Šādas domas māca vērotājus, kad tie no terases ar binokli veltīgi aplūkoja apkārtni cerībā ieraudzīt kaut kur kokos paglābušos cilvēkus. Tuvumā viņu nebija, bet tālumā mežu joslas aizsedza cita citu, turklāt attālums bija pārāk liels.
— Vai zināt ko? — Ordins iesaucās. — Mums taču ir laiva! Nolaidīsim to ūdenī un brauksim glābt Gorohovu un onkilonus, cik nu varēsim.
Tikko Ordins paspēja izsacīt šos vārdus, no muguras viņam ap kaklu apvijās maiga roka, Annuira piekļāvās ar vaigu pie viņa vaiga un čukstēja:
— Jā, jā, brauciet glābt mūsējos, tagad viņi jums nedarīs nekā ļauna.
— Bet kā mēs ar laivu tiksim cauri mežiem? — Kostjakovs vaicāja.
— Pirmkārt, visur ir zvēru takas, kas tagad pārvērtušās kanālos, un bez tam gar ieplakas malu, kur bija akmens krāvumi, tagad plešas plata josla tīra ūdens, — Gorjunovs atbildēja.
Ceļotāji steigšus pabrokastoja, pēc tam noņēma no nartām un samontēja laivu, ielika tajā stūri, ķeksi, airus, žāvētu gaļu, pudeli spirta, mazliet sausiņu no saviem trūcīgajiem krājumiem, virvi un cirvi.
— Braukt visiem, protams, nav nekādas jēgas! — Gorjunovs sacīja. — Pietiek ar diviem, citādi mēs diezin vai daudz izglābsim. Viens pārmaiņus pie stūres, otrs pie airiem. Kurš vēlas braukt?
Ņikiforovam vajadzēja uzraudzīt suņus, Annuira neprata airēt, tāpēc izvēlēties nācās tikai no trim. Nolēma atstāt uz terases vēl Kostjakovu.
— Palikušajiem tāpat pietiks darba, — Ordins sacīja. — Jums pa šodienu jāizcērt pakāpieni no terases uz augšu pāri klintīm.
Laivu ar virvēm no kupenas kores nolaida ūdenī, kas te jau bija kādu metru dziļš. Gorjunovs apsēdās pie stūres. Ordins ķērās pie airiem, un vieglā laiva ātri aizslīdēja pāri duļķainajiem ūdeņiem, kas klāja Saņņikova Zemi,
LAIVĀ PA SAŅŅIKOVA ZEMI
Ar vieglo, ātro, maz noslogoto laivu varēja nobraukt kādus desmit kilometrus stundā, tā ka pēc stundām trim laivinieki cerēja nokļūt līdz Amnundaka apmetnei. Abi vīri īrās pa klajajiem ūdeņiem ieplakas nomalē, tomēr turēdamies pie mežmalas, nevis kraujas pakājē, jo tur viegli varēja pilnā gaitā uzskriet kādam zemūdens akmenim un pārplēst plāno laivu. Laiva ātri slīdēja pa duļķaino ūdeni, kurā peldēja zari, sausas lapas, zāļu stiebri, beigti kukaiņi — ilgos gados krājušies gruži, kas bija klājuši augsni un tagad pacēlās virs ūdens, to stipri saduļķojot. Laiku pa laikam Gorjunovs ar ķeksi izmērīja dziļumu — tas bija lielāks par metru. No tā varēja secināt, ka lielākie dzīvnieki jau gājuši bojā, ja nav paspējuši paglābties tajos ieplakas rajonos, kur ūdens bijis seklāks vai kur nemaz nav uzplūdis, pieņemot, ka tādi rajoni vispār ir. Šis jautājums ļoti interesēja laiviniekus.
— Es visu laiku prātoju — no kurienes radušās tādas ūdens masas? — Ordins sacīja. — Vai tiešām uz laiku pārtrauktais pazemes ūdeņu pieplūdums tagad izraisījis tādus plūdus?
— Varbūt ieplakā ielauzies ūdens no jūras? Jūra taču ir tuvu, un svētā ezera krāteris to savieno ar Saņņikova Zemi, — Gorjunovs ieminējās.
— Tad ūdenim jābūt sāļam. Pagaršojiet, kāds tas ir.
Gorjunovs pasmēla ūdeni, norija mazu malciņu un pārējo izspļāva.
— Ūdens ir rūgti sāļš, — viņš konstatēja, — bet nav gluži tāds kā jūrā.
— Protams — tas šeit sajaucies ar ezeru ūdeņiem un izkausējis arī daudz sniega. Tagad skaidrs, ka ieslīgusi visa ieplaka, ja jau te varējis ieplūst ūdens no jūras.
— Bet tādā gadījumā ūdens nevar pacelties pārāk augstu. Varbūt tas jau sasniedzis augstāko līmeni.
