzīvi palikušie vilki atgriezās pie vērša paliekām, saspiedās cieši kopā, trīcēja un klabināja zobus, bet vairs nemēģināja bēgt; mednieki viņus nogalināja ar dažiem šāvieniem. Pacēluši lāpas, onkiloni tagad nobeidza ievainotos vilkus, kas gulēja visapkārt; starp ievainotajiem plēsoņiem atrada vēl vienu vilcēni, uzmeta tai uz galvas svārkus, sasēja kopā visas četras ķetnas, piekāra aiz kājām pie šķēpa un aiznesa projām.
Savākuši visus nogalinātos zvērus, kuru bija vienpadsmit, onkiloni atgriezās pie ugunskura un ķērās pie ādu novilkšanas.
Katru noķerto vilku māti piesēja pie trim zemē iedzītiem mietiem: pie diviem ar siksnām pievilka priekškājas ūn pakaļkājas, pie trešā — kaklu, tā ka zvērs nevarēja ar zobiem aizsniegt nevienu siksnu. Pēc šīm oriģinālajām medībām vīri nolikās gulēt visapkārt ugunskuram, kā parasti atstājuši sargus, kuriem vajadzēja pieskatīt vilcenes un pasargāt tās no Kurmja un Baltiņa — suņi ilgi nevarēja nomierināties, izpauzdami vēlēšanos izrēķināties ar bezspēcīgajiem ienaidniekiem.
TŪKSTOŠ DŪMU IELEJA
Brokastodami rīta biezajā miglā, vīri sprieda, kā varētu izvadāt līdzi vilcenes: daži ieteica pēc kārtas nest tās uz pleciem, citi — stiept nestuvēs, ko uztaisītu, izmantojot nogalinātā vērša ādu. Visvienkāršāk būtu piespiest zvērus, lai tie paši skrien līdzi cilvēkiem, taču nebija ne ķēdes, ne stieples, no kā varētu pagatavot asajiem zobiem nepārgraužamu pavadu.
Beidzot apķērās: no ādas izgrieza platas kakla siksnas un uzpurņus. Kakla siksnas piesēja pie Gorohova šautenes slauķa galiem. Tādējādi vilku mātes gāja blakām kā vērši jūgā; viens onkilons veda gūstekņus aiz siksnas, otrs paskubināja tos no muguras. Sākumā zvēri atspērās uz visām četrām un gūlās zemē, bet pēc tam, kad vilku mātēm uzrīdīja suņus, kuri sāka plosīt tām ciskas, tās padevās savam liktenim un ierautu asti vilkās pakaļ cilvēkiem.
Tikko migla sāka izklīst, ceļotāji devās tālāk uz ziemeļiem. Veģetācija kļuva aizvien vārgulīgāka, pa ceļam gadījās veselas joslas nokaltuša, zemaudzīga, bet veca meža; klajumos retas zāles laukumiņi mijās ar pilnīgi kailu sadēdējušu bazaltu. Pēc dažiem kilometriem viņi ieraudzīja zemē plaisu, no kuras cēlās viegla dūmu strūkliņa.
Ordins noliecās un pielika plaukstu pie plaisas, taču uzreiz atrāva nost — no zemes dzīlēm plūda sveloti karsts gaiss. Jo tālāk, jo vairāk tādu plaisu gadījās pa ceļam un arī gaiss kļuva karstāks; ceļotājiem šķita, ka, viņi nokļuvuši krietni sakurinātā pirtī — vēl jo vairāk tāpēc, ka visa apkārtne tinās vieglai miglai līdzīgos garaiņos. Onkiloni jau sen bija nometuši jakas un soļoja kaili līdz jostas vietai; ceļotāji tāpat neizturēja karstumu un sekoja viņu piemēram. Beidzot arī Annuira novilka jaku un bikses, atstājot vienīgi jostu ap gurniem; mazliet apmulsusi, viņa sacīja, ka te esot tik karsti kā zemnīcā, kad degot laba uguns.
Uzmanību saistīja biezākas miglas vāli: izrādījās, ka lur no zemes dzīlēm pa vairākiem caurumiem, klusu svilpdami vai smagi elsdami, izlaužas tvaiku mutuļi.
— Tās jau ir īstas fumarolas! — Ordins iesaucās.
Jo tālāk, jo vairāk tādu plaisu rēgojās melnās lavas kailajā, paugurainajā virsmā. Šķita, ka visa zeme kaut kur dziļumā gruzd un kūp, un karstumu jau juta arī cauri apaviem.
Fumarolas — gāzu un ūdens tvaiku strūklas, kas izplūst aktīvu vulkānu nogāzēs un apkaimē vai pace|as virs atdziestošām lavas straumēm, bieži vien arī aprimušu vulkānu krāteros.
Nogājuši kādus pāris kilometrus pa šo apvidu un apstājušies, lai pārlaistu tam acis un atvilktu elpu, ceļotāji nevarēja vien nobrīnīties par ainavu, kas pavērās skatienam. Visās malās gan šur, gan tur no zemes lauzās tvaiku mutuļi, kupliem stabiem celdamies uz augšu rāmajā gaisā, un slipo saules staru apspīdētajos sprogainajos mākuļos mirdzēja un rotājās varavīkšņu loki. Varēja domāt, ka skaidrā, rāmā, aukstā ziemas dienā kūp neskaitāmi neredzamas pilsētas dūmeņi. Starp baltajiem stabiem rietumos, ziemeļos un austrumos melnēja ieplakas malienes augstās klinšu sienas, kas atradās vairs tikai piecus sešus kilometrus no šejienes. Šur tur jau parādījās smailas virsotnes ar sniegāja joslām vai plankumiem, kas spoži mirdzēja saules staros. Baltais sniegs un balto tvaiku stabi — no vienas puses, melnās kraujas un melnā zeme — no otras puses, tā bija divu gluži pretēju krāsu kombinācija, kas tik reti sastopama.