— Iespējams, — Gorjunovs atbildēja. — Tomēr mēs neko nevaram darīt, lai izjauktu viņu nodomus, un mums atliek vienīgi turēt acis vaļa. Pavaicājiet Annuirai, vai viņiem bieži notiek šādas ceremonijas.
Annuira pastāstīja, ka līdzīga lūgšana notiekot pirms karagājieniem pret vampu.
Drīz vien zemnīcu piepildīja sievietes un bērni, lai pakavētos pie balto cilvēku ugunskura. Viņas jau agrāk bija šeit viesojušās, sevišķi svešinieku prombūtnē, bet tagad, atnākušas tik lielā skaitā, izturējās daudz drošāk, bija atnesušas līdzi iesmus ar gaļu un plāceņus un sāka gatavot vakariņas; zemnīcā skanēja smiekli un joki, bērnu spiegšana un zīdaiņu raudas. Skatoties uz jautrajām un bezrūpīgajām sievietēm, kas vēl nesen bija aicinājušas triekt projām svešzemniekus un vainojušas viņus visās nelaimēs, ko pareģojuši senči, bet tagad pļāpāja un jokojās ar tiem pašiem svešzemniekiem, ceļotāji nevarēja nedomāt par to, ko redzējuši vakar melnajā tuksnesī, par to, ka šai pirmatnējo ļaužu ciltij drīzā laikā draud bojāeja, ja vien nekas negrozīsies.
— Es domāju, domāju un nevaru izšķirties… — Gorjunovs sacīja Ordinam, kad abiem jau sāka apnikt sieviešu smiekli un joki un viņi bija nošķīrušies no pārējiem zemnīcas kaktā, —: nevaru izšķirties, vai mums nebūtu jāpastāsta onkiloniem par draudošo bojāeju un jāaicina viņi kopā ar mums atstāt šo zemi un doties pāri jūrai uz dienvidiem.
— Es arī esmu par to domājis, — Ordins atbildēja, — bet nospriedu, ka tas būtu pāragri. Tagad jūras ledi izklīduši, viņi bez laivām projām nevar tikt. Turklāt nav zināms, vai manas bažas ir pamatotas, nav zināms, kādā mērā piepildīsies mani paredzējumi. Ja Saņņikova Zemes siltuma avots kaut kādā veidā atjaunosies, varbūt viss iegrozīsies uz labo pusi, iespējams, pat uz ilgiem gadiem.
— Bet ja nu siltuma avots neatsāks darboties un mūsu acu priekšā uzmāksies barga ziema?
— Tik un tā viņiem nav ko stāstīt. Uz kurieni lai viņi iet pāri lediem polārajā naktī, bez pietiekami silta apģērba, bez malkas, bez briežiem, kuri ledos jau pēc pāris dienām nobeigtos badā. Nē, šo ziemu viņi kaut kā pārlaidīs tepat, bet pavasarī, redzēdami, ka sniegs nekūst un dzīvnieki gājuši bojā, paši sapratīs, ka nepieciešams iet projām.
— Tiesa gan! Pavasarī mēs varam atgriezties šurp ar lielu ekspedīciju, ko sūtīs akadēmija, lai izpētītu šo zemi un tās iedzīvotājus, iekām sniegi uz visiem laikiem aizputina visu ieplaku. Tad būs vieglāk organizēt onkilonu aiziešanu no šejienes — viņi ticēs, ka tā patiešām ir nepieciešama.
— Bet tagad viņi tikai prasīs no mums, lai mitējas nelaimes un posts!
Pēc vakariņām Gorohovs palūdza, lai sievietes padejo. Bērni un sirmgalves apsēdās zemnīcas kaklos, bet sievietes pēc paraduma noģērbās gluži kailas un, saķērušās rokās, uzsāka riņķa deju apkārt ugunskuram. Piedziedājuma vienkāršās melodijas pavadībā viņas gan palēcās, gan cēla uz augšu kā kreiso, tā labo kāju, šūpoja uz visām pusēm rokas un vidukli. Ar šādām dejām sievietes kavēja laiku gan sev, gan vīriešiem garajā polārajā naktī, kad bija apnikusi vienmulīgā dzīve zemnīcā. Sākumā piedziedājums un kustības bija lēnas, it kā sievietes dejotu nelabprāt, bet pakāpeniski deja kļuva aizvien dzīvāka, un beidzot dejotājas virpuļoja tik strauji, ka skatītājiem metās raibs gar acīm un no kāju dipoņas, plaukstu sišanas un iespiedzieniem sāka džinkstēt ausis. Melnīgsnējie ķermeņi locījās trakajā dejā, bizes plīvoja, kaklarotas mētājās uz krūtīm, aproces uz dilbiem zibēja šurpu turpu, acis iedegās, lūpas pavērās, atsedzot spožus, baltus zobus. Beidzot, kad spēki bija pilnīgi izsīkuši, dejotājas pakrita uz klona un dažādās pozās izstiepās apkārt ugunij, smagi dvesdamas un kārtodamas savas jostas. Zilmelnās tetovējuma līnijas uz nosvīdušajiem ķermeņiem tagad izcēlās sevišķi skaidri, un varēja saskatīt fantastiskus ornamentus, ziedus, lapas, saules, dzīvnieku galvas, ko bija attēlojušas ar bagātu fantāziju apveltītās mākslinieces — sirmgalves, kuras ilgajā polārajā naktī izrotāja meiteņu ķermeņus un pūlējās pārspēt cita citu, veidojot aizvien sarežģītākus rakstus. Mēs jau aprakstījām, kā bija tetovēta sieviete ar čūskām — Amnundaka otrā sieva. Annuiras augumu priekšpusē klāja dažādi ziedi un lapas, bet uz muguras starp lāpstiņām viņai mirdzēja saule, kuras stari sniedzās līdz kaklam, pleciem un jostas vietai; zemāk bija ieletovēti divi mēness sirpji, ar ragiem vērsti viens pret otru. Raku ķermeņa priekšpusi rotāja lauzītas, bet muguru — viļņotas līnijas, kas uz lāpstiņām un zemāk par jostas vietu savijās spirālēs. Meitenes dižojās ar ietetovētajiem fantastiskajiem ornamentiem, un jaunie karavīri pavasara svētkos vērtēja savas izredzētās, skatīdamies arī, cik krāšņi tās tetovētas.
