Klusumu nereti iztraucēja gan griezīgi svilpieni, gan dunoņa, kas izlauzās no plaisām.
— Melns, kūpošs tuksnesis! — Gorjunovs iesaucās.
— Lūk, tā nu ir Tūkstoš Dūmu ieleja! — sacīja Ordins.
— Ļauno garu miteklis! — pavēstīja vecākais no onkiloniem. — Tur kūp viņu ugunskuri, kas deg apakšzemes alās.
Cilvēki vēroja šo reto ainu, dažādu jūtu pārņemti: baltie — ar interesi, melnīgsnējie — māņticīgās bailēs. Ļaužu uzmanību piesaistīja kāds sevišķi kupls tvaiku stabs turpat netālu. Pieejot tuvāk, noskaidrojās, ka tas ceļas no sešus metrus plata ezeriņa, kur ūdens mutuļoja gluži kā lielā katlā.
Gorjunovs izvilka no maišeļa gaļas gabalu, piesēja to siksnas galā un ielaida ūdenī. Gaļa verdošā ūdens mutuļos grozījās un svaidījās uz augšu un leju un pēc brīža jau bija izvārījusies mīksta.
— Lieliska vieta pārnakšņošanai! — Ordins nosprieda. — Malkas šeit nav, bet ir katls, kurā izvārīt vakariņas un pasmelt verdošu ūdeni tējai.
Tālākajā ceļā uz ziemeļiem viņi sastapa vēl dažus nelielus verdošus ezerus. Paši mazākie — vienu divus metrus diametrā — virda rāmi, mezdami neskaitāmus sīkus burbulīšus; lielie mutuļoja spēcīgi, tā ka visa ūdens virsma viļņojās un šur tur uz augšu sitās putojošas strūklas. Ceļotāji ievēroja, ka slāvos krastus virs ūdens līmeņa un zemi apkārt ezeriem šur tur klāj balta, sniegam līdzīga kārtiņa. Sniegs līdzās verdošam ūdenim šķita absurds. Pagrābuši pa šķipsnai baltās vielas, ceļotāji atklāja, ka ta ir kāda sāls, ļoti rūgta, kodīga, ar nepatīkamu garšu.
— Ja izdalās sāls, tad arī ūdens būs sāļš un nederēs tējai, — Gorjunovs ieminējās.
Nogaršoja ūdeni — tas gan bija mazliet iesāļš, tomēr derīgs dzeršanai.
Metot līkumus starp verdošajiem ezeriņiem un kūpošajām plaisām, gājēji jau netālu no ielejas malienas uzdūrās prāvai — kādu divsimt soļu platai un piecpadsmit līdz divdesmit metru dziļai — iedobei.
Tās līdzenais dibens bija mazliet ieslīdzis, tā ka iedobe atgādināja lielu kausu, tomēr ūdens tur nebija. Ielūkojušies ciešāk, cauri vieglajai dūmakai, kas pildīja šo bedri, ceļotāji redzēja, ka iežu plaisās šur tur uzplaiksnās zilganas uguntiņas. Ordins, gribēdams apskatīt tās tuvāk, sāka kāpt lejā, taču jau pēc dažiem soļiem, aizspiedis degunu un muti, ātri griezās atpakaļ. Viņš sacīja, ka gandrīz noslāpis sēra un hlora tvaikos, kas pildot karsto gaisu.
Binokli varēja saskatīt, ka iedobes dibena melnos iežus visur klāj dzeltenas un baltas joslas un plankumi, acīm redzot, bieza kārta sēra un salmiaka.
— Nu, Pāyel Nikolajevič, — Ordins sacīja Kostjakovam, kad bija atvilcis elpu, — tagad arī jūs vairs nenoliegsiet, ka Saņņikova Zeme ir milzīga, vēl gluži neaprimuša vulkāna krāteris.
— Protams, Bazalta kraujas, kas to ietver, geizeri un ezeri, kas met burbuļus — dienvidos, verdošie ezeri un fumarolas — ziemeļos, šī indīgiem tvaikiem pieplūduši bedre — tas viss neatstāj ne mazāko šaubu, — apstiprināja Gorjunovs.
— Bet onkiloni taču dzīvo šeit jau četrsimt gadu, vampu un dzīvnieki — vēl daudz ilgāk. Dienvidu daļā sakuplojusi bieza augu sega — tātad vulkāns jau sen nav darbojies, — Kostjakovs iebilda.
— Bez šaubām, bet skaidrs arī tas, ka vulkāns pārstājis darboties pakāpeniski, virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, tāpēc ka vulkānisma pazīmes šeit izpaužas daudz spilgtāk. Varbūt tajos laikos, kad vampu jau bija apmetušies salas dienvidu novados, ziemeļos vēl izplūda lava.
— Onkiloni to vairs nav pieredzējuši, — Ordins piebilda. — Viņi zina stāstīt tikai par «pazemes garu» ugunskuru dūmiem.
— Vai vulkāns tomēr nevar kādā jaukā dienā pamosties no ilgās snaudas un nodarīt lielu postu? — Gorjunovs vaicāja.
