Onkiloni nomierinājās un, kad Ordins bija izmērījis un apskatījis mamutu, sāka vilkt nost tam ādu un griezt gaļu gabalos. Tobrid atgriezās izlūki, kuri tūliņ pēc šāvieniem bija aizsūtīti pa vampu pēdām, un ziņoja, ka netālajā norā esot atraduši tikko pamestu apmetni. Gorjunovam gribējās to apskatīt, un viņš paaicināja sev līdzi Gorohovu un vienu no izlūkiem, atstādams pārējos, lai tie pabeidz sagriezt gaļu.
Vampu apmetne atradās lielas, kuplas papeles pakājē nelielas noras vidū. Zāle visapkārt kokam bija nomīdīta, zemē mētājās vairākas zvēru ādas, rupji izgrēbtas koka bļodiņas, divas smagas rungas un vairāki šķēpi. Ugunskurs vēl nebija gluži izdzisis, un pāri tam, slīpi iesprausti, slējās iesmi ar pusapdegušiem gaļas gabaliem. Šāvienu izbiedētie vampu bija pametuši nepabeigtas vakariņas; visur mētājās apgrauzti kauli, bet sausā zarā karājās zirga pakaļkāja, kā varēja spriest pēc zālē izklātās svaigās ādas.
Apskatījis apmetni un paņēmis vienu bļodiņu kā vampu trauku paraugu, Gorjunovs jau taisījās doties projām, kad onkilons pievērsa viņa uzmanību tam, ka papelē atrodoties vampu «ligzda», kurā varbūt paslēpušies dievu sargātāji. Tomēr šim pieņēmumam nebija nekāda pamata — vampu nebūtu atstājuši lejā savus ieročus un iesmus ar gaļu. Miteklis koka zaros, bez šaubām, bija tukšs. Gorjunovam iegribējās to apskatīt, un visi trīs sāka rāpties augšā; tas nenācās grūti, jo koks bija kupls. Ligzda atradās gandrīz pašā galotnē, kur stumbrs sadalījās vairākos resnos, slīpos zaros, kas pletās uz visām pusēm; šķērsu zariem bija pārlikti baļķēni, bet virs tiem tievas kārtiņas, tā ka izveidojās platforma. Daļu platformas pret lietu sargāja no zariem un niedrēm pīta nojume. Nojumē atradās zvēru ādas — vampu segas un apģērbs. Pāris rungu, ādas linga un kaudze oļu sviešanai, vairāki šķēpi — tas bija viss ieroču krājums šajā miteklī, kurā pirmatnējie cilvēki meklēja patvērumu no nakts plēsoņiem. Pa spraugām, kas dažādos virzienos bija izcirstas koka lapotnē, varēja novērot apkārtni, arī klajumu, kurā ganījās mamuti; daļa klajuma bija redzama, un Gorjunovs varēja saskatīt onkilonus rosāmies ap medījumu.
Kamēr vīri aplūkoja ligzdu un apkaimi, klajuma malā no krūmiem iznāca vampu, paskatījās visapkārt un pamāja ar roku, aicinādams ārā no biezokņa pārējos cilts locekļus. Tūliņ no meža izlīda sieviete un divi bērni, un visi četri nāca šurp uz koku. Šajā brīdī viņus pamanīja Gorohovs un mazliet izbijies pačukstēja:
— Dievu sargātāji nāk atpakaļ! Ko lai darām? Vai šausim?
Onkilons jau bija izvilcis no bultu maka bultu un grasījās uzvilkt loka stiegru, kad Gorjunovs ar rokas kustību viņu atturēja.
— Pasēdēsim mierīgi un pavērosim, ko vampu darīs, — viņš sacīja Gorohovam.
— Ja nu viņi rāpsies augšā?
— Dienā viņiem te nekas nav darāms, turklāt apakšā viņus gaida ēdamais.
— Bet kā mēs tiksim projām no šejienes?
— Pabiedēsim viņus ar šāvienu!.. Ak, velns lai parauj, mana šautene palikusi lejā!
— Te tev nu bija! Viņi to atradīs un sabojās.
— Mēs to nepieļausim, jūsu šautene taču ir šeit augšā. Manējā palikusi otrā pusē stumbram — viņi to varbūt nemaz nepamanīs.
