Tā pamazītiņām vairākus simtus putnu sadzina ezera galā. Dzinēji sekoja laivām pa krastu; priekšējie jau sasniedza žogu, bet šeit pārstāja trokšņot un paslēpās zālē. Kad ezera gals jau bija tuvu, laivinieki sāka rīkoties ar divkāršu enerģiju, jo tagad no viņu veiklības bija atkarīga putnu sadzīšana iežogojumā — pīles un zosis bija sadrūzmējušās nelielā laukumā. Vajadzēja pūlēties visiem spēkiem, lai siksnas pilnā sparā nemitīgi šļakstinātu ūdeni, citādi viss bars, nogaidījis izdevīgu mirkli, mestos atpakaļ un dzīšanu vajadzētu atsākt no gala.
Tad daži putni, pirmie piepeldējuši pie krasta, izkāpa malā un devās uz priekšu pa zāli; viņiem sekoja visi pārējie, un cieša, viļņojoša zosu un pīļu straume pēkšķēdama un gāgādama plūda aizvien dziļāk iežogojumā. Tikko pēdējie putni bija iznākuši no ūdens, arī laivinieki izlēca krastā; viņiem pievienojās tuvākie dzinēji un, sizdami ar nūjām un kliegdami, trenca putnus tālāk uz priekšu. Beidzot viss bars sadrūzmējās aplokā, kur žogs bija stiprāks un ciešāks un zāle pavisam nomīdīta. Tagad dzinēji, kuri jau bija ielenkuši aploku, kopā ar pārējiem medniekiem sāka nežēlīgu slaktiņu: desmitiem nūju no visām pusēm zvēla pa nelaimīgo putnu galvām; iekarsušo ļaužu kliedzieni, dobjie nūju sitieni, spārnu plīkšķi, izmisīga pēkšķēšana un gāgāšana saplūda neiedomājamā troksnī. Asinīm notrieptās nūjas cilājās bez mitas, un nogalināto, vēl trīsošo putnu kaudzes auga acīm redzami. Tikai dažiem drošākiem izdevās izlauzties starp dzinēju kājām vai cauri žoga spraugām atpakaļ ezerā vai pļavā.
Beidzot visi ielenktie putni apsisti, aploks pilns putnu kaudzēm. Troksnis pēkšņi norimst. Ļaudis nojauc žogu un savāc medījumu: sasējuši ar siksniņu putnus aiz kājām pa pāriem, pārsviež tos pār tām pašām nūjām, kas tagad noderēs nešanai; cilvēki pa diviem nes uz nometni divas nūjas ar trīsdesmit līdz četrdesmit pāriem pīļu vai piecpadsmit līdz divdesmit pāriem zosu; arī bērni stiepj uz savām nūjām medījumu, tikai mazākā skaitā.
Pie apmetnes visus putnus sagāž kaudzēs, un sākas jauns darbs — spalvu plūkšana un putnu ķidāšana; pūkas sabāž ādas maisos, iekšas sagaž uz lielām kriju sloksnēm. Deg ugunskuri, akmeņi jau sakarsēti, un sagatavoti visi koka kubuliņi — šodien būs trekna ķidu zupa. Visur valda troksnis, skan valodas, bērni spiedz, cītīgi palīdzēdami lielajiem un maisīdamies viņiem pa kājām. Atgriežas arī laivinieki un atnes vēl kādus klēpjus putnu — viņi salasījuši ezerā pīles un zosis, ko no krasta ar bultām nošāvuši dzinēji.
Pēc ķidāšanas, jau vakarā, sākās gaļas kūpināšana, lai sagatavotu krājumus priekšdienām; citādi putnus nevarēja saglabāt ilgākam laikam, jo onkiloniem nebija ne sāls, ne trauku gaļas sālīšanai. Tāpēc no koku kriju sloksnēm saslēja teltis, augšā zem čukura uz kārtiņām piekāra noplūktos putnus, bet apakšā sakūra stipri dūmojošu ugunskuru — dūmekli, ko vajadzēja kurināt vairākas dienas. Darbs un mielošanās beidzās vēlu vakarā, bet nākamās dienas rītā tādas pašas medības vajadzēja atkārtot otrā ezerā, vēl pēc dienas — trešajā. Kavēties nedrīkstēja, jo lidspalvas putniem atauga ātri un tie jau sāka celties spārnos, kaut arī vēl lidoja slikti. Tad iežogojumi vairs nelīdz.
