— Karavīri pateicas apakšzemes gariem par to, ka tie naktī tikai pabiedējuši viņus, bet nav nodarījuši nekā ļauna, — Annuira paskaidroja.
Neapstādamies pie pazīstamajiem ezeriem un plaisām, ceļotāji ap pusdienas laiku jau bija šķērsojuši Tūkstoš Dūmu ieleju. Ieraudzījuši atkal pirmos zaļos augus, onkiloni pilnīgi pārvērtās, kļuva tādi paši laipni un priecīgi kā arvien. Varēja manīt, ka viņi, pēc virsaiša pavēles pavadīdami svešzemniekus uz šausmīgo ieleju, nesuši lielu upuri un bijuši gatavi uz visļaunāko. Tomēr viņiem vajadzēja nest vēl vienu upuri: iegājuši mežu joslā, svešzemnieki iedomājās, ka jāizmanto gadījums un vēlreiz jāaizstaigā uz vampu zemi, lai apskatītu dīvainos dzīvniekus «ar piekto kāju uz galvas», kurus vampu pielūdzot. Šie dzīvnieki, pēc onkilonu apgalvojuma, mītot kaut kur netālu no šausmīgās ielejas.
Gribot negribot karavīri sekoja baltajiem vīriem, kas pagriezās uz dienvidaustrumiem un aizsūtīja uz priekšu trīs izlūkus ar suņiem. No jauna skatienam pavērās pazīstamas ainas: klajumi ar ezeriem un platākas vai šaurākas mežu joslas, turklāt koki te jau bija garāki un mežs biezāks. Pēc kādiem sešiem kilometriem izlūki apstādināja karavīrus ar vēsti, ka tuvākajā klajumā ganoties «dievi». Piesardzīgi lavīdamies uz priekšu pa mežmalu, ceļotāji nonāca pavisam tuvu dzīvniekiem. Simt soļu attālumā no meža malas bija redzami četri lieli zvēri, kuros nebija grūti pazīt ziloņu dzimtas pārstāvjus. Viņi paēduši sildījās pēcpusdienas saules staros un atpūtās, stāvēdami nekustīgi, nolaiduši snuķi un tikai retumis pavicinādami īso asti vai pakustinādami lielās ausis. Dzīvnieku ķermeni klāja diezgan gara, bet reta sarkanīgi brūna spalva. Divi no tiem bija lielāki, divi — mazāki; mazākie dzīvnieki no lielajiem sevišķi atšķīrās ar ilkņiem — tie viņiem bija īsi un taisni, turpretim pieaugušajiem dzīvniekiem ilkņu gali bija izliekti uz augšu un pēc tam uz iekšu.
— Nav nekādu šaubu, tie ir mamuti, — Gorjunovs sacīja.
— Gribētos paskatīties, kā šie milzeņi skraidelē brīvā dabā, — Kostjakovs ierunājās. — Mēs visi esam redzējuši ziloņus tikai zooloģiskā dārza šaurajos aplokos, kur nekāda skriešana neiznāk.
— Tas, protams, būtu interesanti! Bet kā lai viņus piespiež izlaist kādu likumu?
— Es domāju, viņi izbīsies no šāvieniem.
— Šaubos, jo šie dzīvnieki nepazīst šaujamos ieročus. Bez tam mēs varam ar šāvieniem pievilināt sargus, kuri droši vien mitinās kaut kur tuvumā.
— Nu, vampu izbīsies no šāvieniem vairāk nekā mamuti, jo tagad jau zina to nozīmi.
— Klusāk — te vilku piemin, te vilks klāt! — Gorjunovs, rādīdams uz pretējo mežmalu, brīdināja.
No turienes klajumā iznāca divi pieauguši vampu un viens zēns ar nastām plecos. Pienākuši tuvāk mamutiem, mežoņi nolika nastas zemē, pēc tam nometās ceļos un vairākas reizes zemu paklanījās dzīvniekiem. Mamuti, pamanījuši tuvojamies cilvēkus, pamodās no snaudas, piegāja pie vampu un sāka šūpot snuķus, izdodami skaņas, kas atgādināja skaļu rukšķēšanu. Beiguši klanīšanos, vampu atvīstīja nastas — ar kaut kādām saknēm piekrautas ādas — un izlika cienastu zālē mamutu priekšā; tie bez kavēšanās tvēra ar snuķi pa divām, pa trim saknēm uzreiz un bāza mutē. Atklājās, ka viens no vampu ir sieviete; viņa attina savu nastu divu jauno mamutu priekšā, turpretim vīrietis un zēns mieloja vecos. Dzīvnieki drīz vien notiesāja atnesto cienastu un, skaļi rukšķēdami un stiepdami snuķus pret vampu, prasīja vēl; mežoņi no jauna sāka klanīties un pēkšņi, paķēruši ādas, metās bēgt cik jaudas uz mežmalu. Tagad Kostjakovam izdevās ieraudzīt to, ko viņš vēlējās: mamuti smagos rikšos trukšināja pakaļ vampu, pastiepuši snuķus uz priekšu un saliekuši to galus uz augšu, izpletuši ausis un pacēluši astītes. Tomēr dzīvnieki, acīm redzot, tā izteica pateicību par cienastu, jo viegli varētu panākt un samīdīt vampu, ja vien gribētu; taču mamuti tikai pavadīja cilvēkus līdz mežmalai un pēc tam taurēdami rāmi pagriezās atpakaļ.
