— Un nekā neizmet atpakaļ? Vai patiešām virs ūdens neuzpeld ne brieža āda, ne baļķi, ne tamburīns?
— Nē, viss pazūd bez pēdām. Ja ūdens ko izsviestu atpakaļ, tā būtu zīme, ka šamanis kaut ko nav izdarījis pa prātam gariem vai savā mūžā pastrādājis ko nelabu.
— Ka rīkojas, ja šajnanis nomirst ziemā? Ezers taču aizsalst?
— Svētais ezers neaizsalst — uz piekrastes akmeņiem gan turas sniegs, bet ūdens ar ledu nepārklājas.
Gorjunovs varēja izskaidrot šo parādību vienīgi ar periodisku ūdens noplūšanu apakšzemes kanālā, kad straume aizrauj līdzi arī plāno ledu, kas paspēj izveidoties uz ūdens virsmas.
Atgriezušies apmetnē, ceļotāji gandrīz veselu mēnesi pavadīja savā zemnīcā, jo Amnundaks vairs nebija ar mieru atlaist viņus tālos pārgājienos. Viņi apstaigāja vienīgi tuvākos klajumus un mežus, arvien vairāku karavīru pavadībā, vēroja dzīvniekus un veģetācijas attīstību, piedalījās nelielās medībās vai arī zvejoja zivis ezeros, lai iepazītos ar šīs mugurkaulnieku klases pārstāvjiem. Starp citu, arī laika apstākļi nebija labvēlīgi tālām ekskursijām — pirmais vasaras mēnesis Saņņikova Zemē bija vislietainākais; mākoņi bieži aizsedza debesis, smidzināja smalks, nepatīkams lietutiņš. Tomēr arī lietainajās dienās nevajadzēja garlaikoties: par to zemnīcā rūpējās piecas jaunās sievietes. Onkilonu valodas zināšanas, kas biežajās sarunās pastāvīgi pilnveidojās, deva iespēju tērzēt dzīvāk un savākt plašas ziņas par onkilonu tikumiem, paražām, dzīves veidu un ticējumiem.
Šai ciltij nebija savas rakstības, bet cejotāji varēja pierakstīt daudzas atstāstītās teikas un pasakas. Iemācījušies valodu pietiekami labi, viņi ielūdza pie sevis vecos onkilonu vīrus un sievas no kaimiņu apmetnēm vai arī šajā nolūkā paši apmeklēja sirmgalvjus. Ceļotājus interesēja arī onkilonu cilts reliģiskie uzskati, un par šo jautājumu šamanis, kā jau kulta kalps, varētu viņiem pastāstīt visvairāk; tomēr viņš no tā kategoriski atsacījās un vispār izturējās pret svešzemniekiem ar slēptu naidu. Onkiloniem bija diezgan miglaini un pat pretrunīgi reliģiskie priekšstati — viņi ticēja, ka debesīs un vispār gaisā, mākoņos, uz debess spīdekļiem mītot labie gari, bet ļaunie — ūdenī un apakš zemes.
Pa šo laiku tikai vienu pašu reizi diviem ceļotājiem izdevās aiziet apraudzīt Ņikiforovu, kas joprojām mitinājās kā vientuļnieks kopā ar suņiem pie sniega kupenām, gāja medībās, žāvēja gaļu un gādāja kurināmo ziemai. Lai sevišķas nepieciešamības gadījumā varētu no viņa ātri saņemt ziņu vai arī viņam nosūtīt kādas vēstis, pie Ņikiforova aizveda Baltiņu, bet no viņa paņēma Raibo, kurus varēja izmantot kā pastniekus. Paredzēja, ka sevišķu briesmu gadījumā Ņikiforovs sakurs uz terases virs kupenām lielu ugunskuru, jo no turienes dūmus un liesmas viegli pamanītu arī onkilonu apmetnē.
Ceļotāji, gatavodamies pārziemot Saņņikova Zemē, dabiski, interesējās par šā gadalaika raksturu un izprašņāja onkilonus. Pēc viņu apgalvojuma, septembra sākumā ātri uznāk rudens: saule apspīd ieplaku tikai sešas septiņas stundas dienā, tikko paceldamās pār dienvidu pamali. Lapas nodzeltē un nobirst. Onkiloni enerģiski gādā malku ziemai. Laiks bieži vien ir slikts, un laiku pa laikam snieg sniegs. Kopš oktobra sākuma saule vairs neiespīd ieplakā, tomēr ap dienas vidu dažas stundas vēl ir gaišs. Dienvidu vēji atnes sniegputeņus, ziemeļu — lietu un miglu. Onkiloni aizņemti ar pēdējām medībām, lai papildinātu ziemai paredzētos krājumus. Kopš oktobra vidus dienas gaismas vairs nav, tikai kādas pāris stundas ilgst krēsla; aizvien biežāk uznāk nelāgs laiks, kas piespiež ļaudis sēdēt zemnīcās. No novembra sākuma līdz janvāra beigām velkas polārā nakts, kad gaismu dod vienīgi mēness, ja debesis ir skaidras, un ziemeļblāzma, ko onkiloni uzskata par mirušo dvēseļu rotaļu. Dienvidu vēji šajā laikā atnes salu un skaidru laiku, rietumu un austrumu vēji — sniega vētras, bet ziemeļu — atkusni un lietu. (To pierakstījis, Gorjunovs piemetināja: skaidrs, ka šā siltuma izcelsme ziemā izskaidrojama ar ieplakas ziemeļu daļas verdošajiem ezeriem un fumarolām.) Tālab neizveidojas pārāk bieza sniega sega, un brieži, kā arī savvaļas dzīvnieki, klajajās vietās var sameklēt sev barību. Visvairāk sniega sakrājas ieplakas nomalēs zem klintīm, kur tas neizkūst līdz yēlam pavasarim. Sie trīs tumšie mēneši onkiloniem ir paši garlaicīgākie: gan sniega vētru, gan lietus laikā viņi spiesti sēdēt zemnīcās. Mēness naktīs onkiloni iziet medībās, sevišķi uz vilkiem, kas nedod miera briežiem.
