Viņš atmodās rītausmā un sāka lūkoties apkārt, lai orientētos un turpinātu braucienu. Pa nakti ūdens bija kļuvis rāms, un tikai laiku pa laikam pāri gludajam spogulim pārslīdēja sīki ņirbu vilnīši. Netālu virs ūdens pacēlās otra saliņa — zaļš pauguriņš. Pēc augstās papeles tā tuvumā Gorohovs pazina savu zemnīcu: papelē viņš bija patvēries bēgšanas naktī, bet šo nakti pavadījis uz sabrukušās Amnundaka zemnīcas paliekām.
Uz ātru roku iekodis, jakuts nolaida laiviņu ūdenī un pasauca Raibo. Suns stāvēja līdzās dūmejai platformas vidū, skatījās ūdenī un smilkstēja.
— Raibais, ko tu tur esi ieraudzījis — kādu zivi, vai? — Gorohovs vaicāja un piegāja tuvāk, lai paņemtu suni, kas negribēja atstāt savu vietu.
Ielūkojies dūmejā, viņš nodrebēja: līdzās vienam platformas stabam no ūdens rēgojās divu cilvēka roku pirksti.
— Ak tu kungs un dievs, te kāds ir noslīcis! — viņš iesaucās. — Kāpēc gan viņš nav uzrāpies pa stabu augšā?
Vienā pirkstā spīdēja sudraba gredzens, kas Gorohovam likās pazīstams. Onkiloniem sudraba rotaslietu nebija, un vienīgi balto cilvēku sievas saņēma tādus gredzenus no saviem vīriem un ļoti lepojās ar šo rotu.
— Ak tu bendes tādi, tā taču ir Raku! Citas sievietes bija tur, bet vecais suns sacīja, ka viņi noslīcinājuši nodevēju.
Gorohovs iekāpa laiviņā un pieīrās pie staba, kur rēgojās rokas; atklājās, ka plaukstas ar siksnu cieši piesietas pie staba. Viņš pārgrieza siksnu un pavilka aiz sastingušās plaukstas — virs ūdens lēnām pacēlās roka, pēc tam parādījās mati un beidzot seja ar atplestām acīm; šīs acis, it kā asarām pierisušas, pārmetoši raudzījās jakutā. Viņš iekliedzās un pakāpās atpakaļ, noslīkušās sievas plauksta izslīdēja viņam no rokām, un galva pazuda duļķainajā ūdenī, tai pakaļ aizslīdēja arī roka — mirušās ķermenis nogrima.
«Nelaimīgā!» jakuts nodomāja. «Viņi to pa nakti turējuši piesietu pie staba, lai viņa neaizbēgtu pie manis, bet pēc tam, kad sākās plūdi, aizmirsuši zemnīcā vai arī atstājuši tīšām, lai noslīkst.»
Viņš iedomājās, ko pārdzīvoja Raku, kad ūdens ielauzās zemnīcā un sāka kāpt aizvien augstāk gar viņas ķermeni; kā viņa locījās un sauca pēc palīdzības, bet šiem saucieniem drausmīgajā nakts tumsā atbildēja vienīgi ūdens šļaksti; kā ūdens pacēlās viņai līdz krūtīm, līdz kaklam, līdz mutei un beidzot noslāpēja pēdējo kliedzienu. Bet viņš taču sākumā atradās tepat tuvumā un, tikko onkiloni bija aizgājuši, viegli varēja izglābt nelaimīgo. Viņa laikam gan bija sākusi kliegt tikai tad, kad ūdens ieplūda zemnīcā, bet viņš šajā laikā jau īrās ezerā.
Gorohovam gribējās izvilkt mirušo un to kaut kur apglabāt, bet nebija ķekša, un apbedīt Raku būtu iespējams varbūt vienīgi sniegos aiz ieplakas robežām. Skumjš un nomākts viņš iesēdināja laivā Raibo, kas tagad paklausīja saucienam, paņēma mantas un brauca tālāk uz dienvidiem. Viņš Irās visiem spēkiem, cerēdams vēl panākt biedrus, un vieglā laiviņa kā bulta šāvās pāri rāmajiem, dziļajiem ezera un kanālu ūdeņiem.
Tad priekšā parādījās ieplakas mala ar baltajām kupenām uz melno klinšu sienu fona. Ziemeļos visu laiku mutuļoja balti un melni mākoņi, un laiku pa laikam no turienes šurp atvēlās eksploziju dārdi.
Beidzot mežs palika aiz muguras. Gorohovs izīrās klajajos ūdeņos, kas apskaloja kupenas. Arī šeit viss atradās zem ūdens. Kur tad biedri? Aizgājuši? Noslīkuši? Uz terases virs kupenām neviens nav redzams!
Bet tad augstu uz kraujas kores debesu gaišajā fonā parādījās tumšs cilvēka siluets. Jakuts skaļi ieaurojās un sāka vicināt airi; Raibais rēja.
Viņu pamanīja — viņš ir glābts!
Gorohovs pieīrās kupenas pakājei, izsēdināja savu pasažieri, izcēla mantas un, smagi apkrāvies, rāpās pa kāpnēm uz augšu.