— Ūdens līmenis ir atkarīgs no tā, cik dziļi ieslīgusi ieplaka, un no attiecības starp svētā ezera krātera diametru un ieplakas platību; krāteris ir visai šaurs, tur pretim ieplaka milzīga, un nepieciešams ilgs laiks, kamēr ūdens šeit pacelsies līdz jūras līmenim. Cik dziļi ieslīgusi ieplaka, mēs nezinām. Grūti iedomāties, ka tā ieslīgusi vienlaidu masā; drīzāk ieplakas dibens sašķēlies joslās, kas ikviena varēja iegrimt dažādā dziļumā.
— Tātad dažas joslas varēja palikt agrākajā līmenī un uz tām paglābās cilvēki un dzīvnieki?
— Cerēsim, ka notikumi risinājušies tieši tā, — Saņņikova Zemes iedzīvotājiem tā būtu laime.
Laiva slīdēja gar krūmiem, kuri līdz pat galotnēm atradās zem ūdens; pa labi krūmi pārgāja mežā; pa kreisi līdz pat klinšu sienas pakājei pletās rāmi ūdeņi, vietām kā mazas saliņas rēgojās lielāki klinšu bluķi. Uz kraujas terasēm šur tur manīja klinšu aunus, kas vai nu stāvēja nekustēdamies un blenza uz leju ūdeni, vai arī skraidelēja šurpu turpu. Siem dzīvniekiem draudēja bada nāve, jo viņu barība — sūnas un zāle — atradās zem ūdens, turpretim uz terasēm gandrīz nekas neauga. Uz akmens bluķiem, kas rēgojās virs ūdens, redzēja paglābušos sīkos dzīvnieciņus — pīkstētājus, kas mitinās akmenājos, žurkas un peles; dažviet starp sīkajiem grauzējiem kā milzis grozījās zaķis. Cieši piespiedušies cits pie cita, zvēriņi tupēja uz akmeņiem un gaidīja bada nāvi. Kāda klinšu bluķa tuvumā ceļotāji noskatījās, kā no liela augstuma, spārnus sakļāvis, šaujas lejup ērglis, sagrābj zaķi un aiznes to, turklāt daļa sīko dzīvnieciņu, kas bija patvērušies uz saliņas, izbīlī sakrita ūdenī. Arī citi plēsīgie putni riņķoja pāri ūdeņiem, nolūkojot viegli iegūstamo laupījumu. Bet vai tā pieliks ilgam laikam? Pēcāk arī plēsoņus gaidīs bada nāve. Uz lielas klints laivinieki pamanīja sadrūzmējušos vilkus un lapsas; daži zvēri gulēja, daži stāvēja, skatieniem pavadīdami garām braucošos cilvēkus.
Pēc divām stundām parādījās svētais ezers, ko tagad varēja pazīt vienīgi pēc raksturīgās pusaplī izliektās kraujas, kas ietvēra ezeru. Tuvodamies šai vietai, Gorjunovs, kas sēdēja pie airiem, ievēroja, ka airēt tagad ir grūtāk. Apturējuši laivu, abi pārliecinājās, ka pretim plūst manāma straume un ūdens ir vēl sāļāks un tīrāks. Pie paša ezera straume kļuva vēl stiprāka, un virs krātera ūdens mutuļoja uz augšu, paceldamies lēzenā paugurā.
— Vai redzat, ūdens vēl joprojām ieplūst ieplakā, turklāt diezgan spēcīgi, — Ordins sacīja.
Viņi iegrūda ūdenī ķeksi un tik tikko sasniedza dibenu, bet ķeksis bija trīs metrus garš.
— Pat upuru akmens nav redzams, — Gorjunovs piebilda. — Tas taču pacēlās kādus divus metrus virs ezera.
Pabraukuši vēl kādu laiku gar ieplakas malu, ceļotāji ievēroja šauru klaja ūdens joslu, kas aizstiepās meža dziļumā vajadzīgajā virzienā, un sāka irties uz turieni. Drīz vien kanāls kļuva šaurāks un laiva slīdēja starp kokiem. Applūdušais mežs likās dīvains:-kailie lapu koki, zaļās egles un dižegles pacēlās tieši no ūdens, aplipušas sausām lapām un zariem, kā arī visādiem gružiem; ceļā bieži gadījās beigti putni un sīki dzīvnieciņi. Koku zaros, žēli čivinādami, vietām lidinājās putni. Patvērušās uz sausu zaru kaudzēm, sēdēja peles un žurkas, seski, zebiekstes un caunas — plēsīgi zvēriņi līdzās grauzējiem, kurus tie parasti medīja. Saule, laiku pa laikam izlauzdamās cauri mākoņiem, apspīdēja šo neparasto, šausmīgo ainavu.