Beidzot atnāca Annuira, apsēdās pie uguns un, ar asaru aizmiglotām acīm cieši raudzīdamās liesmas, sacīja:
— Šamanis saka, onkiloniem klāšoties ļauni. Sals, ūdens, uguns. Piepildoties senču pareģojums. Atnākuši baltie cilvēki — sākušās nelaimes. Baltie cilvēki aiziešot — nelaimes un posts palikšot. Ja varot — lai palīdzot. Onkiloni skaitīšot lūgšanas, upurēšot dieviem. Slikti runāja, pavisam bez jēgas runāja. Trīs reizes sāka lūgšanu. Tagad guļ kā miris. Onkiloni sēž un gaida, vai neteiks ko labāku.
Tomēr ceļotāji ar buršanas rezultātiem bija apmierināti. Viņus vismaz tieši nedēvēja par nelaimju vaininiekiem, neprasīja, lai viņi dara tām galu, nedzina viņus bez kavēšanās projām. Bet, ja nelaimes uz kādām nedēļām vai pat mēnešiem mitēsies, onkiloni nomierināsies, un tad varēs mierīgi sagaidīt savu laiku un aiziet izdevīgā brīdī.
— Annuir, — Ordins sacīja, — rīt agri, agri mēs iesim uz Tūkstoš Dūmu ieleju, un tu nāksi mums līdzi. Tikai citiem par to nekā nesaki.
— Kālab jūs atkal iesiet uz to nelabo vietu?
— Vajag paskatīties, kas tur notiek, vai drīz beigsies onkilonu nelaimes.
— Kā jūs to uzzināsiet? Šamanis nezina, bet jūs zināt!
— Ja nāksi mums līdzi, arī tu uzzināsi, mēs tev visu izskaidrosim. Iesim cauri tavas ģints apmetnei. Vai tu zini pašu taisnāko ceļu?
— Kā nu nezināšu — cik reižu esmu gājusi!
— Un vai arī miglā atradīsi taku?
— Es pacentīšos. Tevis dēļ darīšu visu!
— Nu, tad liecies gulēt, rīt agri jāceļas.
Tikko viņi bija apgulušies, atgriezās arī pārējās sievietes. Ieraudzījušas tukšo zemnīcu, viņas sākumā izbijās un nodomāja, ka baltie cilvēki slepeni aizbēguši, bet tad pamanīja gulētājus un, mazliet apsildījušās, devās uz savām guļamvietām, kur vēl kādu brīdi klusu runājās. Ceļotāji otrā rītā uzzināja, ka šamanis atžilbis un sacījis: baltajiem cilvēkiem nevajagot iet projām, citādi būšot vēl ļaunāk. Tāpēc sievietes arī bija atgriezušās pie viņiem.
MELNAIS TUKSNESIS
Mazā gaismiņā trīs pētnieki un Annuira, apģērbušies siltāk un paņēmuši mantu maišeļus un šautenes, devās ceļā. Gorohovam viņi atstāja zīmīti, paziņodami, ka aizgājuši apskatīt ezerus un atgriezīšoties tikai nākamajā dienā, bet viņu atstājuši onkiloniem ķīlā — par zīmi, ka nākšot atpakaļ. Migla bija ļoti bieza, tomēr Annuira ātri atrada taku uz tālajām apmetnēm un droši veda savus ceļabiedrus.Saltums spieda viņus soļot žigli. Zāle visur bija apsarmojusi, un kādu ezeru takas malā pie krasta klāja plāns ledus.
— Nekad pie mums šajā laikā nav bijis tik auksti! — Annuira, ieraudzījusi ledu, ieminējās.
— Tāpēc mēs ari ejam uz Tūkstoš Dūmu ieleju, lai uzzinātu, kālab kļuvis tik auksti, — Ordins viņai paskaidroja.
Migla izklīda ap pusdienas laiku, kad ceļotāji sasniedza pēdējo onkilonu apmetni, kur paredzēja atpūsties un ieturēt maltīti. Ari šeit zemestrīce bija sagrāvusi mājokļus, bet tie jau bija gandrīz atjaunoti. Apmetnes iedzīvotāji sagaidīja baltos cilvēkus draudzīgi — līdz šejienei vēl nebija atnākušas ziņas par naidīgo izturēšanos un aizdomām, kas iepriekšējā dienā tika vērotas Amnundaka ģintī. Viņi zināja, ka pazudis svētais ezers, un bija satraukti, tomēr bungas nebija atnesušas ziņu, ka tur vainojami svešinieki.
Annuira, ko viņas radinieki mīlēja, ar savu ierašanos novērsa jebkuras aizdomas, ka baltie cilvēki varētu būt aizbēguši, un, kad trīs karavīri, uzzinājuši, uz kurieni ved balto ceļš, piedāvājās viņus pavadīt un netika noraidīti, nevienam neradās pat doma, ka svešinieki aizgājuši bez virsaiša atļaujas.