Pēkšņi viņa priekšā pavērās iegruve — tālāk ceļa nebija. Taču aiz iegruves jau stāvēja Gorjunovs un Ordins.
— Tā, tomēr paspēju jūs panākt! — Gorohovs uzsauca, nomezdams nastu uz ledus. — Nu gan izredzējos velnu!
— Tev vajadzēs ilgi gaidīt, kamēr mēs izcirtlsim ledū pakāpienus uz leju un tad atkal uz augšu, — Gorjunovs atbildēja.
— Tā nu gan ir milzu bedre! Vai tad no vajātājiem sargājaties, vai?… Jā, tikt pāri te nav viegli, — Gorohovs sacīja, aplūkodams izgruvušo robu ar stāvām vairākus metrus augstām ledus sienām. — Bet pakāpienu izciršana veiksies pailgi… Zināt ko: atnesiet virvi un pasviediet man!
Virve katram gadījumam jau bija paķerta līdzi, un, iesējuši galā akmeni, vīri pasvieda to Gorohovam. Viņš pārvilka virvi savā pusē un, salocījis to divkārt, nolaida mantu maišeli lejā ledus robā; kad sainis noslīdēja apakšā, viņš atlaida virves vienu galu, pavilka aiz otra, un virve atgriezās augšā, bet sainis palika apakšā. Tāpat viņš nolaida lejā segu un beidzot arī Raibo, izverot virvi sunim zem kakla siksnas. Aiz kakla piekārtais suns smaka nost un ķepurojās gaisā, bet noslīdēja apakšā tik ātri, ka nepaspēja noslāpt. Tagad vajadzēja nolaisties lejā arī pašam. Netālu no kraujas malas, stingri ietriecies ledū, zvilnēja bazalta bluķis. Jakuts apmeta tam apkārt virvi un nolaidās gar ledus sienu, bet apakšā palaida vajā vienu virves galu, pavilka aiz otra — un virve nokrita pie viņa kājām.
Uzkāpšana neradīja lielas grūtības, jo augšā stāvēja divi cilvēki, kas uzvilka uz terases gan suni un mantas, gan jakutu, — pēdējo ar pūlēm, jo viņš bija smags. Ticis augšā, Gorohovs metās biedru apkampienos:
— Paldies dievam, klāt esmu! Es jau domāju, ka šeit neviena vairs nesastapšu!
Patiešām — ja Gorohovs izirtos no meža tikai dažas minūtes vēlāk, viņš savus biedrus vairs nebūtu ieraudzījis. Abas palikušās nartas jau atradās klinšu sienas dienvidu nogāzē, kur Ņikiforovs pabeidza kravas saiņošanu. Gorjunovs un Ordins pa to laiku vēlreiz atgriezās uz kores, lai uzmestu pēdējo skatienu Saņņikova Zemei, kurai viņi bija ziedojuši tik daudz pūliņu un kura viņu acu priekšā gāja bojā zem ūdens un lavas straumēm kopā ar cilvēkiem un dzīvniekiem. Viņiem bija izdevies izdarīt daudz vērtīgu novērojumu, taču viņu pūliņu rezultāti tik pēkšņi pēdējās stundās šajā zemē bija gājuši bojā kopā ar vienu ekspedīcijas locekli, bet otrs biedrs bija labprātīgi palicis ieplaka un, pēc viņu domām, arī gājis bojā.
Zemās vakara saules staros sudrabains vizēja plašais ieplakas ezers klinšu krauju melnajā ietvarā ar tumšā meža salām un strēlēm, bet ziemeļos, aiz tvaiku un dūmu mutuļojošās sienas, risinājās Saņņikova Zemes un onkilonu cilts drāmas pēdējais cēliens. Ordins uzņēma šo drūmo ainavu pēdējā fotoplatē — šī pasaule, kas tikko bija atklāta zinātniskiem pētījumiem, tagad jau gāja bojā līdz ar pēdējiem mamutiem, degunradžiem un pirmatnējiem cilvēkiem. Izdarījis uzņēmumu, viņš aizgāja iesaiņot aparātu, bet Gorjunovs vēl kādu brīdi pakavējās uz kores un ieraudzīja iznirstam no meža Gorohova vieglo laiviņu.
Ja nebūtu šīs laimīgās nejaušības, jakuts savus biedrus tik drīz nepanāktu.
Uzkāpis augšā, Gorohovs ieraudzīja terasē plato plaisu, uzzināja par Kostjakova bojāeju un saprata, cik laimīgi pats izkūlies sveikā.
— Es gan laikam esmu laimes bērns, Matvej Ivanovič, — viņš sacīja, apstādamies uz kores. — Šajās divās dienās es nezin cik reižu biju nāvei zobos, taču dzīvoju sveiks un vesels, bet nabaga Raku, kuras dēļ īstenībā paliku pie onkiloniem, noslīka, un es esmu vainīgs. Mūžīga piemiņa viņai un Pāvelam Nikolajevičam!
Viņš noņēma cepuri un trīs reizes paklanījās pret Saņņikova Zemi, kur bija gājuši bojā tik daudzi cilvēki.