Visi ar interesi vēroja mamutu barošanas un pielūgšanas ainu. Pēc tam kad vampu bija pazuduši, onkiloni sāka lūgt ceļotājus, lai viņi nošaujot vienu mamutu — onkiloni augstu vērtēja tā biezo ādu kā labāko materiālu vairogiem un ilkņus — kā vērtīgāko materiālu šķēpu un bultu uzgaļu, kā arī nažu pagatavošanai. Onkiloni varēja nomedīt mamutu ārkārtīgi retos gadījumos: vampu apsargāja savus dievus, tāpēc sarīkot mamutu medības izdevās tikai lielajos karagājienos uz vampu zemi, turklāt ar šķēpiem un bultām vecie dzīvnieki bija grūti ievainojami un paspēja aizbēgt. Tagad varēja izmantot gadījumu — svešinieku rokās atradās briesmīgie zibeņi, kas varēja viegli nokaut lielo zvēru.
Ordins atbalstīja onkilonu lūgumu — viņš vēlējās aplūkot dzīvnieku tuvāk un to izmērīt.
Kostjakovs savukārt atcerējās bērnībā lasījis, ka no ziloņa snuķa iznākot ļoti gards mielasts, un arī pievienojās lūdzējiem.
— Bet vampu mums atriebsies par viņu dieva noslepkavošanu, — Gorjunovs iebilda. — Sardzes vīri sapulcinās visu ordu, un tā gāzīsies mums virsū.
— Es domāju, ka viņi, izdzirduši šāvienus, laidīsies projām. Zinātnes labad varētu arī riskēt un pie reizes sagādāt prieku mūsu uzticamajiem ceļabiedriem, — Ordins atbildēja.
— Šo milzeni ar sprāgstošo lodi nezin vai varēs uzreiz nogāzt, bet ievainots tas kļūs nikns, un mums klāsies plāni.
— Ietrieksim viņam divas vai trīs lodes — kas tur ko runāt!
Gorjunovs ar redzamu nepatiku deva piekrišanu nogalināt šo reto un gandrīz pieradināto dzīvnieku, turklāt pats nemaz netaisījās šaut. Onkiloni kļuva ļoti priecīgi un ar milzīgu interesi sāka vērot, kā balto cilvēku zibeņi nokaus vampu dievu. Ordins un Kostjakovs izšāva abi reizē uz tuvāko veco mamutu, kās stāvēja, pagriezis medniekiem sānus, un no jauna taisījās iesnausties. Dzīvnieks sagrīļojās, metās uz priekšu, pēc tam pasviedās sānis, dobji iebrēkdamies, pakrita uz ceļiem un tad nogāzās uz sāniem. Pārējie mamuti, šāvienu izbiedēti, paskrējās mazliet nostāk, apstājās un tad griezās atpakaļ, gaidīdami, ka biedrs, kas nezin kāpēc pakritis, piecelsies un piebiedrosies viņiem, un aicināja gulētāju, skaļi taurēdami.
Mednieki un onkiloni piegāja pie ievainotā mamuta, kam snuķis un kājas vēl konvulsīvi raustījās; ieraudzījis tuvojamies cilvēkus, dzīvnieks mazliet pacēla galvu, bet tad, smagi nopūzdamies, nespēkā ļāva tai noslīgt pie zemes. Mamuta mazajās, melnajās acīs, šķiet, pavīdēja pārmetums slepkavām. Tomēr drīz vien arī tās sastinga, un dzīvnieks pārstāja elpot. Ordins salūkoja mērlenti un sāka mērīt mamutu, Kostjakovs viņam palīdzēja un pierakstīja rezultātus, bet onkiloni, sadrūzmējušies apkārt mirušajam dzīvniekam, izbrīnā vēroja šīs manipulācijas; viņi domāja, ka baltie cilvēki ar savām burvestībām vēlas pielabināties nogalinātā dieva garam. Suņi, nezaudēdami laiku, laka asinis, kas plūda no lielās brūces un pāri sāniem tecēja lejā zālē.
Ne darbā iegrimušie ļaudis, ne skatītāji nemaz neievēroja, ka pārējie mamuti pamazītiņām pienākuši viņiem tuvāk, apstājušies kādu četrdesmit soļu attālumā un aplūko dīvainos divkājainos radījumus, kas ielenkuši viņu nekustīgo biedru. Suņi pirmie pamanīja pienākušos mamutus un, skaļi riedami, metās viņiem klāt. Cilvēki atskatījās un sastinga, nevarēdami izšķirties, vai nu bēgt uz mežmalu, negaidot, kamēr mamuti uzbruks, vai arī pašiem doties uzbrukumā. Suņi, apstājušies soļus desmit no dzīvniekiem, rēja un smilkstēja aizvilkdamies, kaut arī bija ierāvuši astes un neuzdrošinājās pieiet milzeņiem vēl tuvāk. Mamuti izbrīnā lūkojās uz nekaunīgajiem punduriem, kuri iedrošinājās uzplīties viņiem ar savu riešanu. Beidzot dzīvniekiem, redzams, suņu rejas apnika, un viņi pagriezās un majestātiskā mierā aizsoļoja uz klajuma otru malu, kur sāka baroties, lauzdami koku zarus.