Atpūtušās sievietes apsēdās plašā puslokā aiz pavarda, pretim ceļotājiem, un uzsāka citu rotaļu: labajā spārnā sēdošā ar kreiso plaukstu uzsita kaimiņienei pa muguru un uzsauca «pirmā», tā savukārt uzšāva kaimiņienei pa kreisi un uzsauca «otrā»; tā pliķu vilnis vēlās aizvien tālāk līdz kreisajam spārnam; ja kāda sajauca skaitīšanu, to pļaukāja no abām pusēm, visiem skaļi smejoties. No kreisā spārna pliķu vilnis, šoreiz ar otru plaukstu sists, nāca atpakaļ, un skaitīšana atkal sākās ar pirmo, bet pusloka pusē sastapās ar jaunu vilni, kas vēlās no labās puses; tādējādi skaitīšana ātri varēja sajukt un visiem par lielu prieku dot ieganstu biežiem pliķiem. Kad šis laika kavēklis apnika, ķērās pie cita: sievietes pietupās ap pavardu un, izstiepušas uz priekšu rokas, visas reizē pastiepa pret uguni labo kāju, bet pēc tam, ļoti ātri atvilkušas to atpakaļ, pastiepa uz priekšu kreiso; ja kāda nokavēja vai kļūdīdamās nepastiepa īsto kāju, kaimiņienes, visiem smejot, nogāza vainīgo uz muguras, tā ka viņai abas kājas tirinājās gaisā. Šī rotaļa tā iekvēlināja sievietes, ka drīz vien viņas sāka gāzt augšpēdu cita citu bez jebkāda iemesla, un beidzot visas gulēja uz klona ar kājām pret uguni un skaļi smējās.
— Šīs rotaļas un dejas, — ierunājās Gorjunovs, — ir lieliski vingrojumi, kas palīdz izlocīt garajā polārajā naktī no ilgas sēdēšanas nogurušos locekļus.
— Jā, vīrieši iet medībās, sargā briežus, gādā malku, bet sievietēm lemti mājas darbi zemnīcā, — Ordins piekrita.
— Pirmo rotaļu viņas sauc par «kaklarotu» un otru — par «vardi»; bet vēl esot trešā — «pārbaude», tā esot mierīga, — sacīja Gorohovs un uzrunāja sievietes: — Parādiet mums «pārbaudi»!
Sievietes apsēdās savās vietās.
— Bet kura no mums pagājušajā ziemā bija pali pacietīgākā un izturīgākā? — atskanēja jautājums. — Vai tu, Annu?
— Jā, es! — Annuena atsaucās.
— Un arī es savā ģintī! — Annuira pavēstīja.
— Tu šeit esi sveša, tevi vispirms jāpārbauda, vai tiesa, ka esi pacietīga un izturīga. Gulsties pirmā! — sievietes nosprieda.
Atnesa ādu un noklāja netālu no ugunskura pusapļa vidū, un Annuira izstiepās uz tās augšpēdu. Annuena paņēma krūzīti, pielēja līdz malām pilnu ar ūdeni un uzlika trauku gulētājai uz vēdera, pēc tam apsēdās tai pie kājām un sāka kutināt pēdas. Pārējās sievietes skaļi skaitīja. Pārbaudes laikā gulētājai par spīti kutināšanai vajadzēja būt pavisam mierīgai un aizturēt pat elpu, lai no trauka neizlītu neviens piliens, kamēr aizskaita līdz desmit. Kaut gan onkilonietēm no staigāšanas basām kājām āda uz pēdām bija kļuvusi raupja, tomēr pārbaudi spēja izturēt tikai retā, vēl jo vairāk tāpēc, ka sievietes tīšām skaitīja ļoti lēni. Pārbaudi izturējusī ieguva izturīgākās un pacietīgākās titulu un tiesības kutināt kāju pēdas visām neizturīgajām.