Tā runādamies, koka pārsteigtie ļaudis nogūlās uz ādām apkārt spraugai platformā, pa kuru varēja sa, skatīt apmetni. Vampu ģimene, atnākusi līdz papelei, notupās apkārt apdzisušajam ugunskuram; sieviete turēja uz rokām zīdaini; gadus divpadsmit vecais zēns jau bija izrotāts ar degunā iesprausto nūjiņu, bet ap sešus gadus vecās meitenītes seja vēl nebija izķēmota. Ieraudzījis apdegušo gaļu, vīrietis izgrūda dažas aprautas skaņas, visai maz līdzīgas cilvēka valodai, tomēr zēns tās saprata, aizskrēja uz mežmalu un atgriezās ar žagaru klēpi. Pa to laiku sieviete atrausa pelnus, izrušināja no plēnēm ogles, kas vēl gailēja, un, uzlikusi tām virsū žagarus, uzpūta uguni. Meitene paņēma iesmu, sāka lupināt nost sadegušo garoziņu un ēst izcepušo gaļu. Vīrietis starp izmētātajiem kauliem sameklēja krama šķēpeli, kas noderēja par nazi, piecēlās, sāka griezt no zirga ciskas gaļas gabalus un svieda tos sievietei, pats noēzdams pa kumosam jēlās gaļas. Sieviete sprauda gaļas gabalus uz iesmiem, laiku pa laikam no tiem nokozdamās, bet zēns sasprauda iesmus zemē pie uguns un uzmanīja cepeti. Pēkšņi zīdainis, gulēdams uz zemes, sāka činkstēt; sieviete viņu pacēla, iespieda starp ceļiem un iebāza viņam mutē melno noļukušās krūts galu, bet pēc tam no jauna ķērās pie gaļas.
Piepeši vīrietis pārtrauca darbu un sāka ausīties, pēc tam kaut ko norūca, rādīdams ar pirkstu uz mamutu pusi; sieviete, manāmi satraukta, pacēla galvu, un bērni pielēca kājās. Acīm redzot, vampu bija saklausījuši onkilonu klaigas. Vīrietis nosvieda krama asmeni un aizgāja otrā pusē stumbram, taisīdamies kāpt kokā un paskatīties, kas tur klajumā notiek. Te viņš pamanīja zarā pakārto Gorjunova šauteni. Pārsteigumā vampu skaļi iekliedzās, un tūliņ pie viņa pieskrēja sieviete un bērni; visi izbrīnījušies raudzījās uz šo dīvaino, spožo rungu, kas nezin kāpēc brīnumainā veidā karājās viņu kokā. Redzēdams, ka šis daikts nav nekāda čūska, ka tas joprojām paliek nekustīgs un mēms, vīrietis sadūšojās un pastiepa uz šautenes pusi roku, bet sieviete izbijusies mēģināja viņu aizkavēt, tā ka iedegās strīds; beidzot vampu rupji atgrūda sievu, drebošām rokām noņēma šauteni no zara un, turēdams ieroci tālu no sevis, aiznesa to pie ugunskura, pietupās un sāka aplūkot. Sieviete, pārliecinājusies, ka dīvainais daikts nekož un mierīgi guļ vīram uz ceļiem, reizē ar bērniem pienāca tuvāk. Pamazām vampu kļuva drošāks, sāka glaudīt ar pirkstiem spožo stobru un laidi, ieskatījās stobrā un pat iepūta tur dvašu, pēc tam paraustīja šautenes gaili un mēlīti — un pēkšņi norībēja šāviens.
Sieviete kliegdama nogāzās augšpēdu, zīdainis novēlās zemē, krizdams iegrūda rociņu ugunskurā un sāka brēkt; bērni atsprāga sānis, un vīrietis aizsvieda šauteni pa roku galam. Vēl mirklis — un bērni metās bēgt; sieviete, pagrābusi mazuli un turot vienu roku pie galvas, acīm redzot, kontuzēta, kaukdama joza tiem pakaļ. Vampu paskrējās dažus soļus sāņus un apstājās.
Viss bija klusu, uguns joprojām mierīgi dega, un daikts, kas viņu bija tā pārbiedējis, gulēja nekustīgs zemē dažus soļus no koka. Soli pa solim vampu nāca atpakaļ — viņa vakariņas atkal bija iztraucētas, un gaļa dega ugunī. Mežonis piegāja pie ugunskura un pastiepa roku, lai pievāktu iesmus ar gaļu, kad pēkšņi viņam virs galvas nogranda pērkons un kaut kas ietriecās ugunskurā, izsvaidīdams uz visām pusēm ogles un degošās pagales.
Tagad arī vīrietis izbijās ne pa jokam — mežonīgi brēkdams, viņš skrēja uz mežmalu, kur bija apstājušies sieviete un bērni, nezinādami, ko darīt. Ieraudzījuši vīrieti bēgam, arī viņi pazuda krūmos.
— Nu, tagad viņi ilgi nenāks atpakaļ, — sacīja Gorohovs, kas bija raidījis ugunskurā sprāgstošo lodi. — Tagad koks viņiem paliks noburts uz visiem laikiem.
Onkilons smējās līdz asarām. Arī Gorjunovs nevarēja valdīt smieklus. Visi trīs norāpās lejā no koka un pievāca šauteni; onkilons, kāpdams lejā, bija pielaidis ligzdai uguni un apakšā sasvieda ugunskurā vampu rungas un šķēpus; Gorohovs iesprauda iesmus ar gaļu koka mizā augstu no zemes un, atradis starp kauliem cilvēka galvaskausu, uzsprauda to uz zirga kājas, ko noņēma no koka un atslēja pret papeles stumbru, uz galvvidus uzlika krama asmeni, ar kuru vampu grieza gaļu, un acu dobumos iebāza pa oglei.