Atpūtušies visi devās tālāk. Saule gan sildīja, tomēr diena atgādināja rudeni, nevis vasaru. Ceļotāji gāja pa īsāko ceļu uz ziemeļiem un pēc stundām trim sasniedza panīkušās veģetācijas joslu, bet mazliet vēlāk iegāja tuksnesīgajā apvidū. Tajā notikušās pārmaiņas varēja manīt jau no vairāku kilometru attāluma — pie apvāršņa neredzēja daudzos baltā tvaika stabus, un tālumā skaidri iezīmējās melnā klinšu siena ieplakas malā. Iegājuši Tūkstoš Dūmu ielejā, visi bija pārsteigti. Nebija palicis neviena paša no neskaitāmajiem garaiņu stabiem, kuru mutuļošana un varavīksnes agrāk atdzīvināja šo apvidu; verdošajos ezeros ūdens vai nu bija izzudis, vai stāvēja rāms, kaut gan vēl turējās tāds pats karsts. Visur, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās kails, melns, nedzīvs lavas tuksnesis, ko klāja pelni un dažādos virzienos vagoja plaisas; no ielejas tagad pretim sitās saTisa svelme, un vējiņš, kas iepūtās laiku pa laikam kā milzīgas maizes krāsns vai metalurģiskās domnas dvaša, pacēla gaisā melnos putekļus un dzenāja mirušajā līdzenumā virpuļviesuļa stabus. Virs ielejas virmoja sakarsušais gaiss, kļūdams necaurredzams, tā ka melnās krasta kraujas šķita peldam plašā ezerā un ieguva fantastiskas kontūras. Likās, ka ezera otrā krastā paceļas milziga pilsēta.
Izbrīnījušies visi vēroja notikušās pārmaiņas. Onkiloniem, kuri bija pavadījuši ceļotājus arī pagājušo reizi, sametās baisi. Viņi sačukstējās un beidzot jautāja:
— Kur tad palikuši neskaitāmie dūmu stabi, kurus mēs šeit redzējām? Kur ezeriņi, kuros mēs vārījām gaļu? Sakiet, baltie cilvēki, — ko tas nozīmē? Kāpēc apakšzemes gari tur, dziļumos, pārstājuši kurināt savus pavardus? Vai viņi ir miruši vai iemiguši, vai aizgājuši uz citu pusi?
Gorjunovs ar Annuiras palīdzību izskaidroja viņiem, ka tasviss ir zemestrīces sekas. Onkiloni saprata teikto tikai pa pusei un izdarīja secinājumu, negaidītu, bet gluži pareizu:
— Tātad mums nevajadzēs iet tik tālu kā pagājušo reizi?
Patiešām, nebija nekādas vajadzības iet dziļāk melnajā tuksnesī, turklāt tas būtu ļoti grūti izdarāms. Sakarsētajā gaisā trūka elpas. Pagājušo reizi neskaitāmie tvaiku stabi, izgarodami atmosfērā, nedaudz pazemināja temperatūru un sutīgo pirts karstumu vēl varēja paciest.
Uzmetuši pēdējo skatienu nedzīvajam tuksnesim un fantastiskajai pilsētai, kas rēgojās tālumā, ceļotāji devās atpakaļ un ap saules rietu apmetās uz naktsguļu pie pirmā ezera veģetācijas joslā. Šeit vēl bija silts — ziemeļu vējiņš nesa no tuksneša karstu gaisu. Cepdami ugunskurā gaļu, vīri sāka apspriesties. Annuira tērzēja ar savas ģints locekļiem, tā ka ceļotāji varēja parunāties netraucēti; viņi bija satraukti.
— Kas secināms no visa tā, ko esam šodien redzējuši? — Gorjunovs vaicāja.
— Man šķiet, secinājumi ir ļoti nopietni, — Ordins atbildēja. — Mana hipotēze, ka zemestrīce stipri mainījusi ieplakas apakšzemes režīmu, diemžēl, pilnīgi apstiprinājusies, un Saņņikova Zemes siltuma avots jeb termofors, kā pilnīgi pamatoti var dēvēt Tūkstoš Dūmu ieleju, ir sapostīts. Zeme ielejā pagaidām vēl ir karsta, bet tā drīz atdzisīs, un tuvākajā laikā Saņņikova Zemē sāksies bargs sals, lā ka šī oāze, ko ielenc polārie ledi, ātri aizies bojā.
— Un nekas cits nav gaidāms? Tas ir vienīgais iespējamais rezultāts? — Kostjakovs jautāja.
— Ņē, tas būtu vienīgais, jā pēcvulkāniskā darbība, kas izpaužas šajās fumarolās, verdošajos un burbuļojošajos ezeros, mirtu dabiskā nāvē, pakāpeniski kļūdama vājāka. Tad arī dzīvība ieplakā ietu bojā ļoti lēnām — varbūt gadu desmitos; ziemas pamazām kļūtu bargākas un garākas, dzīvnieki, augi un cilvēki ilgi cīnītos ar šo dzīves apstākļu pasliktināšanos.