Ceļotāji arī piedalījās putnu dzīšanā, kaut gan bez sevišķas patikas, — arī viņiem bija vajadzīgi krājumi ziemai; viņu sievas, protams, piedalījās putnu medībās ļoti labprāt. Tomēr šīs trīs dienas atstāja uz svešzemniekiem baismīgu iespaidu: medību kņada, troksnis, nežēlīgā neaizsargāto radījumu apkaušana, nogalināto putnu kaudzes, ugunskuri, onkilonu negausība, alkatība, vēlēšanās nogalināt pēc iespējas vairāk putnu — tas viss likās visai nepatīkami, un ceļotāji priecājās, kad medības bija beigušās.
Lielākam medījumam, kas dažreiz nokļuva ielenkuma lokā, onkiloni nepievērsa uzmanību, jo tam vēl nebija pienācis laiks. Ezeru meldros mitinājās dažas mežacūkas; nokļuvušas aplenkumā, tās sapulcējās barā ar vecu, niknu mežakuili priekšgalā un par spīti ellišķīgajam troksnim izlauzās cauri dzinēju ķēdei. Mežacūkām ļāva brīvu ceļu, un tikai kāds sivēntiņš, atpalicis no vecajām cūkām vai atklīdis sānis no bara, krita par upuri šķēpam vai rungai. Medības uz mežacūkām rīkoja vēlā rudenī, kad tās bija treknākas un kad niedres izbālēja un sasalušas lūza vējā, kad purvi aizsala un mežacūkas pameta šo patvērumu un ganījās mežmalās un biezokņos. Mežacūkas medīja ar dzinējiem vai arī dūra ar šķēpiem un šāva ar bultām no slēpņiem, kas pasargāja medniekus no zvēru ilkņiem. Sals deva iespēju saglabāt gaļu — tā sasala, un to glabāja, iekārtu koka zaros. Vēlāk, kad uzkrita pirmais sniegs, mednieki gāja uz zaķiem, kuru bija ļoti daudz gan klajumos, gan mežos.
SATRAUCOŠAS PAZĪMES
Kopš jūlija beigām saule vakaros jau noslīga ne vien aiz ieplakas ziemeļu klinšu sienas, bet arī aiz apvāršņa; sākās tumšas naktis, kas ātri stiepās garumā. Parādījās arī pirmās rudens pazīmes: klinšu kraujās ligzdojošās svīres pulcējās lielos baros; jaunie putni vingrinājās lidošanā, gatavodamies tālajam ceļojumam. Ari dzīvas palikušās zosis un pīles pulcējās baros un parlidoja no viena ezera uz otru. Nakts miglas kļuva biezākas un rītos aizvien ilgāk klāja visu ieplaku.
Ceļotāji vēl joprojām domāja, ka nāksies pārziemot Saņņikova Zemē, un gāja medībās, lai sagatavotu pārtikas krājumus ziemai; viņu sievas kūpināja un žāvēja gaļu, kā arī tecināja taukus un krāja tos maisos, ko sašuva no resnām zarnām. Bet tad augusta pirmās nedēļas beigās atgadījās kāds notikums, kas ievadīja virkni citu, kuriem bija ievērojamas sekas. Naktī uz astoto augustu ceļotājus uzmodināja spēcīgs apakšzemes grūdiens; sākumā pa miegam viņiem šķita, ka kāds no visa spēka laužas zemnīcas durvīs; pēc tam viņi izdzirda dobju dunoņu, it kā garām brauktu smags vilciena sastāvs.
— Atkal zemestrīce! — Ordins atģidies uzsauca.
Zemnīcu vāji apgaismoja pusapdzisušais ugunskurs, un trīsuļojošā gaismā tikko samanāmas vīdēja vīriešu un sieviešu satrauktās sejas.
Zeme nodrebēja vēlreiz. Zemnīcas sijas brīkšķēja un čīkstēja, un no augšas bira zeme. Ugunskura liesmas drebēja; priekšmeti, kuri bija uzkārti vadžos pie balstiem un zem pajumēm, šūpojās; no pazemes atskanēja draudīga šņākoņā.
— Kaut arī mūsu zemnīca ir izturīgāka par citām, tomēr vajag iet ārā! — Gorjunovs, ņemdams apģērbā gabalus, sacīja.
Sievietes drebošām rokām aizsprādzēja gurnu jostas un, paķērušas apģērbu, metās uz durvīm. Vīrieši, steigšus ģērbdamies, sekoja viņām.
Nakts bija neparasti silta un ļoti skaidra, jo spēcīgais ziemeļu vējš bija izkliedējis miglu. Klajumu apspīdēja mēness, kas jau atradās virs ieplakas rietumu nomales. Kaut arī tuvējā meža koku zaros krāca vējš, gan pa kreisi, gan pa labi, gan priekšā varēja saklausīt, kā dārdēdami no kraujām gāžas lejup klinšu bluķi.