Kopš februāra sākuma dienvidos parādās gaisma, tomēr ieplakā saule sāk ielūkoties tikai marta sākumā; tad dienas ātri stiepjas garumā, laiks kļūst siltāks, un marta beigās atnāk straujš pavasaris: nokūst sniegs, sazeļ zāle, un visa daba atdzīvojas; aprīļa vidū kokiem mežā saplaukst lapas.
PUTNU MEDĪBAS
Jūlija sākumā jaunie ūdensputni ezeros jau bija pieauguši un zosīm un pīlēm sākās spalvu mešana; tad putni zaudē spēju lidot un slēpjas ezeru niedrājos. Visas ziemeļu tautas izmanto šo laiku, lai sarīkotu lielas putnu medības, un arī onkiloni nebija nekāds izņēmums. Ikviena apmetne varēja pilnīgi brīvi rīkoties divos vai trīs ezeros. Jau laikus ezeru krastos bija ierīkoti aploki jeb aizžogojumi, saspraužot zeme tievas kārtiņas tik tuvu citu pie citas, lai pile nevarētu izspraukties starp tām; divi žogi sākās pie ūdens simt soļu attālumā viens no otra, bet pēc tam ātri satuvinājās, veidojot šauru eju, kas noveda pie ciešāka, stingrāk iežogota aploka.
Noliktajā dienā agri no rīta visi ģints locekļi, atskaitot zīdaiņus un pavisam mazus bērnus, apbruņojušies nūjām, aplenca ezeru un, kliegdami un dauzīdami ar nūjām, sāka dzīt laukā no zālēm tur paslēpušos putnus.
— Ei, zosis, pīles! — viens mednieks sauca. — Nāciet laukā, laiks peldēties!
— Lieniet ārā, sliņķes, ūdenī jūs gaida tārpi un zivtiņas! — piebalsoja otrs.
— Un mūsu nūjiņas, kas noglāstīs jums galviņas! — klaigāja trešais.
Nūju klaudzoņa, kliedzieni, bērnu spiegšana — viss radīja neiedomājamu troksni. Bērni, kuriem šī diena bija ārkārtējs notikums, ložņāja pa zāli kā suņi, sizdami ar nūju pa labi un pa kreisi. Pārbiedētie putni no visām pusēm muka uz ezeru, un dzinēji visur redzēja līgojamies niedres un zāļu stiebrus, starp kuriem ložņāja bēgļi. Daži putni mēģināja pacelties spārnos un uzspurdza virs ūdens zālēm, bet tūliņ, spārniem plīkšķot, no jauna nometās zemē. Pīļu pēkšķēšana un zosu čērkstošā gāgāšana saplūda ar dzinēju nūju klaudzoņu, spiedzieniem un klaigām. Tilbītes, mērkaziņas, ķīvītes, kuitalas un gugatņi, kuri bija nometuši spalvas agrāk par ūdensputniem, pacēlās spārnos gan pa vienam, gan baros un, griezīgi kliegdami, šaudījās vieglajā miglā, kas vēl klāja ezeru. Kad dzinēji bija aizgājuši līdz pašam ūdenim, ezerā sāka ņirbēt zosu un piļu bari. Tikai krastmalā starp abiem žogiem nerādījās neviens cilvēks. Krasti šur tur bija purvaini; staignajās vietās dzinēji uzāva kājās īsas, platas slēpes, kas bija taisītas, pārvelkot lokanu klūdziņu rāmim zvērādu ar spalvu uz āru, un noderēja onkiloniem ziemā, ka arī atviegloja iešanu pa slīkšņām, tā palīdzot iztramdīt zālē paslēpušos putnus.
Aplenkuši ezeru, onkiloni ievilka ūdenī otrā ezera galā patālāk 110 žogiem četras iepriekš sagatavotas bērza tāss laiviņas; katra iesēdās divi cilvēki: viens ar airi, otrs ar klabekli un siksnu. Laiviņas ātri aizlrās projām cita no citas, bet starp tām nostiepa siksnas, kas vilkās pa ūdeni. Viri laivas pakaļgalā lēnītiņām airēja, bet priekšgalā sēdošie visu laiku kūla ar siksnu ūdeni, tā ka šļakatas vien šķīda, biedējot peldošos putnus, kuri pēkšķēdami un gāgādami pamazām virzījās pa ūdeni uz aizžogojuma pusi. Ezera krastos joprojām skanēja elles troksnis, ko sacēla dzinēji, kliegdami un sizdami ar nūjām; ūdenī vēlās šļakatu vilnis, ko pavadīja laivinieku kliedzieni. Putni sāka šaudīties šurpu turpu; daži, nogaidījuši izdevīgu mirkli, kad siksna nolaidās ūdenī, izlauzās atpakaļ cauri laivu rindai; citi mēģināja izkļūt krastā, bet, kad tie piepeldēja pavisam tuvu, dzinēji apšāva tos ar lokiem — un bultu caururbtie putni palika spārdāmies ūdenī un sacēla vēl lielāku paniku.