— Pilnīgi iespējams. Par izdzisušiem šā vārda pilnā nozīmē var uzskatīt tikai tos vulkānus, kas nav darbojušies veselus ģeoloģiskus periodus un lielākā vai mazākā mērā ir jau noārdīti. Par visiem pārējiem nav iespējams galvot, un pareizāk būtu tos dēvēt par aprimušiem, aizmigušiem, tāpēc ka tie var pamosties. Mēs zinām gadījumus, kad vulkāni, ko uzskatīja par apdzisušiem, aprimušiem, pēkšņi sākuši darboties. Atcerieties Vezuvu, kura bieziem mežiem aizaugušajā krāterī kādreiz meklēja glābiņu Spartaks, sacēlušos vergu vadonis. Neviens toreiz neuzskatīja šo kalnu par vulkānu, par tā darbību nevēstīja pat teikas un nostāsti. Taču mūsu ēras septiņdesmit devītajā gadā vulkāns pēkšņi pamodās, iznīcināja Herkulānu un Pompejus un kopš tā laika darbojas līdz mūsu dienām.
— Un Kailais kalns — Monpeljē — Martinikā! — Gorjunovs atcerējās. — Līdz astoņpadsmitā gadsimta pusei tas snauda, un salinieki neko nezināja par tā agrāko aktivitāti. Pēc tam kalns sāka mosties, bet šis process ilga simt piecdesmit gadu, un Monpeljē tikko rādīja dzīvības zīmes; tikai divdesmitā gadsimta sākumā notika drausmīgs izvirdums, kas dažās minūtēs izpostīja visu Senpjēras pilsētu un nogalināja trīsdesmit tūkstošus cilvēku.
— Varētu minēt vēl daudz tādu piemēru — gan abās Amerikās, gan Zunda salās, gan Kamčatkā, — piebilda Ordins.
— Šā vulkāna pamošanās atnestu onkiloniem lielu postu, — Kostjakovs ieminējās.
— Atkarībā no tā, kur atjaunosies vulkāniskā darbība un kā tā risināsies. Ja izvirdums ietvers vienīgi ieplakas ziemeļu daļu, kas arī tagad ir neauglīga un neapdzīvota, un nebūs pārāk spēcīgs, onkiloni varēs mierīgi dzīvot turpat blakus aktīvajam vulkānam. Ja turpretim izvirdums sāksies dienvidu daļā, var gaidīt visļaunāko.
— Man šķiet, — Ordins atbildēja, — šīs daudzās fumarolas, verdošie ezeri un geizeri ieplakā rāda, ka vulkāniskā darbība var atjaunoties varbūt šodien, varbūt rit, citiem vārdiem, jebkurā brīdī, kaut arī ieplaka, pēc onkilonu apgalvojuma, tādā stāvoklī atrodoties jau simtiem gadu. Taču viņi šo novadu apmeklē ļoti reti, un viņu liecības nav visai drošas. Te vajadzīgi regulāri novērojumi.
— Cerēsim, ka mūsu ekspedīcijas laikā nekas nenotiks un Saņņikova Zeme ar tās dzīvajām fosilijām eksistēs vēl simtiem gadu, — Gorjunovs izteica vēlējumu.
Apmetuši līkumu apkārt smacīgajai iedobei, ceļotāji drīz vien sasniedza ieplakas ziemeļu malu — tādu pašu stāvu, dzegām, terasēm un klinšu ragiem izrobotu bazalta krauju kā citur; tā pacēlās, cik varēja spriest, ne mazāk kā tūkstoš metru augstumā. Šis apvidus likās vēl drūmāks, jo te nebija nekādas veģetācijas, neauga pat ķērpji. Tomēr, paskatījies visapkārt, vērotājs ieraudzīja apbrīnojamu ainavu: netālu no melnās klinšu sienas pakājes aizstiepās Tūkstoš Dūmu ielejas garaiņu un tvaiku stabu baltā siena, kas viegli viļņojās un mutuļoja, un zemās saules staros tās viļņotajā korē šur tur iedzirkstījās un lāktīja varavīksnes, klejodamas no vienas vietas uz otru.
Kāduviet ceļinieku uzmanību saistīja gara, balta josla melnās sienas pakājē.
— Dīvaini — vai patiešām tas būtu no augšas nogāzies sniegs? — Gorjunovs prātoja.
— Nē, tas nav sniegs, tas ir kaut kāda balta ieža atsegums, — Ordins atbildēja, paskatījies ar binokli.
— Un viss šis atsegums izrakņāts vienās bedrēs, it kā izgrauzts. Diezin vai šeit vampu nelauž krama akmeņus?
Visi steidzas uz turieni. Atklājās, ka §eit bazalts guļ virs sniegbalta, irdena marmora, kas trīs četrus metrus virs ieplakas dibena veido divsimt trīssimt metru garu atsegumu. Marmorā gan izklaidus, gan ligzdās un starpslaņos bija izkaisīts melns, pelēks un netīri balts krams; te vampu lauza krama gabalus, tādēļ ar šķēpu smailēm vai kasīkļiem bija izrobota visa marmora krauja.